Šis rudens ar pārmaiņām iesācies ilggadējam Madonas pilsētas 1. vidusskolas direktoram ROMĀNAM LIŽBOVSKIM, jo pēc 27 gadiem, kas aizvadīti šajā amatā, viņš devies pelnītā atpūtā. Šobrīd izsludinātajā konkursā uz direktora amata vietu tiek meklēts piemērotākais kandidāts, kam tālāk nodot grūto un atbildīgo stafeti – vadīt lielāko Madonas reģiona skolu.
Jautāts, kā savulaik veidojies viņa dzīves gājums, kas atvedis līdz direktora vietai Madonas pilsētas 1. vidusskolā, Romāns Ližbovskis atminas: – Esmu nācis no Latgales, Rudzātiem. Tēvs bija skroderis, zemes maz, no kolhoziem bēgdami, izbraucām no Latgales, un sešus gadus nodzīvoju Rīgā. Trīs gadus nodienēju Baltkrievijā, un, kad atnācu no armijas, fakultāte, kur iepriekš biju mācījies, jau bija likvidēta. Tāpēc aizgāju uz skaitļošanas tehnikas remonta rūpnīcu „Impulss". Sāku strādāt par mazgātāju – ar benzīna un eļļas strūklu mazgāju rakstāmās, skaitļojamās mašīnas. Vienlaikus apguvu remontmehāniķa profesiju. Pēc tam kādus septiņus gadus biju par ceha priekšnieku. Man ļoti patika vēsture, tāpēc 1979. gadā Latvijas Universitātē absolvēju vēsturniekus; aizgāju strādāt uz 66. vidusskolu. 1987. gadā uz Madonu sākām braukāt ar LOTOS (skolēnu vasaras darba nometnes); 1988. gadā izglītības nodaļā painteresējos par darba iespējām, jo bija nodoms pārmesties uz laukiem. Nodaļas vadītājs Jānis Bērziņš piedāvāja piedalīties konkursā, jo tolaik bija divas vietas – Kusas un Madonas 1. skolā. Tā nu mani ievēlēja par šīs skolas direktoru. Iedeva dzīvokli, ar laiku nodibināju ģimeni. Sākumā jau grūti gāja, jo iepriekš nebiju par skolas vadītāju strādājis. Bet bija spēcīga komanda: Janina Āriņa, Vija Skangale, Līvija Tomiņa. Sākumā viņas daudz palīdzēja, vēlāk jau pamazām šajā amatā iejutos.
– Madonas pilsētas 1. vidusskola vienmēr ir varējusi lepoties ar spēcīgu kolektīvu.
– Tas ir lielākais gandarījums par skolā aizvadītajiem gadiem, ka, uzskatu, mūsu komanda prata lieliski sastrādāties kolektīvā, kas ne vienmēr izdodas ar tik daudziem darbiniekiem. Mūsu skolotāji ir spēcīgi, ir augsts profesionālais līmenis. Arī mana vietnieku komanda: Inese Strode, Lidija Butlere, Arnita Krīgere, Rudīte Zauska, saimnieciskā daļa, ir profesionāla un zinoša, uz kuru vienmēr balstījos.
– Kādi darba gaitā ir bijuši lielākie izaicinājumi, pārbaudījumi?
– Visgrūtāk ir tad, kad mainās izglītības ministrs. Katrs grib pa savam, katrs grib reformas, bet fakts, ka nekādu reformu jau nav – ir tikai kaut kādas čibināšanās un papīru stumdīšanas. Ķīlis mēģināja, bet viņš sāka ne no tā gala – ar augstāko izglītību. Ar viņiem nevar tikt galā. Vajag 4-5 stabilas augstskolas, nevis 30-40, cik ir mums. Bet katra grib turēties, jo tā ir naudas lieta, protams. Šogad arī čušs vien atkal sanāca. Uzskatu, ka reformas būtu jāsāk ar mācību satura izmaiņām. Viela jāpadara vienkāršāka, bērniem saprotamāka un vismaz daļa praktiski realizējama, piemēram, ķīmijā, fizikā. Ja bērnam ir tendence uz šiem priekšmetiem, lai sāk mācīt specializēti, nevis jau tagad visiem iedveš bailes no šī priekšmeta, jo uztraucas, ka nesaprot. Otrs jautājums – jādomā par kadriem. Lai uz skolām nāktu jaunie speciālisti, lai palielinātos arī vīriešu-skolotāju skaits skolās. Tad, protams, jāmaina daudz kas, pirmkārt jau atalgojuma sistēma, varbūt jādod atviegloti kredīti vai kā padomju laikos – dzīvokļi, lai jaunie speciālisti var iesakņoties.
– Kāda rādās Madonas līmenī iecerētā izglītības iestāžu reforma?
– Lai nevienu neaizvainotu, bet es arī uzskatu, ka trīs skolas ar vidusskolas kursu ir par daudz vienai mazpilsētai. Redzu divas problēmas, pirmkārt, Madonas Valsts ģimnāzijai būs grūtības nodrošināt sev skolēnu skaitu. Sākotnējā doma, izveidojot valsts ģimnāzijas, bija uzņemt, tā teikt, kvalitatīvāku skolēnu sastāvu, lai tā skaitītos mazliet elitāra skola. To var izdarīt tikai tad, ja ir konkurss uz vietu skolā, attiecīgi – ja ir daudz bērnu. Pašlaik tā nav, un bērnu būs tikai arvien mazāk. Mazie vēl drusku nāk klāt, bet, kamēr viņi aizies līdz vidusskolas posmam, paies deviņi gadi. Otra problēma manā uztverē –
ja apvieno divus kolektīvus, kam ir ļoti dažādas tradīcijas, vienmēr var rasties nesaskaņas. Protams, varbūt darbinieki pielāgosies, bet tas ir tas nezināmais šajā vienādojumā.
– Kā ir mainījusies darba vide skolā kopumā, atskatoties teju 30 gadu ilgā pagātnē?
– Kad uzsāku strādāt par direktoru, toreiz skolā, līdzīgi kā šobrīd, bija ap 800 skolēnu. Maksimumu sasniedzām 2003. gadā, kad Madonas pilsētas 1. vidusskolā mācījās 1430 skolēnu. Tad arī atdalījās Valsts ģimnāzija un pamazām sākām iet mazumā, tāpat kā visas skolas.
Mūsdienu problēma ir tā, ka esam izlaiduši to pūķi no pudeles ārā – bērnu visatļautību. Daļa bērnu ir auguši nepilnās ģimenēs vai vecāki ir prom ārzemēs, viņus uzrauga vecmāmiņas, kas paēdina, apģērbj, bet bērnam ir vajadzīga tieši vecāku uzmanība. Tad parādās visādi kompleksi, agresivitāte. Jau labu laiku ir runas, ka vajadzētu mazu skoliņu, piemēram, pie Lazdonas, kur šādi bērni saņemtu spēcīgu atbalstu no psihologiem, sociālajiem darbiniekiem. Ja viņi klasē ir 5-6, tad taču var strādāt un sniegt nepieciešamo uzmanību. Uzvedību vienmēr esam audzinājuši, bet agrāk skolai bija vairāk tiesību. Tagad – nedod dievs, ja bērniņš piezvanīs uz Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju – klāt viņi būs.
Otrkārt, mehāniskās un elektroniskās ierīces. Bērns pasaka: „Kam man to mācīties, es paskatos internetā un zinu." No vienas puses, viņam ir taisnība. Visas e-klases, interaktīvās tāfeles un planšetes ir laba lieta. Taču cilvēkam ir pašam jāsajēdz – tehnoloģijām ir jābūt tikai kā palīglīdzeklim. Bez dzīva skolotāja un dzīva vārda nekas nenotiks, lai vai kādas tehnoloģijas mums būtu.
– Skolotāja profesija ir grūta un mūsu valstī nereti arī – nepietiekami novērtēta.
– Nauda jau nav mērķis, tas ir tikai līdzeklis mērķu sasniegšanai. Kas īpaši mainīsies, ja skolotājiem pie algas pieliks 50-60 eiro? Bērni nekļūs citādāki, skolotāji arī ne. Tikai tas, ka visu laiku tiekam raustīti. Jau kuro gadu skolotāji nezina, kādas būs algas. Protams, cilvēkam naudas nekad nepietiks, lai kādā profesijā viņš strādātu. Ārstiem nepietiek, policistiem, skolotājiem – par maz. Tāda mums valsts. Ja Zviedrija nav karojusi kādus 270 gadus, viņi var atļauties; Šveice nav karojusi simtiem gadu, tāpēc arī ir spējusi attīstīties. Mēs pārdzīvojām divus pasaules karus, revolūcijas, divas izvešanas – tā nav joka lieta. Un jau tad mēs dzīvojam salīdzinoši daudz labāk nekā agrāk.
– Jums kā vēsturniekam un savulaik arī civilzinību pasniedzējam noteikti ir savs skatījums uz valstī notiekošo.
– Bieži domāju, kāpēc Latvijā ir tāds bezdarbs, nu uzceļam kaut vai bruģa rūpnīcu, savas ražotnes! Bet Eiropa jau nav ieinteresēta, lai mēs paši ražotu. Viņiem vajag noieta tirgu un lai tiktu uz Krieviju. Kam gan viņiem vajag, lai mēs parādāmies ar labiem sieriem vai citu produkciju? Viņi nezina, kur savas preces likt!
Absolūti neticu Eiropas Savienībai, kā vēsturnieks zinu, ka tādas lielas impērijas nepastāv, nekad nav pastāvējušas. Sāciet ar persiešiem, Romas impēriju, Austroungāriju, Krievijas impēriju, PSRS – tās nevar pastāvēt, jo pārāk dažādas valstis tiek sabāztas vienā maisā, cenšoties uzspiest vienādus likumus un tikumus. Jau tagad tas maiss plīst pa visām šuvēm vaļā. Eiropas civilizācija iet uz otru galu. Salīdzināšu tā, ka nezāles aug ātrāk, nekā kultūra. Mēs pārņemam tās sliktākās Eiropas nostādnes – ka nauda ir noteicošais pasaulē, ka jādodas visādos gājienos vai kā citādi jācīnās par pārprastām cilvēktiesībām. Demokrātija, pirmkārt, ir pienākumu pildīšana, nevis visatļautība, kā liela daļa uzskata. Pienākumu pildīšana pret vērtībām, pret ģimeni, veciem cilvēkiem, bērniem, dabu – tas viss ir jāpilda! Un tikai tad var teikt, ka mums ir demokrātija. Tieši tāpēc es bērnu slikto uzvedību neuzskatu par viņu pašu vainu. Mūsu bērni ir tādi, kādus viņus audzina ģimene un sabiedrība, tas ir tas, ko viņi redz.
– Varbūt nu, līdz ar bēgļu uzņemšanu, kļūsim internacionālāki, tolerantāki, atrisināsies skolu piepildījuma problēma…
– Jā, ko mēs par tiem migrantiem tik daudz uztraucamies? Ne viņi te pie mums paliks ar tik mazām algām, ne nu kā. Drīzāk izmantos kā ceļu, pa kuru plūst cauri. Ja reiz pieņēma lēmumu, ka uzņemsim, uzņemam! Ko vairs par to daudz runāt? Labāk domāt, kā un kur uzņems, kā integrēs, kur nodarbinās. Es gan uzskatu, ka Eiropas līmenī tā būs islamizācija, visīstākā. Kad biju Londonā un Parīzē, tur jau katrs otrais ir iebraucējs. Parīzes iedzīvotājiem ir 1-2 bērni, iebraucējiem 6-7… Paši arī izbraucam, 640 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir pensionāri, tādi kā es. Liela daļa mūsu jauno speciālistu ārzemēs arī paliks, jo viņi tur ieprecas, ģimenes audzina bērnus – jaunie jau prot integrēties. Un nevaram mēs viņus nosodīt, viņi meklē, kur labāk. Bet zeme jau tukša nepaliks nekad.
– Vai, dodoties pelnītā atpūtā, ir jau plāni, kā brīvo laiku aizpildīt?
– Tā sagadījies, ka meita dzīvo Ventspilī – ar trim mazbērniem, vecākais dēls – Cenās, netālu no Jelgavas, viņam divi lieli mazbērni, Rīgā studē. Arī jaunākais dēls ir Rīgā. Gan vasarā braucu ciemos, gan arī turpmāk noteikti vairāk atradīsies laiks visiem satikties.
Pagaidām vēl tajā pelnītajā atpūtā gan neesmu iejuties, būs jāatrod kāds hobijs. Istabā taču nesēdēšu! Fiziskās aktivitātes man visu mūžu ir bijušas, spēlēju volejbolu, peldu, bet nu arvien mazāk. 26. aprīlī atklāju peldēšanās sezonu, šogad bija auksts pavasaris un vasara. Ar gadiem jau arī mazliet jāpiebremzē, bet, ja veselība ļaus, kaut ko darbošos, vismaz vingrošu, došos pastaigās.