Jau ierasti, pie sliekšņa klauvējot mācību gada sākumam, uz interviju „Starā" aicinām kādu jauno skolotāju vai topošo studentu, kurš atrodas kā jauna un vēl nezināma gaidās. Šoreiz jūsu uzmanībai – intervija ar Lubānas vidusskolas šā gada absolventu, nākamo Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes studentu UĢI MIHELSONU, kas tiek raksturots kā viens no Lubānas aktīvākajiem un daudzpusīgākajiem jauniešiem.
– Esmu dzimis Aizkrauklē, bet neilgi pēc manas dzimšanas ģimene pārcēlās uz dzīvi Lubānā, līdz ar to – pirmie dzīves gadi aizritēja Lubānā, tad pāris gadu – pa Degumniekiem, bet, man sākot iet skolā, atkal pārvācāmies atpakaļ uz Lubānu, un uzsāku mācības Lubānas vidusskolā. Paralēli mācībām iesaistījos ļoti daudzās ārpusstundu nodarbībās. Esmu pabeidzis gan mūzikas, gan mākslas skolu, tāpat darbojos arī jauniešu centrā un kultūras dzīvē, ja vien palūdz palīgā, patīk spēlēt teātri, sportot (spēlēju volejbolu).
Mamma vienmēr teica, ka vajag izmantot visu, ko dod par brīvu, jo vēlāk var gadīties, ka par to pašu būs jāmaksā, tādēļ arī tik daudz kur iesaistījos, – stāsta Uģis Mihelsons.
– Vai no vaļasprieku un talantu loka vari izcelt vienu sev tuvāko?
– Noteikti tā ir mūzika. Mūzikas skolā mācījos spēlēt (kā parasti saka viens draugs) kakla klavieres jeb akordeonu. Pēc mūzikas skolas beigšanas, kur papildus iemācījos arī klavierspēli, man bija sapnis par ģitāru. Mūzikas skolas izlaidums sanāca reizē ar 9. klases izlaidumu, un tajos sadāvināto naudiņu izlēmu izlietot lietderīgi, nopērkot kāroto instrumentu. To spēlēt iemācījos pašmācības ceļā, savukārt vēlāk – jauniešu centrā – iemācījos spēlēt arī bungas un basģitāru.
– Cik noprotu, daudzās ārpusstundu nodarbes īpaši netraucēja gūt labas sekmes mācībās?
– Jā, centos mācīties pēc iespējas labāk. Pirmajās klasēs mamma bija stingra, teica, ka ir jāmācās un jāpelna labas atzīmes, bet vēlāk (nezinu gan īsti, kad šī atziņa atnāca) sapratu, ka mācos nevis mammai vai kādam citam, bet gan pats sev. Skolas laikā paguvu piedalīties gan vairākās olimpiādēs, gan konkursos.
– Un kad bija tas brīdis, kad apjauti, kurp virzīsies pēc vidusskolas beigšanas?
– Tas viss ir diezgan interesanti. Bērnudārza izlaidumā katram bija kartīte, kurā ierakstīts, par ko vēlamies kļūt. Man šajā kartītē bija rakstīts, ka gribu būt ārsts (taču tas bija vairāk mammas sapnis, jo viņa vienmēr bija vēlējusies kļūt par ārsti, taču nebija sanācis). Es bērnībā ticēju tam, ko mamma man zināmā mērā centās iestāstīt, bet pagāja gadi, un atceros, ka aptuveni astotajā klasē biju izdomājis, ka vēlos kļūt par interjera dizaineru, kas ir pavisam cita joma. Pēc tam nāca idejas mācīties par juristu, ekonomistu…
Vidusskolas laikā sāku nopietni domāt, kas man varētu padoties un būtu interesanti. Pēdējos gados centīgi biju piedalījies bioloģijas olimpiādēs, 9. klasē – pat valsts olimpiādē, un sapratu, ka man tā lieta patīk, ir interesanti. Visvairāk, protams, patika cilvēks. Augi, dzīvnieki – mazāk. Cilvēka organisms pamatīgi aizrāva, gribēju par to uzzināt aizvien vairāk. Tā es atkal atgriezos pie bērnudārza sapņa un sapratu, ka gribu kļūt par ārstu.
12. klasē apmeklēju RSU piedāvātos sagatavošanas kursus bioloģijā, lai varētu labi nokārtot eksāmenus, un tiku RSU Medicīnas fakultātē. Tad redzēs, kā veiksies vēlāk, bet pagaidām visi mani mērķi ir izpildīti – jāsāk izvirzīt jaunus.
– Studijām esi arī ieguvis stipendiju.
– Jā, jāsaka paldies Zvejnieku ģimenei, kas caur Vītolu fondu man piešķir savu stipendiju. Man ļoti patīk būt patstāvīgam, un šī stipendija dos man iespēju dzīvot Rīgā un nebūt atkarīgam no citiem, ļaujot pašam plānot savu nākotnes dzīvi. Kā jau esmu ar vecākiem runājis – šī ir pēdējā nedēļa, ko pavadu mājās, pēc tam kļūšu par rīdzinieku. Ja es nedzīvošu mājās, kā gan varu būt atkarīgs no vecākiem. Stipendiju parasti piešķir uz vienu gadu, bet to iespējams pagarināt atkarībā no tā, kā izpildīti nosacījumi.
– Kādēļ izlēmi par labu studijām RSU, nevis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē? Vai varbūt dokumentus iesniedzi abās augstskolās?
– Lai gan neesmu nervozs cilvēks, bija ļoti bail, gan ejot uz bioloģijas eksāmenu, gan gaidot rezultātus. Biju izdomājis, ka gribu mācīties medicīnu, tāpēc kārtoju bioloģijas eksāmenu un izlēmu, ka dokumentus iesniegšu tikai vienā universitātē un vienā studiju programmā. Ja tajā nebūtu iekļuvis, domātu ko citu, piemēram, brauktu peļņā. Taču es biju tik ļoti pārliecināts un koncentrējies uz to, lai iecerētais sanāktu, ka laikam pat lieki uztraucos, jo eksāmenā iegūtie rezultāti nebija slikti. Vienīgi gaidīšanas brīži bija briesmīgi. Tajā dienā, kad tika solīts publicēt rezultātus par uzņemšanu augstskolā, bijām Dziesmu svētkos – es biju paņēmis telefonu līdzi uz laukuma un ik pa 15 minūtēm skatījos, vai esmu uzņemts. Izrādījās, ka viss kārtībā.
– Vai nebiedē, ka no lauku miera būs jāielec Rīgas steigā?
– Esmu komunikabls cilvēks, tāpēc domāju, ka nebūs pārāk sarežģīti uzsākt jaunu posmu dzīvē. Vairāk uztraucos par to, lai nav uz Rīgu jāaiziet pilnīgi bez līdzekļiem, par ko dzīvot, jo, kā jau teicu, negribu, kamēr mācos, būt par apgrūtinājumu vecākiem – tas man nepatiktu. Attiecībā uz sadzīvi – vairāk uztraucos par to, ko sagaidīšu augstskolā. Esmu runājis ar mediķiem, un no dažiem ir gadījies dzirdēt, ka elpošu un ēdīšu vienīgi medicīnu. Kopmītnēs, lai arī kādas tās būtu, izdzīvošu; ēst arī protu sev pagatavot.
– Vai ir sanācis piedalīties Ēnu dienā, ieskatoties mediķa ikdienā?
– Jā. Es biju iesniedzis pieteikumu pie trim vai četriem ķirurgiem un tiku pie daktera Zenona Narbuta, kas specializējas vairogdziedzera ķirurģijā, un varēju sekot līdzi trīs stundas ilgai operācijai. Pirms tam (neraugoties uz to, ka biju piedalījies medībās un redzējis dzīvnieku ķidāšanu) domāju, ka, ieraugot cilvēka asinis, varētu būt citādāk un noģībšu pie galda, taču izrādījās tik interesanti, ka gribējās pabāzt galvu tuvāk, lai redzētu vairāk. Man ļoti gribējās pavērot ķirurga ikdienu, un tas, ko redzēju, man patika.
– Vai tev arī ģimenē ir saikne ar medicīnu?
– Nē, pat rados nav neviena mediķa. Man tas šķiet kā aicinājums no kaut kurienes, vienkārši radās apjausma, ka jāiet. Ģimenē esam septiņi bērni – kad es došos uz Rīgu, mājās paliks mazais brālis un māsa, kas mācās tepat, Lubānas vidusskolā, un vēl man ir divi lielāki brāļi un māsas. Visiem vecākajiem jau ir pašiem sava dzīve, ir patstāvīgi. Viena māsa dzīvo Lubānā, ir apprecējusies un audzina divus bērnus, bet pārējie ir izklīduši – pa Rīgu un citām Latvijas malām; viena māsa ir devusies uz ārzemēm. Mamma strādā tepat netālu esošajā Grašu bērnu ciematā par audzinātāju, bet tētis – meža darbus.
– Vai zini, ko mācīties izvēlējušies klasesbiedri?
– Es biju ļoti pārsteigts, jo šogad nebija neviena, kurš nebūtu izdomājis, ko darīs tālāk. Šķiet, ka visi, kas pabeidzām 12. klasi (daudz gan nebijām – tikai 12), ir iestājušies augstskolās. Var jau būt, ka kāds tomēr augstskolā netika un aizbrauca strādāt uz ārzemēm, taču neesmu dzirdējis. Pārstāvētas būs dažādas jomas: kultūras virziens – būs divi deju skolotāji -, tāpat, ja nemaldos, divas meitenes aizgāja uz medicīnas koledžu, un citi – katrs uz savu pusi. Daži nemaz negribēja savus plānus atklāt, pirms tie īstenoti.
– Kāds ir tavs skatījums uz jauniešu dzīvi Lubānā?
– Es domāju, ka trūkst entuziasma, lai uzsāktu ko jaunu. Taču tā ir ne tikai Lubānā, bet pārsvarā visur. Esmu ievērojis, ka daudzi nevēlas uzņemties atbildību. Uzņemoties atbildību, reizē paveras daudzi ceļi – piemēram, ja esi gatavs uzņemties atbildību par savu darbu, vari strādāt un pats pelnīt. Vajadzētu censties būt patstāvīgiem, nevis dzīvot tā vienkārši, bet atrast tādus punktus, kas ļautu pilnveidot vidi sev apkārt –
lai nebūtu kā pelēkais robotiņš, kas dara visu tāpat kā pārējie. Arī pats vienmēr esmu domājis, ka gribu kaut ko mainīt – nezinu, vai tas ir labi vai slikti, taču vēlos, lai aiz manis kaut kas paliek. Runājot par vietējiem jauniešiem – manuprāt, aktīvākie ir tie, kuri darbojas jauniešu centrā. Mums ir lieliska vadītāja Linda Pomere, kas organizē ļoti daudz pasākumu. Pateicoties viņai, vienu laiku strādāju jauniešu centrā, pasniedzot dažāda vecuma interesentiem ģitāras un bungu spēles nodarbības. Linda palīdz jaunatnei redzēt ko vairāk par ierastajiem diviem punktiem: skola un māja, vai arī skola, māja un sporta laukums; piemēram, organizējot nodarbības, kuras palīdzēja apgūt tās dzīves atziņas, kuras neiemāca ne skolā, ne kur citur, taču tās būtu jāzina ikvienam cilvēkam. Tāpat notiek dažādi citi pasākumi: brīvdabas kino, orientēšanās sacensības… Mūsu vadītāja strādā patiešām čakli.