Nupat būs aizritējusi otrā vasara, kopš Ļaudonas pagasta dārznieces amatā strādā INGA ZĀLĪTE. Tuvojoties aktīvākās darbu sezonas izskaņai, ir laiks mazliet atskatīties uz nepilnu divu gadu laikā Ļaudonā paveikto, un jāsecina – tas ir ne mazums.
Speciāliste gan atzīst, ka viņas priekšgājēja Mairita Ducena ielikusi labus pamatus, jo dārzniecei bijis pamatīgs ķēriens un viss Ļaudonas sakopšanā darīts ar lielu atdevi. – Sākumā tas mazliet biedēja, bet sapratu, ka visi cilvēki nevar būt vienādi. Domāju, katram ir savas prasmes un lietas, ko var vai nevar izdarīt, – spriež Inga.
Tāpēc, kad pavīdējusi iespēja kļūt par Ļaudonas pagasta dārznieci, Inga Zālīte tomēr saskatījusi iespēju dot arī savu pienesumu apkārtējās vides uzlabošanā un attīstībā, tādēļ izsludinātajam amatam pieteikusies.
– Iepriekš Ļaudonu maz zināju; esmu no Variešu pagasta Krustpils novada Medņiem. Tā kā strādāju uz pusslodzi, nav tik sarežģīti izbraukāt 17 kilometru attālumu. Iepriekš 20 gadus biju nostrādājusi Liepenes pamatskolā par skolotāju, tāpēc bija ļoti sāpīgi, kad to slēdza.
Protams, es varēju turpināt strādāt savā profesijā. Vienu gadu arī pastrādāju Pļaviņu vidusskolā par vizuālās mākslas skolotāju, bet sapratu, ka tā vairs negribu. Savās fantāzijās biju domājusi, ka varētu strādāt par ainavu arhitekti, taču sapratu, ka laukos, manā apkārtnē, tas nav iespējams. Lūdzu Dievu, lai dod man tādu darbu, kuru es varētu veikt ar prieku. Tā pēkšņi Debesis man iedeva šo iespēju. Faktiski jau tuvojās pieteikšanās termiņa beigas, kad tomēr noskaidroju, kas nepieciešams, lai pieteiktos. Bija jāiesniedz motivācijas vēstule, atbraucu arī Ļaudonu vairāk paskatīties, lai varētu izteikt savu redzējumu tās turpmākai attīstībai. Tā nu mani šai amatā pieņēma.
– Tad jau noteikti dārzkopība un labiekārtošanas darbi nav sveša joma, un tas interesējis jau iepriekš.
– Bērnībā šīs divas jomas arī bija man saistošākās – daba un kaut kas no mākslas. Aizgāju mācīties par zīmēšanas skolotāju pedagoģijas fakultātē. Tagad jau sevi esmu tā nostādījusi, ka dzīve ir mainījusies. Un ne uz sliktāko, bet tieši labāko pusi. Ir miers, putni dzied, varu strādāt dabā, turklāt – radoši. Arī savās mājās Krustpils novada Variešu pagastā mums ir dārzs, puķu un krūmu stādījumi, darbos palīdz vīrs un divi dēli. 2007. gada „Sakoptāko sētu" konkursā ieguvām pat goda rakstu par ainaviskas vides veidošanu laukos.
Interese par to visu ir, tiek lasīti dažādi žurnāli, dārzkopības izdevumi, kladītē pat gudras atziņas esmu pierakstījusi par praktiskajiem darbiem. Ziemā izmācījos dārzniecības kursos pie Marianas Smonas un Aijas Kaškures. Man ļoti patīk mācīties, labprāt ietu vēl, bet kursi tomēr daudz izmaksā. Tagad, ja braucu ekskursijās, ļoti pievēršu uzmanību celiņiem, apstādījumiem, visādiem sīkumiem, ko varētu aizgūt idejām.
Pārsvarā, tā teikt, gleznoju – ar koku, krūmu un lakstaugu formām, ar dabas krāsām. Gluži kā vizuālajā mākslā, arī dārzniecībā ir nepieciešama kompozīcijas izpratne un radošums.
– Kas bija pirmie darbi, kam ķērāties klāt?
– Kad darbu iesāku, bija jau Mairitas Ducenas uzzīmēts projekts labirinta izveidei blakus estrādei. Tobrīd šeit bija vienkārši uzarts lauks, atlika to uzmērīt un ierīkot taciņas, apstādījumus. Labirinta taku staigājot, malās augošos ārstniecības augus var pasmaržot, pagaršot – te viss ir labs. Visvairāk priecē, ka cilvēki patiešām labirintu izmanto, jo sevišķi ģimenes. Māmiņas mēdz piesēst uz akmens, kamēr bērniņi izskrien labirintu. Jauki, ir jēga to darīt. Tāpat pagājušajā gadā izveidojām sajūtu taku. To izdevās paveikt aptuveni mēneša laikā, daudz ko no materiāliem uzmeklējot pašiem, piemēram, sūnas mežā, pārējo sagādāja pagasta pārvalde. Šogad atvedu aitas vilnu, kas arī sniedz interesantu sajūtu pēdām.
Ikdienā, protams, ir jāravē nezāles un jāuztur kārtībā Ļaudonas puķu dobes, apstādījumi un zaļās teritorijas, kas ierīkotas. Trakākais ir pavasaris, kad notiek stādīšana. Tagad jau mierīgāk, kad augusts iet uz otru pusi. Nu ir darbi pie teritoriju un esošo apstādījumu regulāras kopšanas, skatāmies, lai nenoģībst parkā stādītie kociņi. Gatavoju arī rotājumus ar jaunā mācību gada tematiku, ko uzstādīt trīsstūrveida krustojumā.
Patiesībā darbu pietiek, bet, ja katru dienu pa kādai vietai sakopj, visu var paspēt. Vislielākais paldies pagasta pārvaldei, ka man tagad ir dārznieka palīdze Elīna, ar ko kopā ikdienā arī strādājam. Tāpat darbos tiek iesaistīti tā saucamie simtlatnieki.
– Šogad darbietilpīga bijusi arī parka sakārtošana un labiekārtošana.
– Pēc dārzniecības kursu iziešanas izveidoju projektu ar aprakstu un augu izvēli parka labiekārtošanai. 2010. gada vētra šeit daudzus kokus bija izgāzusi; kad pirmo reizi parku ieraudzīju, biju, godīgi sakot, sabijusies, vai vispār projektu varēšu pacelt, nesapratu, no kura gala sākt. Pakonsultējos ar Aiju Kaškuri, kas mani nomierināja. Te nav nekāda Rīga vai Ventspils, tāpēc parku parastajā izpratnē var arī neveidot. Turklāt tam nav tādu līdzekļu. Bet varam veidot meža parku, kurā ir gan koptas, apzaļumotas zonas un apstādījumi, gan laukumi, ko varētu saukt par mežu, pat nelieliem džunglīšiem. Tos pārsvarā veido sorbārijas, kas šeit ievestas ap 19. gadsimtu un laika gaitā ļoti ieviesušās. Augs nav slikts, tas ir skaists, tāpēc vietām sorbārijas klājieniem tiks atstātas, bet, kur saauguši arī krūmi, centīsimies patīrīt, varbūt izdosies ieviest zāli.
Pirms projektu uzsākt, protams, rīkojām sabiedrisko apspriešanu. Tiem, kas atnāca, nebija lielu pretenziju pret projektā paredzēto. Vienīgi izteica, ka zālāju gribētos visā parkā. Man arī tā gribētos – lai nebūtu celmi, bet tikai zālīte. Tomēr šo celmu ir ļoti daudz. Ja ar traktoru tos izvilktu, katra celma vietā jāved melnzeme, jo paliktu liela bedre. Tur uzreiz bija jādomā, vai tas atmaksātos. Aija Kaškure arī atzina, ka ir pilnīgi normāli celmam blakus stādīt krūmu. 10 gadu laikā tas sadrups un būs labs mēslojums jaunajam krūmiņam. Un beigās būs skaisti. Kaut kur augs neparastais pīlādzis, maliņā – skujeņi. Vietām aug lazdas, ievas, irbenes, segliņi. Nemaz nav jāpērk dārgi stādi, bet gan no pašas dabas varam atlasīt labāko un salikt skaisti kopā.
No tehnikas dabūjām meža frēzi, ar ko uzfrēzējām centrālās takas maliņas. Talkas dienā bija ļoti daudz talcinieku, arī no Ļaudonas vidusskolas – ar grābeklīšiem zemi nolīdzinājām un iesējām zālāju. Tāpēc nu parkā ir arī zaļās zonas ar nopļautu zālāju, taciņām, skaistiem ziediem, stādījumiem, kas ir kā centrālā parka daļa. Varbūt parka vidū varēs uzstāties koris vai uzstādīt kādu skulptūru – mākslinieciskām izpausmēm šeit vieta vēl noteikti ir. Tāpat uz priekšdienām projektā ir paredzēti soliņi.
Ap parku apkārt ved arī gājēju celiņš, kas domāts nūjošanai, pastaigām un tamlīdzīgi. Domāju, jānogaida ziema, lai celiņš mazliet iesēžas, tad to vēl pieblietēsim. Galvenais jau, lai cilvēkiem tas ir vajadzīgs, lai pa celiņu un parku pastaigājas, nāk šeit atpūsties.
– Kāds ir jūsu skatījums par Ļaudonas vidi? Vai arī cilvēki sakoptību novērtē?
– Redzu daudzas skaistas vietas, kur cilvēki paši sakopuši savu īpašumu. Ļaudonā ir interesanta daba, citādāka, nekā 17 kilometrus tālāk, kur dzīvoju es. Pat augi ir atšķirīgi, ir daudz ūdeņu, strautiņu. Tepat, pie estrādes, tek avotiņš, kas ziemā neaizsalst, un aug avotu kreses, tās ieteic lietot uzturā. Te ir tik daudz kā laba! Ļaudonā saskatu lauku vidi, kas dabīgi saiet kopā ar veidotu ainavu. Mākslīgi te neko neieviesīs.
Novēroju, ka pagājušajā gadā cilvēki pa brīvdienām mēdza estrādē ne pārāk labi uzvesties, reizēm viss rīts aizgāja, lai nekārtību savāktu. Toties šogad situācija ir daudz labāka. Varbūt iedzīvotāji jūt, ka te tiek sakārtota vide, tad arī pašiem gribas būt kārtīgākiem.
Kopumā nav bijis, ka cilvēki izteiktu kādu nepatiku par padarīto. To gan arī viņiem pašiem tad vajadzētu jautāt; man pagaidām vairāk ir teikti atzinīgi vārdi. Ja tomēr ir citas ierosmes vai kritika, esmu atvērta arī tam. Cilvēks viens neko lielu nepaveiks, sevišķi jau publiskā jomā strādājot. Jebkurā gadījumā vienpersoniski neko neizlemju, kā Ļaudonai jāizskatās, bet gan vienmēr konsultējos ar pagasta pārvaldi. Liels paldies, ka viņi manām idejām uzticas un ļauj radošo brīvību.