Aizvadītās nedēļas laikā 120 gadu vecā Cesvaines pils ieelpoja jaunu elpu. Pils telpās darbojās Latvijas restauratoru biedrības nometnes dalībnieki, kas palīdzēja nolobīt blīvo kultūrslāni, apjaušot sienu oriģinālo krāsojumu – to, kas slēpjas aiz daudzgadu uzslāņojumiem.
Sprīdi pa sprīdim ar skalpeļu palīdzību restauratori vairākās vietās kasīja nost aplamības, lai sev un citiem par pārsteigumu atklātu pils aristokrātisko skaistumu – gleznojumus, sendienu romantiskos krāstoņus.
Latvijas restauratoru biedrības nometne Cevainē pulcēja piecpa-dsmit vadošos Latvijas restauratorus, topošos speciālistus – Latvijas Mākslas akadēmijas studentus un vietējos interesentus. Pateicoties organizatoru piedāvājumam, projektā iesaistījās divi Grašu Bērnu ciemata audzēkņi, kas savu profesiju nākotnē saista ar restaurāciju un celtniecību, darbos piedalījās cesvainiete, Rīgas Tehniskās universitātes absolvente Linda Klimanova, mākslas skolas skolotājs Māris Apfelbergs un madoniete Liesma Zariņa.
Dienas ritms visiem sākās pulksten astoņos no rīta ar brokastīm, tad stundas garumā sekoja teorētiskās nodarbības, pēc tām bija praktiskais darbs izvēlētajos objektos. Pēc pusdienām līdz pulksten 18 visi atkal atgriezās ierindā pie darbiem pilī. Būtiski, ka speciālisti katru savu veikto darbību pierakstīja, un nometnes noslēgumā tika izgatavots īpašs pils izpētes materiālu apkopojums. – Tas Cesvainei ir ārkārtīgi liels ieguvums, jo telpu izpēte maksā lielu naudu, – gandarījumu pauda Cesvaines pils muzeja vadītāja Daiga Matroze. – Atkarībā no telpas izmēra izpētei nepieciešami apmēram1000 eiro.
Cesvainē savā atvaļinājumā bez maksas darbojās augsta līmeņa restauratori, savas zināšanas un laiku ziedojot pilij. Speciālistu vērtējums liek vietējiem cesvainiešiem no jauna apzināties, cik liels kultūrvēsturiskais mantojums te atstāts.
Ideja par restauratoru nometni Cesvainē radās Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kustamā mantojuma un restaurācijas metodikas daļas vadītāja Dacei Čolderei. Pagājušā gada rudenī viņa apmeklēja pili un tapa uzrunāta.
– Cesvaines pils ir absolūti unikāla, – „Staram" apliecināja D. Čoldere. – Pēc izmēriem un arhitektūras tā ir efektīgākā šāda veida pils Latvijā. Privāti skatoties, tā ir pils, kādu apraksta pasakās – ar tornīšiem un brīnišķīgu romantiku. Cesvaines pils ir pelnījusi vislabāko, lai tā kādreiz tiktu pilnībā atjaunota, turklāt iespējami tuvu veidolam, kāds pilij tika dots sākumā.
Tā kā restauratori pēc būtības ir ļoti uzmanīgi (viņi ir uzmanīgi visos darbos, arī cepot omleti), bija gandarījums vērot, cik rūpīgi, pacietīgi un ar kādu pietāti tika veikti izpētes darbi.
Atverot pils lielās durvis, jau vējtverī satikām pirmo darba grupu. Restaurators Jānis Tolpežņikovs pastāstīja: – Strādājam divās zonās – pētām durvju metāla apkalumus, kas ir ļoti bagātīgi, vijīgi un plastiski, un skatām vējtvera apdari – sienas. Nekad iepriekš vējtvera izpēte nav veikta. Noņemot drūpošos virsējos slāņus, izskatās, ka vējtvera sienas bijušas monohromas – krāsotas gaiši zilā tonī. Ir nojausma, ka griesti, līdzīgi kā sienas, bijuši bez dekoratīviem gleznojumiem, oriģinālā tie, iespējams, krāsoti sārtā tonī. Turklāt katrā vējtvera stūrī saglabājušies simboliski veidojumi – bezdelīgas ligzda, kļavas lapa, vīnogas ķekars ar lapām un ozollapas ar zīlēm. Šie skaistie elementi bijuši balti. Kopīgā krāsu palete līdz ar to bijusi mierīga, romantiska. Interesanti, ka vējtveris bijis apsildāms, te bija silts arī ziemā. Siltais gaiss no pagraba pa cukām tika virzīts uz augšu, gaisa pievadam saglabājusies oriģinālā misiņa restīte. Šobrīd aizmūrētas oriģinālās durvis, kas no vējtvera vedušas uz garderobi.
Tā kā pēc ugunsgrēka postījumiem pils vidusdaļai joprojām nav jumta, nav notekūdeņu sistēmas, vējtvera sienas tiek skalotas, mitrums nonāk līdz pamatiem.
– Pirmais, ko vajadzētu paveikt, ir novērst bojājumu cēloni – uzlikt jumtu (pils centrālās daļas jumta konstrukcijas atjaunošanā pašvaldība cer piesaistīt Eiropas fondu līdzekļus. – Aut.). Tikai tad ir jēga ķerties klāt dekoratīvās daļas atjaunošanai, – uzsvēra Jānis Tolpežņikovs, izsakot gandarījumu par visiem darbiem, kas pilī jau veikti.
„Šis ir valsts kultūras piemineklis, kas nozīmīgs visai sabiedrībai. Cesvainiešiem par pili ir jāstāv un jākrīt, tāpat plašākam cilvēku lokam. Šī ir unikāla būve, Latvijā tai līdzinieka nav. Kāpēc braukt uz Vāciju un skatīt turienes pilis, ja šeit ir tik gleznaina vieta, kas jākopj un jāuztur. Pils ir lielisks objekts tūristiem, laba vieta vietējai sabiedrībai. Jādara viss iespējamais, lai tā atdzimtu."
Virzoties tālāk uz pils tornī esošo Medību zāli, sastopam otru restauratoru grupu. Situācija telpā ir daudz labāka (tornim uzlikts jauns jumts), un restauratori darbojas pie sienu dekoratīvā krāsojuma atsegšanas.
– Jau pavasarī bijām atbraukuši uz pili un vienojāmies par darāmajiem darbiem, – informēja nometnes vadītāja Laura Lūse. – Bija zināms, ka Medību zāles sienas klāj ornamenti un trafareta krāsojumi. Likās: nedēļas laikā tas būs paveicams darbs – veikt atsegumu sienas krāsojumam. Tā gan nav sacensība, visu darām lēnām un uzmanīgi, un nu atklājies gaidītais. Iepriekš gan nebijām paredzējuši uz 19. gadsimta ornamentiem klāto 20. gadsimta 20.-30. gadu ornamentu joslu. Tā izpētes gaitā ir jauna vēsturiskā informācija. Būtiski, ka gleznojumi ir arī logu ailē. Tur veicām lielākus atsegumus un ieraudzījām lapu vijumus, vienā ailes pusē uzzīmēts ērglis, otrā – stārķis. Viss skaisti sasaucas ar medību frīzi, kas atrodas telpas griestu daļā. Sirds priecājas par atklāto skaistumu. Neskatoties uz to, ka Cesvaines pilij ir vairāk nekā simts gadu ilga vēsture, ka 2002. gadā notika ugunsnelaime un otrajā stāvā manāmas deguma pēdas, tā ir bagātīga ar krāšņiem interjeriem, kas izpildīti ļoti kvalitatīvi. Brīnišķīgas ir pils āra terases, kurām nepieciešami steidzami glābšanas darbi. Diemžēl mūsu kapacitāte visu paveikt neļauj.
Cesvainiete Linda Klimanova „Staram" atklāja, ka projektā iesaistījusies, Daigas Matrozes uzrunāta. „Šis nav mans lauciņš, bet nācu palīgā brīvprātīgi. Šāda iespēja katru dienu negadās, tāpēc to novērtēju. Viegli jau nav – jābūt pacietīgai, nekad ko tādu neesmu darījusi, bet ieklausos restauratoros un pilnveidojos. Viss, ko darām, dzīvē noder. Tā kā pati esmu no Cesvaines, mani interesē savas pilsētas kultūras mantojuma saglabāšana. Pils mūsu pilsētai ir milzu vērtība, un nereti to ikdienā piemirstam. Šeit dzīvojot, pils dažkārt liekas pašsaprotama vienība, bet tā nebūt nav.