Vērīgākie iepriekšējās seriāla "UgunsGrēks" sezonas skatītāji Ievas lomas atveidotājā noteikti atpazina no mūspuses nākušo šarmanto aktrisi INGU TROPU. Aktrise joprojām atzīst ciešu saikni ar Madonas pusi, tādēļ intervijai laikrakstam piekrīt labprāt. Ar Ingu tiekamies vienā no retajiem šīs vasaras patīkami siltajiem vakariem kādā no aktrises iecienītākajām atpūtas vietiņām.
– Dzimusi esmu Murmanskā, kur tolaik strādāja tētis, bet bērnudārza un skolas laiks pagāja Degumniekos. Vasarās bērnībā bija kāds posms, kad dzīvoju Saikavā pie Aiviekstes upes, kur bija vecvecmammas mājas, kas manās atmiņās ir kā paradīze. Vēl ļoti daudz laika, it īpaši vasarās, pavadīju pie vecmāmiņas Priežukalnā netālu no Barkavas. Arī ar to pusi man ir īpaša saikne. Un vēl tuvi ir Varakļāni, kur dzīvoja otra vecmāmiņa ar vecotēvu – pusaudžu vecumā, kad domāju, kur mācīties pēc pamatskolas, aizgāju uz Varakļāniem un šajā laika posmā ļoti sadraudzējos ar vecmāmiņu. Pēc tam nonācu Rīgā un tagad varu sevi saukt par Rīgas meiteni. Kad atnācu studēt uz Rīgu, vecāki iegādājās īpašumu Madonā un pārcēlās uz dzīvi tur. Tāpēc tagad, ja dodos uz šo pusi, mājas varu rast pie vecākiem Madonā.
– Cik bieži sanāk pabūt šajā pusē?
– Reti, jo darbi un dzīves plūdums ir tāds, kāds tas ir. Esmu izteikta darba mīle, piekrītu un iesaistos visā, ko man piedāvā. Pat ja gadās brīvāks brītiņš, tas parasti nav tik garš, lai varētu izbraukāt šo attālumu, taču vismaz reizi gadā es mēģinu atbraukt uz dienu divām un izbraukt kādu loku bērnības māju apkārtnē – paskatīties, kā viss turpina dzīvot, attīstīties un pārveidoties.
– Kādēļ izlēmi kļūt par aktrisi?
– Iespējams, ka tas bija jau zvaigznēs ierakstīts un es nācu uz šejieni ar šo aicinājumu. Atceros kādu atmiņu no bērnības pastaigas Priežukalna pļavās, bet man ir grūti to nodefinēt. Ja tic augstākiem spēkiem (un es ticu), tad tie man teica, ka būšu aktrise. Neatceros, cik man tobrīd bija gadu, nezināju neko ne par teātri, ne kino, bet tā sajūta kaut kur sirdī, dziļi krūtīs, atbalsojās tik spēcīgi, ka es sevī skaļi paudu – jā, es būšu aktrise.
Vēlāk piedalījos vietējos dramatiskajos pulciņos, vidusskolā mācoties, kādu laiku biju iesaistījusies teātra sportā, taču nevienu brīdi ar domu, ka būšu aktrise – man drīzāk interesēja žurnālistika un rakstīšana, bet tad, pateicoties brīnišķīgam cilvēkam un tajā brīdī tuvam draugam Uldim, kurš apzināti interesējās par teātri un teātra režiju, nokļuvu pirmajā teātra izrādē "Tālāk". Tas izrādījās milzīgs pagrieziena punkts: sākoties izrādei, es nonācu tādā pasaulē, par kuru mana sirds neapzināti sen jau bija sapņojusi, un man bija sajūta, ka esmu mājās. Atkal kādi augstāki spēki čukstēja: tu būsi tur, uz skatuves, lai gan es vēl biju Varakļānos un man nebija nekādas saprašanas, kā tur nokļūt. Vidusskolas noslēgumā mērķtiecīgi tēmēju uz žurnālistiem, bet ar jau pieminēto draugu aizbraucu arī uz atvērto durvju dienu Kultūras akadēmijā. Auditorijas priekšā iznāca maza, enerģiska sieviete čirkainiem matiem un ugunīm acīs – Māra Ķimele – un sāka visus biedēt. Es viņā klausījos un vēroju, cik ļoti sanākušie no viņas baidās, neticot saviem spēkiem, un manī radās spīts. Sēdēju pašā aizmugurē, skatījos uz enerģisko sievieti un nolēmu: „Labi, es pamēģināšu." Aizgāju draugam līdzi uz iestājeksāmeniem un tiku uzņemta. Studiju noslēguma pasākumā vaicāju Mārai Ķimelei, kāpēc viņa mani uzņēma režijas kursā, ja man nebija nekādas sajēgas par to. Viņa pateica, ka no sākuma manī nekādu režisori nav redzējusi, bet vairāk ieraudzījusi meža dīvaini, tīrradni. Jutusi, ka var sanākt labs aktieris, un labprāt ar tādu cilvēku strādātu. Talantu uz režiju viņa saskatīja tikai vēlāk, tādēļ virzīja mani abos virzienos.
– Vai vari noraksturot tipisku savu dienu?
– Tās ir tik dažādas! Ja strādātu tikai aktiera darbu, tad būtu vieglāk ielikt dienu rāmjos, bet, tā kā aktieri piedalās arī visādos projektos, ikdiena ir diezgan piesātināta. Es nodarbojos arī ar režijas darbu, kam jāatrod laiks. Bez mēģinājumiem, izrādēm un filmēšanās vēl ir neredzamais darbs, kas jāveic gan kā aktierim, gan režisoram, proti, sagatavošanās darbi. Režisors, veidojot darbu, daudz lasa, meklē materiālu. Domā daudzas stundas. Un aktieris savukārt tāpat – lasa, domā, meklē informāciju, mācās tekstu. Tas ir tāds bezgalīgs process. Esot mēģinājumu procesā, jebkurai darbībai paralēli jādomā un jāvēro situācijas, mēģinot paskatīties uz tām ar sava varoņa acīm. Valsts teātros oficiāli pirmdienas ir brīvdienas, taču arī tās ir aizpildītas ar citiem darbiem un projektiem. Man savs darbs ļoti patīk, vienīgi tuviniekiem ir grūtāk ar to samierināties, jo ik pa laikam mēdzu pazust citās paralēlajās pasaulēs. Taču es arvien vairāk saprotu, ka svarīga ir nevis kvantitāte, cik laika es pavadu ar savu ģimeni, bet gan kvalitāte. Es nekad nebūšu tā meita saviem vecākiem, tā māsa savai māsai, tā mamma savam bērnam vai tā sieviete savam vīrietim, kas pavadīs ar viņiem daudz laika kopā. Es būšu tāda, kas ierodas uz kādu brīdi. Jo vairāk esi piepildīts un gandarīts par to, ko dari, mirdzi un esi atvērts, jo vairāk mīlestības spēj iedot saviem tuviniekiem, pat ja tie ir tikai reti tikšanās brīži, ko viņiem velti. Esmu mēģinājusi pavadīt daudz laika kopā ar mīļajiem, bet sapratu, ka tad esmu tukša, nelaimīga un vienkārši berzēšanās vienam gar otru galu galā noved pie konfliktiem.
– Vai tev ir kāda sava mīļākā loma?
(Domā.) – Ir ļoti grūti nodalīt mīļāko vai nemīļāko. Tāpat kā ar bērnu – katrs ir citādāks. Viens ir lielāks problēmu bērns, cits – vairāk atvērtāks, vēl kāds – rotaļīgāks. Dažas lomas ir bijis ļoti smagi gatavot tāpēc, ka sevī kaut kas bija jāpārlauž vai jāatrisina, bet, tiekot galā, vienalga saprotu, ka šīs lomas ir mīļas, jo manī kaut ko mainīja. Vēl ir tādas lomas, kas tīra, ar kurām spēj identificēties. Tās ir viegli radīt un viegli spēlēt, jo vajag tikai ļauties – arī šīs ir mīļas. Katra loma līdzi nes savas krāsas.
– Kā izdevās sadzīvot ar "UgunsGrēka" Ievu?
– Lai to novērtētu, nedaudz pietrūkst distances, tāpēc varbūt ir grūtāk izteikties. Man šķiet, ka šī loma un šis darbs bija viens no tiem, kas ļoti daudz deva manai personībai. Pirmkārt, jaunam cilvēkam uzticēt kaut ko tik lielu – tā jau vien ir liela dāvana. Otrkārt, vērtīga bija iespēja strādāt komandā ar šiem pozitīvajiem cilvēkiem un iespēja visu laiku sevi turēt formā un attīstīt, kas ir ļoti svarīgi jaunam aktierim. Protams, ir grūtāk saprast, kā līmeņot un krāsot seriāla lomu, jo nav zināms, kurp katra sērija aizvedīs. Te ir gan milzīga grūtība, gan vienlaikus arī skaistums. Līdz ar to Ievas lomas spēlēšanā ir bijušas dažādas izjūtas: dažbrīd jutos kaut kur iestrēgusi. Salīdzinoši nesen – ziemā – man bija tāds periods, kad centos un darīju visu pēc labākās sirdsapziņas, bet nesapratu, kas notiek, kāpēc viņa rīkojas tieši tā. Dažbrīd savā atveidotajā tēlā kaut kas sāk kaitināt, bet, ieguldot pacietību un mīlestību, izdodas saprast, ka neiecietību rada tās pašas lietas, ko nespēju pieņemt arī sevī.
– Vai tevi Ievas tēlā redzēsim arī jaunajā seriāla sezonā?
– Jāteic, ka mēs nekad nezinām, ko rītdiena nesīs. Bet, vismaz šķiroties sezonas noslēgumā, visiem tika teikts, ka tiekamies rudenī. Ko rudens nesīs, nav ne jausmas, taču ceru, ka tiksimies.
– Vai ir gadījies saskarties ar pārlieku lielu uzmanību no apkārtējiem cilvēkiem?
– Ja es teiktu, ka neko nejūtu, tad melotu. Protams, ka es jūtu lielāku uzmanību, taču saprotu, ka tā nav tik liela, kā man, daloties pieredzē, ir stāstījuši citi kolēģi. Esmu izsecinājusi, ka nemitīgi atrodos radošajā procesā – skrienu no vienas vietas uz citu, nemitīgi domāju, risinu kādas savas lietas, atkārtoju tekstus… Nav laika vērot apkārtējos. Un līdz ar to ļoti daudz ko nepamanu. Tādēļ cilvēki varētu domāt, ka esmu augstprātīga, kaut gan man tā nešķiet. Ja man kāds pievērš uzmanību un ieraugu smaidošu cilvēku, kas vēlas man pienākt klāt, es atsaucos, taču, ja esmu ieslīgusi radošajā procesā, nemaz nepamanu šos skatienus un atvērtās sirdis, kas pauž apliecinājumu, ka cilvēki mani atpazīst.
Ļoti ceru, ka man nekad nepiemetīsies zvaigžņu slimība, jo esmu redzējusi, kas notiek ar cilvēkiem, kas ar tādu sirgst. Un tas ir diezgan skumji. Man glābiņš varētu būt milzīgie kompleksi un liela paškritika, brīžiem – sevis nemīlēšana, lai gan mācos sevi iemīlēt. Laikam tādēļ man līdz zvaigžņu slimībai ir tik tālu. Man cilvēki, kas nāk klāt un ko labu pasaka, palīdz dziedēt nepārliecinātību, bailes par sevi un kompleksus, ļaujot turpināt iesākto ceļu. Protams, dažreiz mēdz pārņemt panika, ja kaut kas neizdodas, bet tad sapurinos un eju tālāk.