Melnbalta fotogrāfija rāda bērnus Madonas bibliotēkas lasītavā Poruka ielā 2. Atceroties dzejnieku Frici Bārdu viņa simtgadē, skolotāja Adina Ķirškalne runā par viņa dzeju. Pagājuši 35 gadi, un simtgadē varam atcerēties pašu stāstītāju.
Skolotāju un literāti Adinu Ķirškalni dzimšanas dienā vienmēr sveicām pašā rudzu mēneša vidū – 15. augustā. Viņas mūžs 93 vasaru garumā aizritējis divos latviešu kultūras dzīvei nozīmīgos centros – Vecpiebalgā un Lazdonā. Zobola ezera krastā augusī meitene mācījās tuvējā Kagaiņu 1. pakāpes un Ogrēnu 2. pakāpes pamatskolā, pēc tam Cesvaines ģimnāzijā, kur zināšanas guvuši arī citi piebaldzēni. Ļoti nozīmīga loma visā turpmākajā dzīvē bija ģimnāzijas latviešu valodas skolotājai Marijai Bērzkalnei, kuru daudzkārt ar labiem vārdiem pieminējuši visi, kas pie viņas mācījušies. No 1935. līdz 1937. gadam Piebalgas meitene studēja Rīgas skolotāju institūtā, Pilsoņu ielā 13. Institūts atradās tagadējās Stradiņa slimnīcas teritorijā, garajā mājā ar ieeju no Liepājas ielas, kur ir konsultatīvā poliklīnika, un divās tai līdzīgās ēkās (to vietā 1970. gadu beigās uzcelts slimnīcas daudzstāvu korpuss). Institūta karogā bija ierakstīta tautasdziesma: „Es gribēju sila zemi / par ārisku padarīt." Iekopt mazauglīgu zemi – cik tas tuvu skolotāja darba būtībai un atbilstoši pirmajam direktoram, folkloristam Ludim Bērziņam un daudziem citiem institūta pedagogiem, kuri šo domu deva tālāk saviem audzēkņiem, arī Adinai.
Jauniešu dvēseles un prātus Adina Ķirškalne kopusi trijās skolās. Skolotājas gaitas sākās dzimtajā pagastā Upītes (tagad Inešu pagastā), pēc tam Vecpiebalgas 1905. gada skolā, mīļi dēvētā par Balto skolu, ko viņa sauca par skaistāko laiku dzīvē. 1948. gadā pārcēlās uz Lazdonu, kur līdz 1970. gadam mācīja latviešu valodu, sākumā arī ģeogrāfiju, dziedāšanu un citus priekšmetus. Darbs gan nebeidzās ar toreiz likumīgo pensionēšanās vecumu – 55 gadiem. Ikreiz, kad skolai vajadzēja, viņa bija ierindā, atvietojot trūkstošo skolotāju, strādājot internātā.
Reizi pa reizei pie Adinas Ķirškalnes atnāca liriskas dzejas rindas, citreiz noskaņām bagāts tēlojums prozā. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara A. Ķirškalnei tuvākais rakstības stils un domas tika noniecinātas. Viņu daudzkārt konsultēja dzejniece Mirdza Ķempe, ar kuru izveidojās draudzīgas attiecības, taču par profesionālu literāti Adina Ķirškalne nekļuva, jo visu savu laiku atdeva skolas darbam. Viņa neuzskatīja sevi par dzejnieci, bet dzejas draugu, varēja stundām citēt Kārli Skalbi, citus iemīļotus autorus, aizrautīgi stāstīt par Piebalgu, redzētajām teātra izrādēm vai satiktajiem cilvēkiem. Bieži teicām – klausīties Adinu ir vairāk nekā pašam būt kādā notikumā klāt – tik tēlains bija stāstījums.
Neskaitot publikācijas vairākos kopkrājumos, izdotas trīs A. Ķirškalnes grāmatiņas: „Rītdienas prieks" (1977), „Pie saulespuķes pieturos" (1995), „Atāla puķītes" (2000).
Madonas muzeja foajē augustā apskatāma neliela A. Ķirškalnei veltīta izstāde; atsākoties rudens sezonai, būs sarīkojums.
Vecpiebalgas Jaunajos kapos (šosejas malā tūlīt aiz baznīcas) tieši dzimšanas dienā, 15. augustā, pulksten 11 būs piemiņas brīdis. Notikuma saimnieki – Vecpiebalgas novada dome un vidusskola, spēlēs un dzeju runās arī madonieši. Par dalībniekiem varam kļūt, piedaloties Madonas Grāmatu draugu biedrības rīkotajā braucienā uz Vecpiebalgu, ko atbalsta Madonas novada dome. Interesēties pie biedrības priekšsēdētājas Beātes Ozoliņas, tel. 26015716.