Pleskavas Valsts universitāte izdevusi rakstu krājumu „Pierobežas kultūras ainava: pagātne, tagadne, nākotne" (krievu valodā).
Tajā publicēti 2013. gada tāda paša nosaukuma konferences raksti, kas veltīti dažādām ar pierobežas reģioniem saistītām valodas, literatūras, kultūras tēmām: pasaules uztvere, nacionālā pašidentifikācija un tās atspoguļojums valodā un literatūrā, valodu un literatūras mijiedarbības problēmas, dialekti un citas. Rakstu krājumā publicēti Pleskavas, Sanktpēterburgas, Maskavas, Rīgas, Daugavpils, Tallinas, Tartu zinātnieku un pētnieku raksti, arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja galvenās speciālistes Laimdotas Ivanovas raksts „Ilzes Kalnāres (Ņinas Ivanovas) dzīve un daiļrade".
Stāsta Laimdota Ivanova: – Ilze Kalnāre (1918-1968) dzimusi Pleskavas apgabala Gdovā, kur tolaik dzīvoja viņas vecāki. I. Kalnāres tēvs Nikolajs Ivanovs bija pedagogs un viens no Gdovas muzeja dibinātājiem. Kad Rēzeknes Augstskolas konferencē „Autors. Teksts. Laikmets" lasīju referātu „Ilzes Kalnāres „Sniega Rozes" literāro tēlu un prototipu dzīves līkloči", tur piedalījās arī Pleskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes mācībspēki, kurus ieinteresēja Ilzes Kalnāres vārds, un mani uzaicināja uz konferenci Pleskavā. Savukārt tur uzzināju, ka viens no viņu literatūras katedras vadītājas Natālijas Veršiņinas pētījumiem ir par dzejnieku Aleksandru Jahontovu (1820-1890), kura ceļi (galvenokārt jau ārstnieciskos nolūkos) 19. gadsimta otrajā pusē veda arī uz Vidzemes un Kurzemes pusi. Īpaši mīļa viņam bijusi Liepāja, kur savulaik bija siltā jūras ūdens vannu iestāde. Pilsētai veltīto dzejoli „Ļibava" (Liepājas senākais nosaukums) ar tā laika uzburto Liepājas ainavu latviskoju. Un mazliet vairāk kā 150 gadu pēc dzejoļa tapšanas to, līdz ar ziņām par autoru, varēja lasīt laikrakstā „Kurzemes Vārds". Tā konferences, dažādu autoru pētījumi bagātina un atklāj arvien ko jaunu.