– Vai arī jūsu ģimenē Tēva dienas atzīmēšana septembra otrajā svētdienā ir jau kļuvusi par tradīciju? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Sanita no Liezēres: – Par šādu tradīciju zinu, bet, kad es mācījos skolā, man šķiet, ka šī tradīcija vēl nebija tā iedzīvojusies, bet, protams, ģimenē nozīmīga loma ir gan mātei, gan tēvam.
Vizma no Barkavas: – Draugu un paziņu lokā ir ģimenes, kur Tēva diena tiek atzīmēta jau daudzus gadus, bet diemžēl manu bērnu tēvs nesen ir aizgājis mūžībā. Mans balsts tagad ir bērni, un par to vislielākais paldies viņu tēvam, kas iemācīja gan rūpēties, gan būt atbildīgiem.
Ilva no Mārcienas pagasta: – To svinam jau vairākus gadus, nav tā, ka mums tas būtu jaunums. Tēva dienas pasākums notika arī bērnudārzā. Taču, tā kā tas notika pulksten 11, nevarējām apmeklēt. Šādiem pasākumiem būtu jānotiek vai nu brīvdienā, vai darbdienas vakarā. Savukārt ģimenē šajā dienā šoreiz izdomājām visi kopā cept melleņu pīrāgu, meitiņa gatavoja apsveikumu, zīmēja un līmēja, bet citreiz, ja ir iespējams, kaut kur aizbraucam.
Rasma no Liezēres: – Es ļoti priecājos, ka tēviem tagad tiek pievērsta liela uzmanība. Tēva dienas atzīmēšana ir patiešām jauka tradīcija. Arī es saviem mazbērniem esmu mācījusi, ka tēvs šajā dienā ir jāapsveic. Tētis viņiem ir tālbraucējs, bet svētdien viņi sazinājās pa skaipu, mīļi un sirsnīgi aprunājās.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA