Pavadot vairākas stundas ceļā no Rīgas uz Madonu un pa autobusa logu vērojot Vecpiebalgas paugurus, savrupos klajumus un reti izkaisītos ciematus un viensētas, neviļus sāk šķist, ka Latvija šajā debesu virzienā kļūst arvien klusāka un tukšāka.
Ka norimuši visi pilsētu trokšņi, visa drūzma un meklējošs nemiers, kuru rada tik daudz kā gribošie pilsētnieki. Šķiet, ka nu ceļotāju sagaidīs vien rimtas ziedošu pļavu un leknu mežu ainavas, kuras vedinās uz melanholiskām pārdomām un apceri par to, cik skumji, ka tiek pamesti Latvijas brīnišķīgie lauki.
Taču tāluma, klusuma un tukšuma iespaids pavisam drīz pārvēršas pats savā pretmetā. Jūlija pēdējās nedēļās – šogad un tā jau ilgus gadus – Madona kļūst par vienu no Latvijas mūzikas dzīves epicentriem, pilsētas mūzikas skola skan, vibrē un reizēm arī dārd teju vai 24 stundas diennaktī. Kamēr tās jaunajā ēkā norit komponistu meistarklases, lekcijas un aktīvs komponēšanas process, vecajā (un nenoliedzami diezgan spokainajā) mūzikas skolas namā dzīvo, vingrinās un mēģina talantīgā un spožā Latvijas jauno mūziķu paaudze.
Šā gada Latviešu mūzikas svētku norises aptver pārsteidzoši plašu spektru, parādot neticami daudz no mūslaiku Latvijas mūzikas kultūras. Madonas mūzikas svētku vienreizīguma pamatā noteikti ir veiksmīgais vairāku pasauļu savienojums – latviešu klasikas zelta fonds izcilu mūziķu izpildījumā festivāla koncertos un radošie un mokošie jaunā meklējumi komponistu meistarklasēs.
Mārtiņam Bergam lieliski un šķietami ar vieglu roku izdevies pārņemt un turpināt Madonas reģionā leģendārā Arta Kumsāra iedibinātos Latviešu mūzikas svētkus un piešķirt tiem savu, pavisam personīgo noti, svētku saturu izvēršot laikmetīgās mūzikas virzienā un tā neļaujot tiem ieslīgt nacionālā nostalģijā.
Kompozīcijas meistarklases pulcēja astoņus jaunus komponistus, pārsvarā Mūzikas akadēmijas studentus, kuri ļāvās izaicinājumam – rakstīt skaņdarbus nelieliem sastāviem koka pūšamo instrumentu kvinteta ietvaros. Sarežģīts, studiju laikā nereti nepietiekami iztirzāts instrumentu kopums, kurā, no vienas puses, jāmācās izprast tik daudzējādās un vienlaikus tik specifiskās kokpūšamo tehniskās iespējas un, no otras puses, jāmēģina atrast savu tembru, eksperimentējot ar līdzīgo un atšķirīgo kokpūšamo instrumenta ansambļa skanējumā. Meistarklašu noslēguma koncerts, ļoti iespējams, bija izaicinājums arī publikai. Par spīti ekstravagantajiem tembriem tā tomēr nepameta koncertu priekšlaicīgi un kopīgi izvēlējās savu favorītu – Oļesjas Kozlovskas kompozīciju „Jūras dzīvnieki", kurā pūšamie instrumenti meistarīgi spēja izvairīties no ikvienas konvenciālas nots.
Negribētos aizvadītajā festivālā izcelt kādu vienu koncertu kā visu svētku kulmināciju – jau tāpēc vien, ka atskaņojuma kvalitāte visos bija izcila. Savukārt, programmu saturs vienmēr ir gaumes lieta, un par gaumi, protams, ir jāstrīdas! Taču neaizmirsīsim, ka latviešu klasiskās mūzikas repertuārs nav pārāk plašs, jo tās pirmsākumi ir visai vēli. Turklāt zirņus no pelavām izvētī laiks – un, lai tas būtu iespējams, mūzikai ir jāskan un jātiek spēlētai!