27. martā teātra ļaudis atzīmēs Starptautisko teātra dienu, kuru 1961. gadā izveidoja Starptautiskais teātra institūts (International Theatre Institute UNESCO). Par godu Teātra dienai arī Madonā sarūpēts izrāžu piedāvājums, un viens no tiem 2. aprīlī būs aktiera un TV šova „Izklausies redzēts" uzvarētāja Kristaps Rasima muzikālais monologs „Personības dalīšanās".
Interesanti, ka Madonā Kristaps būs ne pirmo reizi. Savulaik viņš piedalījās vienā no pirmajām „Ģitāristu sesijām", bet studiju gados loģiskā kārtā brauca ciemos uz mūsu pilsētu pie saviem kursabiedriem – Daiņa Grūbes un Ginta Andžāna.
Sarunai un jokiem atvērts
Ar Kristapu tiekamies Rīgā, viņa izveidotajā mūzikas ierakstu studijā. Aktieris uzvāra tēju, pakavējas pie TV šovā atdarinātā Jezupa tēla no Jāņa Streiča filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā", leģendārā dziedātāja Džo Kokera un, protams, Jezupa TV3 seriālā „UgunsGrēks".
– Jā, jā, pie manis var nopirkt abonementu par tālāko seriāla saturu, – smej Kristaps, kad uzdodu meitas sarūpēto jautājumu par to, kas tad tālāk notiks ar Kristu. – Būs abonements, būs katras nākamās sērijas saturs! Kāpēc ne – kaut ko tādu vajadzētu ieviest!
Kristaps piekrīt, ka aktiera profesijā ir piedzimis līdz ar „UgunsGrēku", jo, lai kādas lomas savulaik spēlētas Dailes teātrī, tieši televīzija devusi atpazīstamību un popularitāti.
Enerģijas apmaiņa ar skatītāju
– Uz to var paskatīties ironiski un mēģināt visu izskaidrot, – jautāts, kā aizsākās ceļš uz aktiera profesiju, saka Kristaps. – Zināmā mērā uz to atbildēs mana monoizrāde. Īsumā varu teikt, ka skatuve rada vārdos neaprakstāmu kaifu – tādu, ka uz skatuves atrodos labprātāk, nekā jebkur citur. Sajust ķīmiju ar skatītāju ir ļoti kaifīgi. Liktenis jau mūs noliek īstajā vietā un īstajā laikā.
Uz tēlošanu Kristaps esot pavilcies apmēram 16 gadu vecumā. „Kad devos stāties aktieru fakultātē, nezināju, uz ko īsti eju. Biju redzējis daudz izrāžu, ar to tiešā veidā Kārsavā nodarbojās mamma, tomēr izvēle kļūt par aktieri bija nejauša. Aktieru skolā pirmos trīs gadus sekoja melnais darbs, pavisam cits formāts. Tagad svarīgākais šķiet esamība uz viena viļņa ar skatītāju, enerģijas apmaiņa, bet skolā par to neko nezināju, jo iestudējumu nebija."
Studiju gados iegūtais
Studiju gadi tomēr bijuši ļoti interesanti, absolūti intensīvs process. – Ja būtu jāuzzīmē dzīves diagramma, aktieru skolā pavadītie gadi bija riktīgs elektrošoks, – raksturo Kristaps. – Kursu vadīja Mihails Gruzdovs un Indra Roga – viņi bija mūsu vecāki, bet vēl neatņemama dzīves sastāvdaļa bija Aina Matīsa. Starp citu, saknes manai skolotājai meklējamas pa vidu starp Madonu, Kārsavu un Balviem – Rugāju pusē. Aina Matīsa mācīja runāt latgaliski, viņa savā tik ļoti cienījamajā vecumā domā absolūti progresīvi, varu apbrīnot – vieds cilvēks.
Kristaps uzskata, ka gan viņam, gan kursabiedriem profesionālais pamats ir pamatīgi ielikts.
Pēc darba teātrī – citas idejas
– Nu jau apmēram divus gadus no Dailes teātra esmu prom, – neslēpj aktieris. – Nebija tā, ka uzreiz aizgāju, bet sapratu, ka esmu alternatīvs džeks, rāmjos vai vienos mūros dzīvot nevaru. Man patīk dauzīties un meklēt. Aizgāju ne jau tāpēc, ka Dailes teātrī nepatiktu, bet zināju, ka ir vēl kaut kas, kas mani interesē vairāk. Tiltus sadedzinājis neesmu, kad būs īstais vilnis, teātrī varu atgriezties.
Vaicāts par lomām, kas bija tuvas, Kristaps saka: – Bija daudz labu darbiņu. Ne vienmēr tie sakrita ar izrādēm lielajā zālē, un tur ir tā problēma. Teātra kamerzālē vari nospēlēt simtiem ģeniālu lomu, bet tevi redz un novērtē 70 cilvēku. Kopumā neviens tevi īsti nezina, bet par to, ko izdari televīzijā, zina visa Latvija.
Šobrīd Kristapam sācies cits periods. – Apstāties nemāku, – komentē aktieris. – Man ļoti patīk žanri, ar kuriem teātrī saskarties nevarēju. Piemēram, stāvizrāde, stand-up. Līdzās komiķa īpašībām man piemīt daudzas citas, līdz ar to monoizrādē būs redzams plašs spektrs. Par mūziklu to nenosauksi, par klaunādi arī ne, tāpat par reālpsiholoģisku darbu īsti ne. Tur būs dažādi paņēmieni, ko definējām par Kristapa muzikālu monologu.
Sava skaņu studija
Kad lūdzu pastāstīt par vietu, kurā runājam, Kristaps vēsta: – Atrodamies manā studijā. Tā ir mana svētnīca, mana skaņu un mūzikas pasaule. Pirms četriem gadiem to pats uzbūvēju. Līdzās teātrim mūzika vienmēr bijusi mana paralēlā pasaule. Esmu radījis mūziku vairākām teātra izrādēm, varu uzrakstīt dziesmas, patīk teātra muzikālais noformējums, skaņu celiņi. Daudzām izrādēm paralēli aktiera darbam piedalījos mūzikas radīšanā.
Latgaliešu valoda, ģitārspēle, pārtapšana dažādos tēlos – arī tie ir Kristapu papildinošie trumpji.
Atbildīgs pasākumu vadītājs
– Vasarās labprāt esmu pasākumos, decembris tāpat aiziet korporatīvajos pasākumos – TV iespaidā cilvēki labprāt aicina, – atzīst aktieris. – Pasākumi nekad nav vienādi, tie arī ir sava veida izrādes, tikai citiem izteiksmes līdzekļiem. Man pasākuma vadītāja gēns ir iekšā, un labprāt to daru. Lai improvizētu, nevar iziet tāpat, tur ir vajadzīga bagāža. No apkārtējās pasaules jāiesūc informācija, jāzina, par ko cilvēki smejas, par ko vairs nesmejas. Ir lietas, kas ir smieklīgas cauri gadsimtiem, bet ir lietas, kas mainās. Ļoti bieži sēžu sociālajos tīklos (to reizēm saucu par stundas sesiju) un skatos, kas interesants noticis. Tāpat lasu ziņas, gatavojos. Tas ir viens no mana darba paņēmieniem.
Ģimene kā pamatvērtība
Vaicāts, kur atjauno enerģiju, kur uzkrāj spēkus, Kristaps atklāj: – Enerģijas gūšana iet soli solī ar motivācijas rašanos. Mana miera osta, pirmkārt, ir ģimene, savējie. Vakarā, kad atvedu bērnus no bērnudārza, viņi tik pārņemti stāsta, kā gājis, ka saprotu – problēmu nav, mana galvenā dzīves vērtība ir apkārt esošie cilvēki. Saviem bērniem gribu novēlēt nākotnē darīt to, ko viņi paši vēlas. Protams, šobrīd viņi kopē tēvu, īpaši šova laikā, kad iemācījās visas dziesmas un manus numurus no galvas.
Es pats piecu gadu vecumā biju absolūti citādāks: uz bērnudārzu negāju, biju kautrīgs un priekšā nevienam nedziedāju. Tikai skolā kaut kas mainījās – bija daudz labu notikumu, parādījās ģitāra, un pamazām, pamazām tas izmainīja pasauli.