9. aprīlī Lubānas pilsētas klubā atkal deju koncerts – šoreiz dižkoncerts: ar uzvedumu „Pa gadskārtu" 30 gadu jubileju svin tautas deju ansamblis „Lubāna". Kāpēc dižkoncerts? Vadītājas Lailas Ozoliņas vadībā dejotāji iestudējuši 32 dejas.
1986. gada 29. martā Madonas kultūras namā Lubānas deju kolektīvs skolotāja Andra Ezeriņa vadībā rādīja savu programmu žūrijai, kura lēma: šai dejotāju kopai var piešķirt nosaukumu – tautas deju ansamblis (TDA). Toreiz skatītāji redzēja 17 dejas – koncerta otrajā daļā bija ietverti arī krievu, igauņu, austriešu un moldāvu danči. Programmas pēdējā deja – „Ai, tēvu zeme" U. Žagatas horeogrāfijā, tāpēc jubilejas koncertā skatītāji bija ļoti saviļņoti, kad, skanot R. Paula melodijai, uz skatuves uznāca bijušie TDA dejotāji: Aiva Ziediņa un Jānis Birziņš, Ineta Škapare un Jānis Madžiņš, Ilva Kolberga un Gints Tiltiņš, kā arī Rudīte Koka un Artūrs Madžulis. Pirms 30 gadiem pirms 29. marta koncerta lubānieši rādīja savu dejotprasmi arī uz Operas skatuves, un sevišķs prieks, ka toreiz uzstājās arī daudzi Lubānas vidusskolas skolēni.
Jā, pagājuši 30 gadi, bet, raugoties uz dejotājiem jubilejas koncertā, sajūsmina viņu soļa vieglums un dzīvesprieks. Deja ir īsākais ceļš uz laimi, bet tas ir arī ļoti grūts: bija laiks, kad uz mēģinājumiem nāca tikai četri pāri un likās – šim kolektīvam nākotnes nav. Bet ir jāpateicas Lailas Ozoliņas spītam un viņas domai, ka nedrīkst palaist vējā tik grūti iegūto un smagā darbā paveikto. Šī koncerta svarīgākais vēstījums: deja Lubānā dzīvo un dejotāju pulks kuplo. To apliecināja kolektīva dalībnieku bērni (skaitā 35) un mazbērni, no kuriem lielāko daļu varējām redzēt koncertā. Aizkustināja Lailas meitas Beātes Ozoliņas un Andra Ezeriņa mazdēla Matīsa Matigara Ezeriņa „Kurzeme" – tā kolektīvu vadītāji turpinās savos bērnos un mazbērnos. Bet, kad izskanēja dejas „Māmiņai" pēdējie akordi, uz skatuves lepni un laimīgi, sadalījušies ģimeņu saliņās, stāvēja TDA dejotāji kopā ar saviem bērniem, apliecinot – mūs vieno deja un mīlestība uz savu zemi!
Kolektīva dejotāji šobrīd izjūt sevi kā lielas ģimenes daļu: kopā viņi ir arī pasākumos, kas ar deju saistīti netieši, – tie ir kopīgi izbraucieni ar slēpēm, malkas talkas, laivošana, vakarēšana, kā arī akcija „Tīras kurpes un zābaki", kuras laikā nobruģēts laukums aiz estrādes. Skaists piedzīvojums ansamblim bija piedalīšanās brīvdabas uzvedumā „Lec, saulīte!" Mežaparkā – tajā lubānieši bija starp 30 labākajiem D grupas kolektīviem valstī. Kopā viņi devušies uz tautas mākslas festivāliem gan Bulgārijā, gan Austrijas Alpos, bet šovasar kolektīvs brauks uz Itāliju, kur no 7. līdz 12. jūlijam Kunardo (60 km no Milānas) notiks starptautisks folkloras festivāls.
Kolektīvs spējis ne tikai izdzīvot, bet arī noturēt augstu māksliniecisko līmeni: pēdējos piecos gados skatēs divas reizes iegūta pirmā pakāpe, bet trīs reizes – augstākā pakāpe – arī šogad. Tam apliecinājums bija arī šis svētku koncerts. Iestudēt deju nozīmē apgūt tās horeogrāfa iecerētās kustības, uz skatuves izveidot dejas rakstu jeb zīmējumu, izprast mūzikā paustās emocijas un iemācīties tās adekvāti atklāt ar mīmiku, žestiem, smaidu vai nopūtu. Un tas viss vadītājai jāpanāk kopā ar cilvēkiem, kuri visu dienu pavadījuši darbā, ir noguruši vai satraukti, vai apātiski. Skatoties svētku koncertu, melnais darbs jūtams nebija – un tā jau ir profesionalitāte. Kā tā panākta? Zigmunds Skujiņš ir teicis: „Esmu pārliecināts: ja visi pasaules noslēpumi būtu atklāti, paliktu vēl pēdējais noslēpums – jaunrades noslēpums." Un šis noslēpums dara mākslu skaistu! „Lubāna" ir vidējās paaudzes deju kolektīvs, bet repertuārs ir jauneklīgs un prasa gan veiklību, gan izturību.
Ansambļa sievas sasparojušās un gandrīz visas pa vakariem pēc darba noaudušas sev dancojamus rinduciņus – tautiskos brunčus. Koncerta sākumā arī dejotāji priecēja skatītājus pilnīgi jaunos, gaišpelēkos linu tērpos, kuriem krāsainu akcentu piešķīra vainadziņi un krāsainās jostas sievām.
Koncerts veidots kā saules ceļš caur četriem gadalaikiem: pagānisko vasaras saulgriežu prieku nomainīja rudens talku danči un Jumja dzīšana sētiņā (solisti: Inese Straume un Gatis Žeiers), tad ķekatu rotaļas (bērni un jauniešu deju kolektīvs „Žuburi") un visbeidzot – pavasara atnāciens. Godinot sava kolektīva dibinātāju, tā dalībnieki nodejoja arī divas dejas Andra Ezeriņa horeogrāfijā: „Rotā, saulīt, rietēdama" un „Lai tā būda rūc!".
Koncerta norise gatavota ļoti rūpīgi: katrs skatītājs pirms pasākuma varēja izvēlēties vienu no daudzajām māla pogām un tika apveltīts ar īpašu konfekti „TDA Lubāna 30". Poga – kā saules simbols un reizē apliecinājums: tu esi piešūts savai dzimtajai pusei, tu esi tai vajadzīgs!
Koncerta sākumā tika pasniegts Latvijas Nacionālā kultūras centra Atzinības raksts: Lailai Ozoliņai, Lanai Kuncei, Aivai Grāpei, Gatim Žeieram, Alvim Krauklim un Alvim Kalniņam. Pārējie dejotāji saņēma pateicības gan no Lubānas novada domes, gan no kultūras nama. Koncerta noslēgumā savukārt tika godināti un apdāvināti visi, kas šajos gados atbalstījuši tautas deju ansambli, bet to skaits ir ļoti liels.
Beigās jāizsaka pateicība Lubānas novada domei, kas pieņēmusi lēmumu, ka, sākot ar šā gada janvāri, pasākumus, kuros piedalās Lubānas amatierkolektīvi, var apmeklēt bez maksas. Kluba pilnā zāle šādos pasākumos arī apliecina, ka patiess ir pētījums, kurā noskaidrots, ka Lubānas novads ieņem pirmo vietu valstī, ņemot vērā to, cik liels iedzīvotāju skaits iesaistīts novada kultūras dzīvē. Laila Ozoliņa uzsver: 10% lubāniešu dejo tautas dejas. Mans vēlējums: „Lai rīb tautu istabiņa arī turpmāk!"