Ne visas amatnieces un rokdarbnieces, kurām jau ilga gadu pieredze aiz muguras, māk aust, bet, re, ELIZABETE DŽARCĀNE to spēj savos 15 gados! Jaunieti sastopam Lubānas novada amatnieku centrā, aužam audumu tautiskajiem brunčiem.
Jautāta, vai tautas tērps nepieciešams dziedāšanas vai dejošanas kolektīvam, meitene atbild: – Šobrīd vēl nevienā kolektīvā nepiedalos, bet nākamajā mācību gadā ceru uzsākt dejot savas skolas tautisko deju kolektīvā „Dzērvenīte".
Elizabetes uzņēmība ir apbrīnojama, turklāt ne katrs jaunietis savas brīvdienas atvēlēs tik smalkam un atbildīgam darbiņam. Izrādās, Elizabete Džarcāne auž jau labu laiku, un svārkus viņa noaudusi pat vairākus. – Aušanu man iemācīja krustmāte Sandra Valaine, pie kuras uz Lubānu tad nu esmu atbraukusi ciemos. Iepriekš arī citām sievietēm tiku audusi svārkus. Tas ir iepaticies, tāpēc noteikti zinu, ka arī sev noaudīšu tautas tērpu. Pateicoties krustmātei, man ir uzdāvināta šī iespēja, jo varu darboties un aust Lubānas novada amatnieku centrā, – atklāj Elizabete. Krustmāte Sandra meiteni uzslavē: – Šo ideju viņa pati izdomāja un nāca ar savu iniciatīvu. Tas bija viņas sapnis.
Saviem brunčiem Elizabete ir izvēlējusies Praulienas rakstu, izmantojot sev tīkamākās krāsas. Šo rakstu viņa noskatījusi, kad citai sievai audusi līdzīgus brunčus. Tad nu abas ar krustmāti grāmatā atradušas rakstu, pēc kā Elizabete auž.
Svārkiem nepieciešams noaust vismaz 3,5 metrus brunču auduma, turklāt nepieciešama arī veste. Sarunas brīdī Elizabete ir noaudusi jau pusi – darbiņš viņai vedas ātri. Jauniete noteic: – Tā jau es te atnāku tikai pa stundiņai paaust; atpūta vasarā arī sanāk. Aušana ir sava veida meditācija, un audumā cenšos ieaust tikai labās domas.