Madonas pilsētas 90. jubilejas gadā arī "Stara" publikācijās stāstām par ļaudīm, kuri ir Madonas viengadnieki. Viņu vidū – arī skolotāja Anna Treice, kas dzimusi 1926. gada 22. aprīlī.
– Esmu dzimusi vienā dienā ar Ļeņinu, un padomju laika skolās visi zināja, ka tas ir 22. aprīlī, – iesāka ANNA TREICE, ko aicināju uz sarunu. – Šogad jubileju svinēju 23. aprīlī, un to sarīkoja dēls Pēteris ar ģimeni. Dāvana bija skaists pasākums Madonas muzejā, kur pulcējās radi, tuvākie cilvēki, priecēja klasiskās mūzikas koncerts, ko sniedza mūziķi no Cesvaines, – atklāja jubilāre.
Joprojām viesmīlīga, komunikabla, sirsnīga, mundra, ik dienu klausās radio un skatās televīziju, vienīgi redzes pasliktināšanās dēļ vairs nevar lasīt grāmatas, avīzes un žurnālus.
71 sava mūža gadu viņa saista ar Madonu, un interesanti bija uzklausīt pirmos iespaidus par mūsu pilsētu. – Madona ir ļoti izaugusi, jo, kad atnācu uz Madonu, te bija tikai centrs, tagad – liela, skaista un sakopta pilsēta. Man Madona kādreiz saistījās ar Mīlestības graviņu, kur ievu ziedēšanas laikā mēs, vidusskolnieces, gājām pasmaržot un saindējāmies no tās smaržas. Jāņu naktī gravas malā kurinājām lielu ugunskuru, pie kura pulcējāmies visa klase ar audzinātāju. Gan vienpus, gan otrpus graviņai kādreiz māju nebija, tikai daba, – atmiņās pakavējās skolotāja. Beidzot skolu, klases audzinātājs viņai devis raksturojumu: "Anniņ, tu biji par daudz godīga un kautrīga."
– Pastāstiet, vai esat madoniete arī pēc savas dzimtas saknēm?
– Neesmu madoniete, bet sevi skaitu par madonieti 71 gadu. Tie 19 gadi pagāja mācoties. Esmu uzaugusi Barkavas pagasta "Lāčos" četru bērnu ģimenē, un trīs no viņiem dzīvoja Madonā. Esmu lauku meitene.
– Kāda bija pirmā iepazīšanās ar Madonu?
– Tās ir atmiņas no maziem gadiem, kad jau pratu lasīt. Brālis un māsa bija vecāki, mācījos reizē ar viņiem. Tēvabrālis, kas bija mājas saimnieks, vasaras sākumā paņēma mani līdzi uz Madonu. Atceros, ka mums bija bērs zirgs un melna droška. Agri izbraucām, lai nokļūtu Madonas tirgū (toreiz tirgus atradās tagadējā Saieta laukumā). Viņš nopirka bairīšdesas, un atceros, cik bieza bija uztrieptā sinepju kārta, kas man negaršoja, bet desas bija labas. Tā kā tā bija pirmā reize, mani arī pavadāja pa Madonu, cik nu tā toreiz bija liela. Ieveda tekstilpreču veikalā (tagadējā Poruka ielā 2, bet ieeja bija no Saules ielas), kur solīja ko nopirkt no pirmā brauciena. Izlasīju, ka bija uzraksts "Bitte" – ar diviem "t", nodomāju – kāpēc ne "Bite"? Uzlaikoju skaistu vasaras hūti. Kad pārdevēja pieveda pie spoguļa, viņa sacīja, ka meitenītei vajag klāt pie cepures arī kādu puķi. Nevarēju izvēlēties – viena mākslīgā puķe bija ar ziliem, otra – sarkaniem ziediem un zaļām lapiņām. Patika abas, klusībā domāju, ka onkulis varētu nopirkt abas, bet nepirka. Beigās izšķīros par zilo puķīti, ko piesprauda pie cepures. Iepakoto cepuri, sēžot droškā, auklēju. Mājupceļā, braucot no Silinieku kalna lejā, iesnaudos, kad pamodos, cepures rokās nebija. Ārprāts! Onkulis apturēja zirgu, teica, lai skrienot atpakaļ. Lielu gabalu noskrēju, līdz beidzot atradu. Kāda laime! Cepure man bija visu laiku dzīva, līdz atnāca Baigais gads, mājās ienāca karaspēks, un nezinu, kur tā pazuda.
– Kādas bija iespējas gūt izglītību?
– Tolaik bija Barkavas sešklasīgā pamatskola, kur mācījos. Laba skola. Vecāki gribēja, lai mācos par skolotāju. Bija izdomāts, ka vecākajam brālim būs jāsaimnieko onkuļa mājās, māsa gāja lauksaimniecības skolā, par mani jaunāks brālis apguva pēc dzirdes vijoli, ko spēlēja ganos, pēc tam, kad nodibinājās Madonas mūzikas skola, mācījās tajā, vēlāk ceļš aizveda uz Rīgu, kur beidza konservatoriju, spēlēja Operas orķestrī. Mans ceļš līdz skolotājas profesijai, kad pati īsti nezināju, ko gribu, nebija tik viegls. Vienubrīd biju pat dusmīga, kāpēc mani saista ar skolotājiem. Ganot govis un aitas kopā ar kaimiņu meitenēm, īsinājām laiku. Viņas šuva, jo tirgū bija nopirkti diegi, galdauti ar uzzīmētiem krustdūrieniem. Man bija pazīstama krietni vecāka māsīca, kas mācījās Jēkabpils 1. ģimnāzijā, kur dzīvoja tēvabrālis. Viņa nāca pie manis, sēdējām grāvmalītē, viņa nesa man Dostojevska, Tolstoja, Muntes darbus, ievadīja saturā, un mēs tā lasījām veseliem cēlieniem. Tā pamazām sāku iemīlēt grāmatas. Kaimiņu meitenes sacīja: "Tu jau būsi skolotāja, grāmatas vien tik rokā. Mēs gan tik šujam, jo mamma saka, ka pūra vajadzēs." Tas bija kā zāģis. Toreiz skolotāja amats bija prestižs, un slavens bija Rēzeknes skolotāju institūts. Vecāki arī gribēja, lai tur mācos. Es biju tāda, kas nevarēja aizstāvēt savu viedokli – ja vajag, tad vajag. Abas ar draudzeni ar velosipēdiem aizbraucām līdz Varakļāniem, kur dzīvoja mammas brālis, otrā rītā plānojām doties līdz Rēzeknei. Nakti pārgulējām, sākās bombardēšana, nāca vācieši. Mammas brālis mūs nelaida uz Rēzekni, iestājāmies Varakļānu ģimnāzijā. Tie bija vācu gadi. Atceros mūzikas stundas, ko pasniedza tikai vācu virsnieki, nevienas – latviešu.
Kara dēļ skolu nepabeidzu, aprīļa sākumā mācības beidzās, visiem bija jāizklīst. Atbraucu mājās. Kara laikā ar ģimeni devos arī bēgļu gaitās līdz Aiviekstei, bet tālāk netikām, tilts bija uzspridzināts. Tā pa krūmiem nodzīvojām. Ienāca sarkanā armija. Tēvs, kas piedalījās Pirmajā pasaules karā, prata krievu valodu. Bet mājās vēl netikām, sūtīja uz aizmuguri. Bija uzlidojumi, nebija lāga, ko ēst, bet bija labi cilvēki, kuri mūs pieņēma. Kad atgriezāmies mājās, tur bija ierīkots krievu armijas hospitālis. Dzīvojām klētī, kur vēl bija palicis kāds arods ar graudiem, vārījām nātres, balandas, gulējām uz kailas grīdas, labi, ka vēl kāda sega pa rokai. Viens armijas ukraiņu tautības maiznieks divreiz cepa maizi karavīriem, viņš slepus zināmā vietā nolika arī mums pa kukulim.
– Jums bija lemts pārdzīvot kara gadus. Kāds bija turpmākais ceļš?
– Sākās sakopšanas, tīrīšanas darbi. Grāmatas, kuras nebija slāvu burtiem, bija saplosītas. Pie normālas dzīves tik drīz nevarēja atgriezties. Aizbraucām uz Varakļāniem, bet muižas mājā, kur ģimnāzija, bija sabombardēts jumts, griesti. Atbraucām mājās, bet otrā rītā – prom ar riteņiem uz Madonu, lai iestātos vidusskolā. Toreiz tik skaistas liepu alejas, kā tagad, nebija. Satikām savu Varakļānu dziedāšanas skolotāju Jāni Stabulnieku, kas aizveda uz skolotāju istabu 2. stāvā, uz pilsētas pusi. Viņš, izrādījās, kļuvis par direktoru. Zināšanas atbilda prasībām, un sākām mācīties, kaut skola jau bija sākusies. Toreiz ar draudzeni īrējām istabiņu mājā, kas atradās iepretim bijušajai kazarmu mājai. 12. klases sākumā smagi saslimu ar vēdera tīfu, ko biju mantojusi no saimnieces puišeļa. Palīdzēja ārsts Brunovskis, kas paņēma analīzes. Mani nešus iznesa ar 41 grāda temperatūru, drudzi, ievietoja infekciju nodaļā Parka ielā. Pēc tam vēl saķēru plaušu karsoni, novārgu. Tajā gadā noslimoju, kad palaida no slimnīcas, mācījos staigāt, izskatījos pilnīgs ģindenis. Viens ārsts paredzēja, ka dzīvošu, augstākais, divus gadus, bet tiku veselības likstām pāri. Skolu pabeidzu kopā ar citu klasi.
Madonā nodibinājās inventarizācijas birojs, kur vajadzēja inventarizēt visas mājas, mērīt telpas, plānojumus. Mani uzaicināja pastrādāt viens pazīstams cilvēks, jo galvenais bija rēķināšana. Piekritu. Strādāju, iestājos Latvijas Valsts universitātē, neklātienē studēju Filoloģijas fakultātē. Birojs darbu beidza, tad satiku savu klasesbiedru Imantu Baltzosu, un viņš sacīja, ka vajagot divus skolotājus. Teicu, ka man nav pedagoga izglītības, bet viņš – ka vajagot skolotāju 1.-4. klasēm un tūlīt. Viena skola bija Biksērē, otra – Kusā. Izvēlējos Kusas pamatskolu, kur direktore bija Undīne Jātniece. Tie bija 9 km, ko no rītiem un pēcpusdienā nogāju kājām. Kusas pamatskolā nostrādāju 5 gadus, mācīju arī fiziku. Pēc tam mani aicināja darbā par skolotāju Madonas vidusskolā, kur nonācu 1955. gada 15. augustā. Pēc mazās skoliņas Kusā te likās kā lielā pūznī, kur galva džinkst. Tā līdz pat 75 gadiem nostrādāju Madonā, un visās vidusskolas klasēs bija jāmāca arī mājturība. Augstskolas diplomu gan nedabūju, jo nespēju pateikt "nē!" citiem pienākumiem. Kad vajadzēja, darīju visu, aizmirstot par sevi. Piemēram, Dzidra Rubene organizēja deju kolektīvu, bija ar rokām jāšuj tautastērpi, un es pratu izšūt. Mums, jaunajām skolotājām, piedāvāja strādāt par mājturības skolotāju, un nevarēju atteikt. Pirmajā darba gadā bija jāizdod sienasavīze. Sākumā mācīju 1.-4. klašu skolēnus, tad vēl pielika zīmēšanu. Esmu arī rakstījusi dzeju, tēlojumus. Kad biju sanatorijā Jūrmalā, bloknots bija līdzi.
– Kā bija dzīvot līdzās savam vīram – Artūram Treicim, kas bija ievērojama personība?
– Mēs vienā laikā atnācām uz Madonu. Viņš sāka strādāt par direktoru, es – par skolotāju, viņu sāku ievērot rajona skolotāju konferencēs. Pamazām sapazināmies, 1963. gadā sarakstījāmies, dēls Pēteris piedzima 1965. gadā. Pēc dekrēta vajadzēja ātri atgriezties darbā, Madonā bija silīte, bet sameklējām auklīti. Mājas dzīvi ar darbu skolā bija grūti apvienot. Vīram – atbildīgs darbs, sabiedriskā dzīve, viņa nebija mājās, viņš nevienam neatteica, kad tika lūgts nākt par izvadītāju. Ar visām mājas rūpēm centos tikt galā. Man mācību priekšmets – mājturība – bija vieglāks, bet viss bija jāmācās. Piecus gadus bija jāmācās kursos atvaļinājuma laikā. Viņš saprata arī mani.
– Kā skatāties uz skolu reformu Madonā?
– Kur gan esam nonākuši, ka bērnu mums vairs nav, to skaits sarucis, bet visapkārt – lielas skolas. Nezinu, kā sadalīs telpas, bet ir žēl arī skolotāju. Tolaik, kad Madonā jaunā skola vēl nebija pabeigta, bet jau zinājām, ka tur būs jāstrādā, raudāju. Tagadējā Madonas pilsētas 2. vidusskolas ēka ir mana skola kā mācību un darba vide.