– Kāds jūsu atmiņā ir iespiedies barikāžu laiks, un kādas pārdomas ir tagad? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Mētrēnietis Jānis: – Tolaik no kolhoza „Līdums" uz barikādēm aizbrauca daudzi, bet visi uz tām doties nevarēja, jo daļai bija jāpaliek mājās un jāstrādā kolhozā. Man, piemēram, bija jābaro lopi. Protams, tagad varēja būt labāk, ar valdību mums visādi iet un lielai daļai jaunatnes te nav, ko darīt, tāpēc tik daudzi izbrauc.
Cesvainiete Inta: – Esmu nedaudz vīlusies, jo nepiepildījās visi tā laika sapņi un ieceres, un Latvija jau mums nav brīva, daudzi ir aizbraukuši. Atceros, es piedalījos 13. janvāra manifestācijā Rīgā, pēc tam atgriezos mājās, un tad mēs barikāžu aizstāvjiem aizsūtījām lielu bļodu ar karbonādēm, kā arī adītas zeķes un adītus cimdus.
Aleksejs no Madonas novada: – Pats uz barikādēm nebiju aizbraucis, bet toreiz jau visi par to pārdzīvojām. Bija arī diezgan liela pārliecība, ka Latvija atjaunos
valstisko neatkarību. Tagad varēja būt labāk, daudzi, ieskaitot manu meitu, ir aizbraukuši.
Jānis no Sauleskalna: – Arī es biju uz barikādēm, turklāt vairākas reizes. Toreiz braucām uz maiņām un sargājām sakaru centru. Ir daudz plusu, daudz kas gājis uz priekšu, bet, protams, ne visas mūsu cerības ir piepildījušās, arī valdība šķobās, un brīžiem iet kā pa elli, bet toreiz cīnīties un stāvēt uz barikādēm bija vērts.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA