Oktobra vidū Rīgā pirmizrādi piedzīvoja populārās latviešu aktrises Zanes Daudziņas monoizrāde „Bruņota un bīstama", ko piedāvā izrāžu apvienība „Panna". Trešajā adventē, 13. decembrī, pulksten 15 pilsētas kultūras namā aktrise ciemosies pie skatītājiem Madonā.
Uz dažiem jautājumiem piekrita atbildēt Birutas lomas atveidotāja Zane Daudziņa.
– Decembris ir adventa laiks, kad vēlamies domāt vairāk gaišu domu un ticēt brīnumiem. Vai jūs ticat brīnumiem?
– Manuprāt, brīnumi notiek katru mirkli, ja vien mēs tiem ļaujam notikt. Mans mazais dēliņš savulaik teica: „Laime ir ieraudzīt zelta lapu kokā." Viņam ir taisnība – vari skatīties uz koku un domāt: re – parasta kļava, varēja būt lielāka, tad būtu skaistāka. Bet var arī skatīties un ieraudzīt, kā lapās saule atspīd, un priecāties, kā tā tur rotaļājas.
– Šis ir laiks, kad sapņot lielus sapņus un ticēt, ka tie piepildīsies. Kā ir ar jūsu sapņiem?
– Ir vērts goda vietā turēt savus sapņus un tos būvēt ārkārtīgi drosmīgus. Tik lielus, ka liekas – tas nemaz nav iespējams. Protams, neatraujot tos no realitātes. Kad uznāk slinkums iet uz mēģinājumu, atgādinu sev, ka man ir darbs, par kuru agrāk pat neatļāvos sapņot. Vēl vairāk – man ir pašai sava izrāde, uz kuras pirmizrādi bija izpirktas visas biļetes. Un tagad tu esi sapīkusi, ka jāiet uz mēģinājumu? Ej un piedzīvo to, ka ir dota iespēja izdzīvot savu sapni!
– Un ja nu kāds no sapņiem nepiepildās? Vai ir viegli tikt galā ar vilšanos?
– Man bija 37 gadi, kad pēkšņi attapos – visus savus sapņus esmu īstenojusi. Pat vispārdrošākos un neiespējamākos. Bija viss, par ko savā dzīvē biju sapņojusi: brīnišķīga ģimene, mīlošs un mīlams vīrs, fantastiski bērni, aktrises profesija. Pēkšņi viss ir noticis! Kā izrādē teiktu Biruta: „Nekad nevajag zaudēt cerību! Nekad!"
– Kāds bija jaunās izrādes iestudēšanas process?
– Aivas Birbeles lugas iestudēt ir grūti – pastāv milzīgs risks tās interpretēt ilustratīvi un bezgaumīgi, bet tieši tādēļ ir azarts mēģināt. Arī mana pirmā monoizrāde „Tāda es esmu" izdevās. Luga ir piedzīvojusi vairāk nekā 100 izrāžu, un tā joprojām ir aktuāla. Tas dod drosmi iestudēt nākamo.
– Kam ir paredzēta šī izrāde? Vai tikai sievietēm?
– Izrāde ir par mums, meitenēm, kas neatkarīgi no gadu nastas visu mūžu jūtamies jaunas, tomēr tā ir interesanta arī vīriešiem.
– Izrādes aprakstā rakstīts, ka tā stāsta par to, kā dabūt vīru 90 dienās.
– Man jau šķiet, ka vīrieti var dabūt arī vienā vakarā, tikai jautājums, kādam nolūkam un uz cik ilgu laiku. Jaunajā iestudējumā sieviete ir spiesta pārliecināties, ka reizēm, dzenoties pakaļ princim baltā zirgā vai puisim melnā BMW, mēs pagriežam galvas pretējā virzienā – prom no savas laimes.
– Un ko jūs ieteiktu darīt?
– Neaizvērt savas sirdis un turēt acis atvērtas uz to, kas notiek apkārt! Lielākoties sabiedrības spiediena dēļ mēs skrienam pakaļ princim baltā zirgā, pat neiedziļinoties, vai tieši viņš mums ir nepieciešams. Mums vajag to mūsējo, nevis tādu, kādu citi uzskata par labu esam. Meklējot un dzenoties pēc ideālā vīrieša tēla, var nepamanīt, ka tavs vīrietis ir tepat blakus.
– Kas ir tas, kas satur divus cilvēkus kopā vēl pēc daudziem gadiem?
– Manuprāt, nekas stabilāks par mīlestību nemaz nav iespējams. Mīlestība ir visuniversālākās, skaistākās jūtas pasaulē, kas var būt vienam cilvēkam pret otru, pret bērniem, vecākiem, arī pret dzimto zemi. Tikai mīlestība sniedz tās ļoti pamatīgās, noturīgās izjūtas, to vilkmi, maigumu, siltumu, var pat teikt, magnētismu. Jaunībā visi jauc mīlestību ar kaislību. Kaislība, kā pamatā ir tikai fiziska pieķeršanās, uzjundī taureņus vēderā un pēc tam izgaist.