Ļaudonieša ULDA ŠALAJEVA darbavieta jau aptuveni sešus gadus ir Eiropas galvaspilsētas „skudrupūznis" – Brisele, ikdienā strādājot angļu, vācu, franču un krievu svešvalodās. Neraugoties uz to, daļa atvaļinājumu tiek pavadīti Latvijā, dzimtajā Ļaudonas pusē.
Viesošanos dzimtenē Uldis Šalajevs bieži vien apvieno ar mūsu puses skolu, kā arī citu Latvijas novadu apmeklējumiem, kuros viņš, atsaucoties uz skolu uzaicinājumiem, brīvprātīgi informē skolēnus un studentus gan par lēmumu pieņemšanas procesiem ES institūcijās, gan arī par karjeras iespējām tajās. Par labiem, teicamiem un izciliem akadēmiskajiem sasniegumiem un nozīmīgām sabiedriskajām aktivitātēm Uldis Šalajevs savulaik saņēma nodibinājuma „Vītolu fonds" un 2006. gadā — prestižo Latvijas Lauksaimniecības universitātes Senāta stipendiju. Novērtējot citu mecenātu iepriekš ziedoto līdzekļu nozīmīgumu jaunieša studiju uzsākšanai un tās veiksmīgajai turpināšanai, vidzemnieks no stipendiāta pats kļuva par mecenātu, ziedojot savus paša pelnītos privātos līdzekļus citu LLU jauniešu atbalstam izglītības ieguvē.
– Nāku no Ļaudonas. 1999. gadā beidzot pamatskolu (mācības tika uzsāktas Mārcienas pamatskolā un vēlāk pabeigtas Ļaudonas vidusskolā), tālākais izglītības ceļš veda uz Ērgļu arodvidusskolu, tur 2003. gadā iegūstot mazā uzņēmuma grāmatveža, lietvedības sekretāra un datoroperatora kvalifikācijas. Vēlāk studēju LLU, iegūstot programmēšanas inženiera kvalifikāciju profesionālā bakalaura studiju programmas informācijas tehnoloģijās ietvaros. Lai paplašinātu savu redzesloku un iegūtu starptautisko pieredzi, Erasmus starptautiskās studentu apmaiņas ietvaros 2005. gada rudenī bija iespēja studēt Eiropas Projektu Semestra ietvaros Avans Universitātē Nīderlandē. Toreiz, atgriezies no ceļojuma Budapeštā, 2007. gada vasarā pieņēmu darba uzaicinājumu strādāt Finanšu ministrijā – saistībā ar ES fondu plānošanu, ieviešanu un uzraudzību, savukārt jau pēc diviem gadiem tiku uzaicināts stažēties Eiropas Parlamentā Briselē. Tā arī kopš tā brīža mana profesionālā darbība nesaraujami ir bijusi saistīta ar ES institūcijām Briselē, galvenokārt Eiropas Komisiju (EK), kur strādāts dažādos ģenerāldirektorātos, un Eiropas Ārējās darbības dienestu.
– Zinot to, ka atlase darbam ES institūcijās ir gan ilgstoša, gan grūta, kas pamudināja raudzīties Briseles virzienā?
– Tas bija izaicinājums. Es, iespējams, vēlējos pierādīt sev, ka spēju to paveikt, jo īpaši, nākot no mazas, tomēr visnotaļ mīļas vietas Ļaudonas pagastā. Vēlējos sevi pilnveidot, tai skaitā, arī angļu, franču un vācu svešvalodas. Te gan jāpiebilst, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs ar mūsu augstskolās iegūto izglītību var sevi piedāvāt ES institūciju un aģentūru darba tirgū. Tās piedāvā dažādas darba iespējas, un katrā darba sludinājumā ir norādīti skaidri atlases kritēriji. Vēlētos uzsvērt, ka ir nepieciešams apgūt vairākas svešvalodas – jo vairāk svešvalodu cilvēki zina, jo tas paver durvis uz plašāku darba piedāvājumu klāstu. Piemēram, man pašam pēdējās darba intervijas noritēja gan angļu, gan vācu, gan arī franču valodās. Eiropas Ārējās darbības dienestā (EEAS, ES institūcijas, kas uztur ES diplomātiskās attiecības ar citām pasaules valstīm, kas neietilpst ES, un īsteno ES ārpolitiku un drošības politiku) – papildus iepriekš minētajām svešvalodām – daļa intervijas noritēja arī krievu valodā. Protams, ir iespējams nemitīgi papildināt savas svešvalodas, arī strādājot ES iestādēs un aģentūrās, jo tās veicina lingvistisko daudzveidību iespēju robežās.
Nākamais – vēlme strādāt starptautiskajā vidē, ES pilsoņu labā. Attiecībā uz karjeras iespējām ES iestādēs un aģentūrās: ES institūcijas un tās aģentūras, kuras izvietotas 28 ES dalībvalstīs, nemitīgi meklē augstas kvalitātes, talantīgus, motivētus speciālistus dažādās sfērās – (juristus)lingvistus, auditorus, ekonomistus, audio-vizuālos un konferences tehniķus, tulkus un tulkotājus, personāla politikas, informācijas tehnoloģiju, sekretārus-lietvežus u. c. Tādēļ interesentiem, kuri domā par šādu starptautisku karjeru ES institūcijās savā profesijā, nebūtu obligāti jāstudē politikas zinātnes vai Eiropas studijas. Mans ieteikums šiem interesentiem būtu izvēlēties to profesiju, kura patiešām saista un padodas.
– Valodas, profesijas, kura pašam patīk, apguve – ko vēl jūs ieteiktu jaunietim, kurš, lasot šo interviju, nolems – darbs ES institūcijās ir tas, ko vēlos?
– Šīs lietas ir ļoti svarīgas, taču kā ne mazāk būtisku varu minēt sistemātisku sevis kā personības veidošanu, rakstura pilnveidošanu, tiekties uz izkoptu saskarsmes un darba kultūru. Piemēram, pie darba devēja uz interviju atnāk cilvēks, kuram ir atbilstoša izglītība, pietiekamas (vairāku) svešvalodu zināšanas un arī citas CV minētās aktivitātes būtu tīkamas potenciālajam darba devējam. Tomēr tas lielu vērību pievērš arī potenciālā darbinieka attieksmei pret darbu, darba kultūru, komunikācijas stilu un saskarsmes iemaņām. Zināšanas un iemaņas, ko nevar „uzrakstīt" pieteikumā, kandidāts var demonstrēt faktiski darba intervijas laikā, to darba devējs noteikti vērtēs. Mana attieksme pret darbu ir vienkārša – izdarīt darbus šodien un tagad, atliekot pēc iespējas mazāk nepadarīto uz nākamo dienu – pat, ja arī birojā jāaizkavējas ārpus oficiālā darba laika. Ir arī tādi cilvēki, kuri strādā tikai „no zvana līdz zvanam"; tomēr mēs katrs esam unikāls, un šāda daudzveidība pilnveido mūsu dzīvi, apkārtni.
– Kāda ir jūsu pašreiz veicamā darba specifika?
– Pērn pieņēmu uzaicinājumu strādāt Eiropas Komisijas Preses dienestā (SPP) par preses asistentu Briselē, ikdienā palīdzot EK preses dienesta vadītāja vietniekam un viņa komandai, kura atbildības jomas ir arī ES budžeta un cilvēkresursu politikas jautājumi. SPP katru darbdienu sniedz žurnālistiem informāciju par Eiropas Komisijas politiskajām prioritātēm un tās pieņemtajiem lēmumiem, piemēram, preses brīfingu laikā ap pulksten 12, ko jebkurš var vērot tiešsaistē (EbS). SPP arī organizē citus preses pasākumus un sagatavo preses materiālus. Vissaspringtākie ir darbdienu rīti līdz pusdienlaikam. Vairumam kolēģu darbdiena sākas ļoti agri – jau no pulksten 8, kad notiek pirmās sanāksmes. Tajās SPP vadība kopā ar nozaru preses sekretāriem pārrunā aktuālos jautājumus, kuri varētu tikt apspriesti medijos. Kā jau minēju, jebkurš interesents var sekot līdzi tiešsaistē EK organizētajos preses brīfingos. Nozaru preses sekretāri ir gatavi atbildēt uz jebkuru no žurnālistu uzdotajiem jautājumiem tiešraidē, nepieciešamības gadījumā – individuāli. Jāpiebilst, ka daudz jautājumu ik dienu tiek saņemti no žurnālistiem arī ārpus preses brīfinga, un uz tiem visiem tiek atbildēts parasti dienas, ja netiek norādīts cits atbildes termiņš, laikā. Pēcpusdienās gatavojamies atkal nākamajai dienai.
– Pirms Latvijas iestājas ES bijāt eirooptimists vai eiroskeptiķis?
– Vienmēr esmu bijis eirooptimists, jo ES mums piedāvā plašas iespējas. Kā mēs tās izmantojam, ir mūsu pašu rokās. Piemēram, es arī 2005. gada rudenī izmantoju Erasmus studentu apmaiņas programmu, kuras ietvaros studēju Eiropas projektu vadību Nīderlandē. Kā zināms, Erasmus+ ir ES programma, kas atbalsta izglītību, apmācības, jaunatnes un sporta jomu Eiropā, piedāvājot visu vecumu cilvēkiem iespēju pilnveidoties un dalīties zināšanās un pieredzē ārvalstu iestādēs un organizācijās (augstskolām, izglītības iestādēm un apmācības nodrošinātājiem, ideju laboratorijām, pētniecības institūtiem un uzņēmumiem). Interesanti ir tas, ka tās budžets (14,7 miljardi eiro) vairāk nekā 4 miljoniem eiropiešu ir pavēris iespēju studēt, mācīties, iegūt profesionālo pieredzi (jau ieguvuši ap 650 000 studentu) un piedalīties brīvprātīgo darbā ārzemēs (jau piedalījušies vairāk nekā 500 000 jauniešu). Mūsdienās jauniešiem šī un citas programmas sniedz vēl plašākas iespējas.
– Briseles latvieši ikdienā savā starpā čupojas?
– Latviešu biedrība Beļģijā (LBB) ir ļoti aktīva. Ir ļoti patīkami, ka biedrība veicina komunikāciju starp Beļģijā dzīvojošiem latviešiem, saglabā un, protams, turpina izkopt latviešu kultūras tradīcijas, kā arī popularizē šīs tradīcijas beļģu un citu tautību cilvēku vidū. LBB gan informatīvi, gan finansiāli, gan ar praktisku darbu pagājušajā gadā ir atbalstījusi vairāk nekā 20 sarīkojumu un to organizētājus Beļģijā, piemēram, Sestdienas latviešu skoliņas Ziemassvētku sarīkojumu un Briseles lielo un mazo dejotāju uzstāšanos. Biedrība sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Beļģijā rīko fantastiskus filmu seansus, var ne tikai skatīties, bet arī paši spēlēt Briseles latviešu teātra izrādēs, dziedāt Briseles latviešu kora un vokālās grupas „Ugunis" koncertos. Dzīvojot Briselē, esmu pats arī dejojis Briseles latviešu deju grupā, piemēram, Eiropas Latviešu kultūras svētku deju programmā 2015. gada jūnijā Briselē.
Kā jau minēju, Sestdienas latviešu skoliņā bērni var apgūt latviešu valodu. Kopumā – sabiedriskā sadaļa ar un starp „Briseles ierēdņiem" Briselē ir ļoti aktīva. Tas izskaidrojams arī ar to, ka, dzīvojot ārzemēs, cilvēkiem ir lielāka vēlme izjust un nepazaudēt savu nacionālo piederību, ir lielāka patriotisma izjūta, jo īpaši vidē, kurā apkārt vairums runā svešvalodās.
– Vai ir īpašas izjūtas, apciemojot Ļaudonu, Latviju?
– Protams. Latvijā un dzimtajās ārēs bieži viesojos savu atvaļinājumu laikā. Palīdzu ģimenei un citiem tuviniekiem. Tā kā man patīk arī ceļot un paplašināt savu redzesloku, labprāt, esot Latvijā, iespēju robežās mēģinu arī apciemot jaunas, maz pazīstamas vai sirdij tuvas vietas dažādos Latvijas novados, pagastos. Tas sniedz lielāku iespaidu par to, kas ir mainījies un kas nav.
– Saprotu, ka kosmopolīta gars jūsos nav ļoti spēcīgi iesēdies.
– Jāatzīst, ka pēdējā laikā biežāk dodos tieši uz Latviju, jo vēlos baudīt produktus, kuru Briselē nav, mūsu skaisto dabu un, protams, satikt ģimeni, radus un draugus. Ceļojot mēs varam ļoti labi pamanīt, kāda ir dzīve citās valstīs. Bieži vien patīk staigāt pa tām vietām, kuras tūristi mazāk apmeklē, tādējādi iegūstot lielāku priekšstatu par cilvēku patieso dzīvi.
Uzturoties ārvalstīs, cenšos pārsvarā apmesties lētās jauniešu mītnēs – hosteļos. Pēdējos gados ir sanācis pabūt dažādās valstīs un vietās, arī tādās, kur plašas teritorijas klāj tuksneši un nokrišņu ir ļoti maz, piemēram, Marokas karaliste. Taču cilvēki tur dzīvo. Manuprāt, ne visi Latvijā dzīvojošie pilnībā novērtējuši mums sniegtās iespējas – mūsu klimatu, mierīgo un tai pašā laikā auglīgo augsni, dabu. Latvijā ir pietiekami daudz brīvas zemes, un jebkuram ir iespēja to iekopt. Patlaban, dzīvojot Briselē, esmu iekopis mazu 8 kvadrātmetru dārziņu. Attiecībā uz kosmopolītiem: ir cilvēki, kuri ātri spēj iedzīvoties jebkādā vidē, un ir tādi ļaudis, kuriem iedzīvoties citā vidē sagādā grūtības un kuri, zināmu apstākļu vadīti, atgriežas dzimtenē. Manuprāt, būtiski ir „aizbraukušajiem" nepazaudēt saikni ar izcelsmes zemi, vidi. Es uzskatu, ka diez vai būtu jācīnās par katru cenu atgriezt pavisam emigrējušos tautiešus dzīvei Latvijā. Daudz svarīgāk būtu uzturēt un nemitīgi pilnveidot šo cilvēku saikni ar dzimteni. Šie ļaudis ir arī Latvijas kultūras, tradīciju, paražu vēstnieki, tādējādi arī viņi nes Latvijas vārdu pasaulē un veicina mūsu atpazīstamību tajā. Taču atgriešanās mazināsies, ja saikne ar dzimteni būs apsīkusi, zudusi un šķitīs, ka neviens viņus negaida atpakaļ…