Ar spilgtu masku gājienu, skaļiem saucieniem, rībieniem, Meteņu dziesmām un izdarībām 21. februārī Madonā noslēdzās XVII starptautiskais masku festivāls.
Tie, kas no Saieta laukuma sekoja masku gājienam uz Priežu kalnu, saņēma gan draudzīgu pērienu, gan apskāvienu, gan sulīgu apdziedāšanu.
Maskas un maskošanās rituāli ir viens no senākajiem, noslēpumainākajiem un krāšņākajiem cilvēces kultūras mantojumiem, par to Madonā varējām pārliecināties starptautiskajā pasākumā, kas notika Meteņa laikā.
– Madonā aizvadījām ļoti piesātinātu dzīvesposmu, jo te pavadījām trīs dienas – „Staram" atzina viena no festivāla organizatorēm un pētniecēm Aīda Rancāne. – Tas, pirmkārt, ir tradīciju atjaunošanas un tikšanās pasākums. Festivāla programma gadu gaitā ir izkristalizējusies un atstrādāta, bet, ja festivālā piedalās no pirmās stundas līdz pēdējai, tas prasa lielu fizisku un emocionālu piepūli.
Sestdien konferences ietvaros Aīda Rancāne runāja par priekšstatiem – tīrā, netīrā un svētā izpausmēm reliģiskos rituālos, kas sasaucās ar to, ko varējām vērot masku darbībās. – Arī svētdien bija diskusija par jautājumiem, ko maskas var atļauties un ko nevar, – komentēja pētniece. – Šai ziņā saduras dažādi pasaules skatījumi un izglītības līmeņi. Jāatceras, ka maskas ir karnevālu kultūras sastāvdaļa, tām raksturīga brīva uzvedība.
Jautāta par īpašo, ko festivālam piešķīra Madona, Aīda Rancāne uzsvēra, ka ikkatra festivāla vieta vispirms saistās ar tajā sastaptajiem cilvēkiem. „Tas vien, ka ideja par festivāla sarīkošanu bija madoniešu iniciatīva, norāda, ka pilsēta ir atvērta, viesmīlīga un ieinteresēta tradīcijā. Visur saskārāmies ar sirsnību, sapratni un līdzdarbošanos. Sestdien bija iespēja viesoties lauku sētās, pabijām Ļaudonā, Mētrienā, kur tāpat satikām pozitīvi noskaņotus cilvēkus."
Kad ierunājāmies par atšķirību starp latviskajām maskām un tām, ko piedāvā Helovīna tradīcija, festivāla organizatore aizdomājās: – Tā ir popkultūra, kas saduras ar tradicionālo kultūru. Vienmēr būs daļa sabiedrības, kas piesliesies un kam tuvāka būs tieši caur filmām, kino industriju un medijiem ienākusī informācija, jo pētīt, rakt un apzināties, kas latviešiem senatnē bija pašiem, ir grūtāk. Svarīgi tomēr nepagurt – uzturēt un rādīt tradicionālās kultūras piemērus, ko festivāla ietvaros darām.
– Ļoti patika iešana pa mā-jām, – laikrakstam pauda folkloras kopas „Grodi" pārstāve no Rīgas. – Lauku mājām nesām auglību un svētību, visur mūs pieņēma un saprata. Es pati Meteņos eju trešo gadu, un, ja prasa, ko tas labu dara, atbilde skan – tas dod spēku. Ir vērts pamēģināt!
– Brīnišķīgs laiks, snieg, tieši tā, kā Meteņiem piestāv, – laikrakstam uzsvēra Miežvilks jeb Varis no Ventspils. – Folkloras kopā darbojos četrus gadus, masku festivālā piedalos ceturto reizi. Pievelk tas, ka var pārģērbties maskā un nokļūt pavisam citā pasaulē. Tā ir brīvība, cita enerģija un enerģijas apmaiņa ar tiem, kam masku nav.
Uzrunājot madoniešus, kas uz trotuāriem sagaidīja masku gājiena dalībniekus, guvu apliecinājumu tam, ka smaidi rotā sejas un interese ir liela. Ceļu policijas pārstāvis, kas, darba pienākumu vadīts, masku gājienam bija nobloķējis Valmieras ielu, atzina, ka tādu piekrišanu kā šodien ikdienā saņemt nemaz nevarot – ik pa brīdim kāds no gājiena dalībniekiem devās pie viņa un vēlēja dažādus labumus.
– Vienreizēji feini, kaut kas tāds Madonā nav redzēts! – priecājās madoniete Irēna Rozniece. – Vienai maskai piesolīju savus zābakus, jo tā ceļā bija devusies kurpēs. Masku gājiens man pašai atmiņā atsauca jaunības dienas, kad čigānos zirga pajūgā apbraukājām visas kaimiņu mājas. Tā bija lauku dzīves sastāvdaļa – pēc Ziemassvētkiem ieģērbāmies kažokos, sajūdzām zirgu un devāmies pa visu ciemu. No rītā ap sešiem tik pārradāmies mājās.
Palmira Brice atcerējās, ka savulaik piedalījusies vairākos masku festivālos – gan Daugavpilī, gan citur. Arī Madonā masku festivāls reiz jau noticis, tas ritēja 2005. gadā. „Šodien visi ir pamatīgi gatavojušies, piedomājuši pie savas maskas izskata. Žēl, ka festivāla gājienā pietrūka madoniešu ideju. Folkloras kopa „Vērtumnieki" un Sarkaņu pagasta folkloras kopa „Libe", protams, līdzdarbojās, bet organizatoriem vajadzēja piestrādāt, lai vietējie cilvēki tāpat darina maskas un iesaistās gājienā."
Priežu kalnā uz skatuves gājiena dalībniekus uzrunāja Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts.
Meteņa ugunskuru Priežu kalna pakājē viņš aicināja iedegt Madonas novada pašvaldības pārstāvi Jāni Kļaviņu un pasākuma atbalstītāju Imantu Pulksteni.
– Trīs dienas, ko esat pavadījuši Madonā, pagājušas jautri, priecīgi, dziedoši un ar dančiem, – secināja Madonas novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītājs Jānis Kļaviņš. – Mēs no savas puses esam sagādājuši sniegu, lai ir viss, kas vajadzīgs Meteņos un pasākums būtu gana jestrs. Novēlu visiem jauku un dziedošu festivāla noslēguma dienu!
Lai madoniešiem būtu labs un auglīgs nākamais gads, maskas azartiski dziedāja Meteņu dziesmas, gāja rotaļās, laidās dejās un vizinājās no kalna.
– Gājiena laikā redzējām masku grupas no Kurzemes, Zemgales, Latgales, Vidzemes un Rīgas, – komentēja Andris Kapusts. – Tas bija vienreizējs pasākums, un pēc tā noteikti Madonā gaidāms demogrāfiskais sprādziens, laba raža un nauda, ar ko bērnus arī pabarot. Visas maskas ir pelnījušas saņemt uzslavu no rīkotāju puses, tāpēc ar diplomiem sveiksim vecīšus, budēļus, ķekatas, čigānus, dzērves, miežvilkus un citus uz festivālu atbraukušos.