5. oktobrī lielākā daļa pasaules valstu pedagogu atzīmēs Skolotāju dienu. Arī Latvijā tā ir kļuvusi par noturīgu tradīciju, kad skolotāji, dodoties ekskursijā, velta dienu sev, bet skolēni iejūtas pedagogu ādā. Skolotāju dienas gaisotnē uz sarunu aicinājām Madonas pilsētas 1. vidusskolas fizikas skolotāju MARIJU DEIGELI, kas darbam ar skolēniem ir dāvājusi 35 gadus no sava mūža.
– Nāku no Krāslavas puses – ļoti gleznainas vietas pierobežas zonā, kas bagāta ezeriem. Pirmā mācību iestāde bija Tīmaņu astoņgadīgā skola, kas atradās skaistā, vecā muižas ēkā. Vidusskolas posms līdz 11. klasei pagāja Ežezera krastā esošajā Ezernieku vidusskolā. Skola bija ar ļoti stingrām prasībām. Interese par fiziku man radās jau astoņgadīgajā skolā, jo saistīja fizikas uzdevumu pierakstu sistēma, kas atšķiras no pierakstiem matemātikā. Mācoties Ezerniekos, piedalījos fizikas rajona olimpiādē, un, tā kā ieguvu godalgotu vietu, es tiku nosūtīta arī uz valsts olimpiādi. Protams, skolas laikā intereses bija visdažādākās. Bija arī nodoms mācīties par daiļdārznieci. Draudzenes pamudināta, vēlējos kļūt par ekonomisti. Patika rakstīt domrakstus, un pat nedaudz sāku dzejot, rakstīt lugas. Tīmaņu astoņgadīgajā skolā klasesbiedri vienu no manām lugām pat iestudēja Jaungadā. Vidusskolā (nezinu pat, kādēļ) sāka saistīt režisora profesija, tādēļ sāku apsvērt iespēju tālāk izmācīties par režisoru vai vismaz pasākumu organizētāju. Beigu beigās tomēr paliku pie fizikas un iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Fizikas un matemātikas fakultātē, kur pēc pieciem gadiem ieguvu fizikas un matemātikas pedagoga kvalifikāciju. Kad pienāca laiks meklēt darbavietu, biju nolēmusi, ka nevēlos strādāt Rīgā, kā arī mācīt pamatskolā. Raudzījos, kāda ir sadale uz vidusskolām. Apmeklēju vairākas vidusskolas, kurās bija vakances, taču visvairāk simpatizēja tieši Madonas pilsētas 1. vidusskola. Intuīcija lika nākt uz šejieni. Atminos, kā mani sagaidīja fantastiskais skolotājs Artūrs Treicis, kas mani kā jauno skolotāju iemācīja nebaidīties un arī palīdzēja iekļauties skolēnu un pedagogu kolektīvā. Tā arī līdz šim brīdim turpinu strādāt šajā skolā, kā arī kopš 1997. gada – Madonas vakara un neklātienes vidusskolā.
– Skolā strādājat jau kopš 1979. gadā. Kā šajā laikā ir mainījušies skolēni?
– Katram laikam ir savas iezīmes. Arī es esmu augusi kopā ar skolēniem, un lai piedod tie skolēni, kuriem kaut ko sākumposmā nepratu paskaidrot, jo arī man pieredze ir krājusies pamazām. Tagad zinu, kā skolēns kaut ko var nezināt. Tolaik to nesapratu. Katrā paaudzē ir labi bērni un jaunieši. Vienmēr ir bijuši tie, kam fizika padodas, un tie, kam tā nesekmējas, taču tas ir tikai normāli. Fizika ir grūts priekšmets, un ne katram ir dots to pilnībā saprast. Būtu dīvaini, ja dārzā augtu tikai lilijas vai pļavā būtu tikai pīpenes – katrā skolēnā ir kas citādāks, un personības mēdz atšķirties. Vienam padodas fizika, cits gūst panākumus mūzikā, dzejā vai sportā.
– Zīmīgi, ka pēdējos gados dabaszinību priekšmeti ir atkarojuši savas pozīcijas.
– Valsts atjēdzās, ka trūkst inženieru, jo saistībā ar iespēju izvēlēties priekšmetus daudzi skolēni gāja nosacīti vieglāko ceļu, mācoties priekšmetus, kur nav nepieciešams zināt jūru dažādu likumu un formulu. Saskaroties ar inženieru trūkumu, pēkšņi izdomāja, ka vajag mācīt bērniem loģisko domāšanu ar eksaktajiem priekšmetiem. Neuzskatu, ka tā ir pareiza pieeja. Vajadzētu ļaut arī turpmāk izvēlēties priekšmetus, kuros kārtot eksāmenu. Centralizētais fizikas vai ķīmijas eksāmens neuzlabos situāciju un neliks skolēniem pēkšņi sākt domāt loģiskāk. Starp citu, esmu dzirdējusi viedokli: „Kas tad tajā fizikas eksāmenā tik grūts? Mēs savulaik kārtojām – nebija sarežģīti." Tie eksāmeni, ko kārtoja agrāk, nav salīdzināmi ar tiem, ko bērni kārto tagad. Pašlaik eksāmeni ir daudz detalizētāki un plašāki. Kādreiz varēja iemācīties teoriju, kas bija iekļauta 25 eksāmena biļetēs, un atrisināt vienu uzdevumu, kur bija jāpielieto divas līdz trīs formulas. Viss. Tagad skolēnam tā dēvētajos izpratnes uzdevumos jāparāda, kā viņš izprot fizikas teoriju. Aprēķinu uzdevumos jau jāmāk šīs zināšanas arī pielietot, pie tam tas jādara gan standarta, gan nestandarta situācijās. Eksāmeni „toreiz" un „tagad" ir nesalīdzināmas lietas.
– Mainījušies ne tikai eksāmeni, bet arī metodiskie materiāli un mācību līdzekļi. Arī šobrīd jūsu kabinetā redzu, ka „plecu pie pleca" atrodas krīta tāfele un interaktīvā tāfele.
– Darba apstākļus nav iespējams salīdzināt. Kad ienācu, kabinetā bija tikai galdi un soli, tagad – paradīze. Kaut nu skolēni šīs iespējas paņemtu un pilnībā izmantotu. Ir gan minētā interaktīvā tāfele, gan pieeja internetam un tajā atrodamajiem metodiskajiem materiāliem, galvenokārt vizuālajiem. Ne visu uz demonstrāciju galda ar piederumiem iespējams atainot, tādēļ šīs papildiespējas lieti noder.
Arī pati daudz laika veltu tam, lai sagatavotu skolēniem uzskates līdzekļus. Aktīvi piedalos Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas darbā. Regulāri dodos uz kursiem, konferencēm. Pērn bija tā laime jubilejas konferenci noorganizēt tieši Madonā. Lielu paldies par palīdzību šajā darbā vēlos izteikt Madonas novada pašvaldības izglītības nodaļai, pašvaldības vadībai, Madonas kultūras namam, kā arī Madonas pilsētas 1. vidusskolas administrācijai. Jāatzīst, ka iepriekšējais mācību gads ir bijis ļoti saspringts un piepildīts, tiku arī izvirzīta dabaszinību skolotāju Ekselences balvai, iekļūstot labāko piecniekā. Šī bija ļoti vērtīga pieredze, vajadzēja vadīt mācību stundu Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Šā gada augustā tiku arī uzaicināta uz dabaszinātņu, matemātikas skolotāju konferenci Rīgā, kur dalījos pieredzē ar citiem pedagogiem.
– Ik pa laikam sabiedrībā un arī pašu skolotāju vidū aktualizējas jautājums par profesijas prestižu un arī funkciju. Vecāki no skolotāja gaida vienu, skolēni – ko citu, bet sabiedrības vēlmes mēdz būt vēl citādākas.
– Taisnība. Esam uz tās sabiedrības delnas, un no mums tiek daudz kas prasīts un sagaidīts. Diemžēl, tas labais tiek pieminēts retāk, vairāk uzmanību akcentējot uz gadījumiem, kad kāda lieta nav izdevusies – „nu ja, skolā neiemācīja". Nevaru apgalvot, ka, darbojoties skolotāja profesijā, jūtos nekomfortabli. Varbūt tas, ka strādājam ar jauniem cilvēkiem un kopā ar ģimenēm veidojam viņu personības, arī liek saasināt uzmanību. Tos, kas mēdz aizrauties ar izteicieniem „Ko tad tas skolotājs dara?", aicinu vienu mēnesi padzīvot manā režīmā, lai izbaudītu visu skolotāja profesijas garšu, tai skaitā sev un ģimenei atņemtās brīvdienas, kas tiek pavadītas, labojot darbus vai gatavojot mācību vielu.
– Darba novērtējums ir saistāms arī ar atalgojumu. Šobrīd uz priekšu un atpakaļ tiek staipīts jaunais pedagogu atalgojuma modelis.
– Pati neesmu jauno modeli dziļāk analizējusi, taču, runājot ar kolēģiem no dažāda lieluma skolām, zinu, ka ne viss tajā ir pārdomāts, jo daļai pedagogu algas samazināsies. Viņu vidū es nevēlētos būt.
– Neatņemams skolotāja darbā ir pēc kāda laika skolēnu, ar kuriem jau gadu gaitā nodibināta cieša emocionālā saikne, palaišana tālākajos dzīves ceļos. Vai arī jums ir gadījies pieķerties skolēniem, no kuriem pēc tam 12. klasē grūti šķirties?
– Ir gadījies un kā vēl. Vislielākā emocionālā saaugšana ir ar audzināmajām klasēm – izlaidumā bez asarām nav iespējams iztikt. Neraugoties uz to, liels prieks, ka ar daudziem bijušajiem skolēniem arī turpmākajā dzīvē uzturam labas attiecības. To vidū ir arī skolēni, kuriem fizikā pat netiku likusi augstu vērtējumu, taču viņi pēc tam nāk, sveicina un dalās savā pieredzē.
– Kāda ir dzīve ārpus skolas vides?
– Ļoti patīk strādāt dārzā, kopt puķes. Brīvajā laikā labprāt minu krustvārdu mīklas, taču neesmu tik azartiska, lai vārdus meklētu pa grāmatām – ko zinu, to zinu. Patīk lasīt grāmatas, kas saistās gan ar fiziku, gan ar jautājumiem, kurus modernā fizika pagaidām nespēj izskaidrot.
– Ko jūs ieteiktu tiem skolēniem, kas šobrīd sēž skolas vai augstskolas solā un vēlas kļūt par pedagogiem?
– Jauniešus, kuriem vien ir šāda vēlme, aicinu nebaidīties. Jaunus skolotājus vajag. Aiziesim mēs, kas jau gados, ko tad darīs? Ļoti vēlētos, lai skolās ienāk jauni skolotāji, jo arī skolēniem patīk pie viņiem mācīties. Jā, pedagoga profesija ir grūta, taču tā vienlaikus ir arī skaista. Darbā ar jauniem cilvēkiem pašam nav laika novecot.