Madonas muzeja izstāžu zālēs 31.10.-06.12.
Juri Leitānu pazīstu kopš Mākslas akadēmijas laikiem, kad arī viņš 1970. gados mācījās Tekstilmākslas nodaļā. Pagājuši vairāki gadu desmiti, un mēs satiekamies Madonas novadā.
Izrādās – Jura vecāmāte un māte dzīvojusi Murmastienē. Tēvs nāk no Egļovas aiz Ezerniekiem, Krāslavas novadā. 1988. gadā Juris nopirka māju Vestienā, lai būtu tuvāk Gaiziņam, kur pārgulēt pēc slēpošanas, lai būtu, kur „ganīties" vasaras brīvlaikā.
Jurim visu mūžu veicies ar cilvēkiem, skolotājiem. Pamatskolā zīmēšanu mācīja gleznotājs E. Vinters, viņš lika labas atzīmes, ja daudz strādāja. Jurim patika zīmēt, bieži nesa savus darbus rādīt skolotājam. Pēc pamatskolas gribējās ne tikai turpināt zīmēt un gleznot, bet iemācīties darīt kaut ko praktisku ar rokām, tādēļ gājis uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Nevarējis izšķirties starp koktēlniecību un metālapstrādi. Gājis pa kāpnēm uz skolas kanceleju iesniegt dokumentus un skaitījis pakāpienus – koks, metāls, koks…, pēdējais pakāpiens bija metāls. „Lietišķajos" – tikšanās ar tādiem pasniedzējiem kā Georgs Barkāns, Pēteris Martinsons. Gleznošanu pasniedza tekstilmākslinieks Egīls Rozenbergs. Gatavodamies iestājeksāmeniem Mākslas akadēmijā, Juris realizēja E. Rozenberga padomu – katru dienu uzgleznoja divas klusās dabas ar konkrētu uzdevumu katram darbam. Tekstilmākslas nodaļā kompozīciju mācīja Rūdolfs Heimrāts, gleznošanu pasniedza Boriss Bērziņš. Jau studiju gados Juris piedalījās žūrētās tekstiliju izstādēs. Tad pamazām atgriezās pie metāla darbiem. Veidoja rotas sadarbībā ar modes māksliniekiem, piedalījās daudzās rotu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Viņa darbi atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un privātkolekcijās Latvijā, citās Eiropas zemēs, ASV, Kanādā, Izraēlā. Bet ikdienā – no 1995. gada darbs Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē kā Darbmācības katedras lektoram. Juris Leitāns: „Tagad mans sapnis ir šķūnis – multifunkcionāls, kurā varētu darīt visu, ko gribas, ko vajag, ar visvisādiem materiāliem, visvisādās tehnikās."
Una Leitāne – Jura meita – dzimusi Rīgā, bieži ziemās braukusi kopā ar tēvu uz Gaiziņu slēpot. Tagad jau trīs gadus dzīvo Siguldā, strādā par kalnu slēpošanas instruktori. Pamatskolā darījusi daudzas lietas, gājusi dažādos pulciņos, bet uzslavas saņēmusi tikai par zīmējumiem. Pēc 4. klases iestājās „Rozīšos" (J. Rozentāla mākslas vidusskola), jo tā bija iespēja tikt „brīvībā", prom, pāri ielai. Prom no vispārizglītojošās skolas, kur visiem jābūt vienādiem, un vispār – tur bija garlaicīgi. Pēc izlaiduma tāds kā apjukums, pārdomas – ko darīt, vai izdosies ar mākslu maizi nopelnīt. Una stājās Vidzemes Augstskolā, izvēlējās starptautiskās attiecības. Netika. Pēc gada tomēr iestājās Mākslas akadēmijā, „gleznotājos". Akadēmijā mācījās pie Uno Daņiļevska, Edvarda Grūbes, Kristapa Zariņa, Jura Jurjāna, meistardarbnīcā pie Normunda Brasliņa, jo tur bija akcents uz zīmēšanu, kas toreiz ļoti interesēja. Bet akadēmiju Una beidza ar ainavām. Arī tagad viņa glezno to, kas „vairāk atgādina ainavas". Gleznošana – tā vairāk pašai, bet maizes darbi – grāmatu ilustrēšana. Iespieddarbu Unai ir daudz, arī atzinība gūta.
Aigars Truhins, Unas dzīvesbiedrs, – grafiķis, gleznotājs, fotogrāfs. Bērnībā Aigars zīmēja, gleznoja, darbojās ar māliem, kā jau daudzi – izmēģināja visādus pulciņus. Sāka studēt Latvijas Universitātē „fizmatos", nepabeidza; patika, bet likās par smagu. Tad Aigars netālu no Ķeguma Birzgales mežos virpoja podus, jo strādāja „Daiļrades" keramikas ražotnē. Visu iemācījās no labiem meistariem. 1999. gadā beidza Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Paralēli vienmēr interesējusi fotografēšana, tāds īpašs darbošanās prieks. Jautāju – bet kā ar māliem? Aigars smejoties atbild, ka šogad pat esot saracis mālus Vestienā… Arī Aigara maizes darbs saistīts ar grāmatām, jo viņš strādā apgādā „Zvaigzne ABC" par mākslinieku-redaktoru.
Visi laipni aicināti uz izstādes atklāšanu un tikšanos ar māksliniekiem 31. oktobrī
pulksten 13.