Šodien izskan Saulkrastu džeza festivāls, kura pirmajā dienā – 20. jūlijā – uzstājās labākā latviešu jazz-funk grupa „Very Cool People". Tās sastāvā muzicē gan Latvijā, gan ārpus tās robežām pazīstamais bundzinieks ANDRIS BUIĶIS, kas, pats būdams madonietis, ik pa laikam dzimto pilsētu apciemo gan kāda muzikālā projekta ietvaros, kā, piemēram, gadumijā ar Ulda Marhilēviča autorkoncertu, gan arī tad, kad vienkārši nepieciešams uzlādēt radošās baterijas. Pats Andri, ar ko kopā gāju bērnudārzā un vēlāk skolā mācījos paralēlklasē, nebiju saticis gadiem. Kopā saveda nejauša sakritība, kad februāra vidū tikāmies Jaunlazdonā radošo darbnīcu centrā „MCity". Tikšanās gaitā tapa arī šī iepriekš neplānotā saruna.
– Kādēļ bungas?
– Madonas mūzikas skolā sāku iet, kad man bija 7 vai 8 gadi, taču bungas sāku nopietni spēlēt, kad man bija jau 18 gadu. Tas, kādēļ tā, ir visai garš stāsts. No Madonas devos mācīties uz Rīgas 100. vidusskolu, kas bija parasta vidusskola, vienīgi ar roka novirzienu. Pirmo pusgadu nomācījos ģitāru, jo patika šis instruments, arī roks kā mūzikas virziens bija tuvs. Pienāca ieskaites brīdis, taču bundzinieks un basģitārists, kurus vēlējos sarunāt, lai man ieskaitē piespēlē, atteica. Nu kurš gan gribēs pirmkursniekam palīdzēt? Beigās bez grupas – kas gan tas par roku. Sapratu, ka nekā nebūs, bija arī tāds kā neliels aizvainojums un vēlme sevi apliecināt. Piegāju pie skolotāja Tāļa Gžibovska, kas mums pasniedza rokmūzikas vēsturi, un teicu, ka vēlos pie viņa mācīties spēlēt bungas. Tālis pateica īsi un konkrēti: „Ja tu nākamā pusgada laikā neko neparādīsi – ārā no klases!" Tai pašā dienā sāku trenēties 4, 6 un pat 10 stundu dienā. Tik ilgu laiku pavadot pie instrumenta, tu sāc tajā ielikt sirdi un izprast tos procesus, kas ar tā spēlēšanu ir saistīti. Šī ir ļoti plaša pasaule, kas man turpina atvērties līdz pat šai dienai. Esmu ar bungām gluži kā saaudzis un nejūtos savā ādā, ja man rokās nav kociņu un nevaru bungot.
Pēc 100. vidusskolas beigšanas es biju pietiekami sagatavots, lai varētu sākt muzicēt un pelnīt naudu. Tolaik gribēju būt Latvijas labākais bundzinieks.
– Kā pats uzskati, kas tev palīdzēja izsisties tai līmenī, kādā šobrīd atrodies?
– Manā vērtējumā, bundzinieki no visu mūzikas instrumentu spēlētāju klāsta valstī ir vieni no vislabākajiem. Tas nav tādēļ, ka viņi būtu talantīgāki vai muzikālāki. Es to skaidrotu ar veselīgu radošo, kulturālo konkurenci, kāda bija starp bundziniekiem, kad mācījos. Artis Orubs, Kaspars Kurdeko, Rihards Fedotovs, Kaspars Grigalis, kas ir mani vienaudži… mēs toreiz daudz tikāmies, runājām, ietekmējāmies cits no cita. Tas, kā strādājām, bija ļoti augstā līmenī, pie tam jāņem vērā, ka šis process notika laikā (2000. gads), kad interneta vide nebija tik aktuāla kā šodien, kad daudz kas ir pieejams. Es teiktu, ka 100. vidusskolas gadi man bija visprogresīvākie un laimīgākie mūzikas pasaules izpētē. Dzīvoju Tāļa Gžibovska klasē, mūzikas fonotēkā, trenējos neskaitāmas stundas. Sev atklāju daudz no tā, par kā iespējamību mūzikā pat nenojautu. Sapratu, ka bungas nav vienkārši sist ritmu, bet tas ir kaut kas daudz vairāk, un, lai attīstītu savas prasmes, ir jāiegulda milzu darbs. Galvenokārt jāattīsta tehnika, kas ir saistīta ar ātrumu un koordināciju. Koordinācija savukārt ir saistīta ar prātu, jo bundziniekam jāspēj atšķirt un kontrolēt visas četras ekstremitātes, kas katra darbojas atsevišķi. Tieši šis ieguldītais darbs un radošā konkurence arī ļāva pacelties gan man, gan pārējiem bundziniekiem, ar kuriem kopā mācījos.
– Kas ir tava dzīve ārpus bungām, mūzikas? Vai tāda vispār ir?
– Labs jautājums. Ir lietas, kas traucē mūzikā būt pilnvērtīgi… līdz galam. Kad sāku, man nebija šķēršļu – pastāvēja tikai mūzika. Viss pārējais bija absolūti nesvarīgs. Laikam ejot, tomēr parādās vēlme kaut kādus senus kārdinājumus apmierināt. Bez tā neiztiek. Arī šobrīd nevaru apgalvot, ka esmu 100% mūzikā. Manuprāt, vajag ļauties šiem kārdinājumiem, lai pēc tam, kad tie ir apnikuši, spētu atkal atgriezties pie mūzikas un ar to nodarboties jau daudz pilnvērtīgāk, nekā tas būtu gadījumā, ja sevi nemitīgi vajadzētu piespiest uz muzicēšanu. Tas ir nedabisks process, kas manā gadījumā nedarbojas. Bundziniekiem gan ir tā lieliskā iespēja vingrināties, nespēlējot bungas. Pats bieži vien ņemu rokās bungu vālītes un bungoju arī tad, kad nodarbojos ar citām lietām (arī mūsu sarunas laikā bungu vālītes no Andra rokām pazūd tikai retu reizi. – Aut.). Tas, protams, nav pilnvērtīgs treniņš, taču ļauj saglabāt un slīpēt tehniku. Uzskatu, ka bieži vien, lai kaut ko izdarītu, mums ir jācenšas pārvarēt slinkumu. Visgrūtākā robeža ir tieši šī aiziešana no punkta A līdz punktam B, lai piesēstos un kaut ko sāktu darīt. Ja to izdari – viss notiek.
– Kad nāca apziņa – vēlos savu nākotni saistīt ar mūziku?
– To sapratu, noklausoties vienu bundzinieka Deiva Vekla (Dave Weckl) ierakstu. Mūzika mani ir saistījusi jau sen, taču sākotnēji nevēlējos būt profesionāls mūziķis, vienkārši patika, ka vari kopā ar draugiem kāpt uz skatuves un muzicēt. Mācoties 100. vidusskolā, nekāda plāna B ārpus mūzikas man nebija. Tā kā vajadzēja naudu izdzīvošanai, sākumā kādu brīdi mēģināju strādāt ātrajā ēstuvē, taču drīz vien sapratu, ka tā nevaru. Pēc maiņas rīta pusē braukt uz skolu ar trolejbusu, „knābājot grīdu", nebija pareizā pieeja, jo šādos apstākļos nevarēju nedz mācīties, nedz pilnvērtīgi trenēties. Darbu noliku malā. Tuvojoties vasaras brīvlaikam, vecākiem pateicu – brīvlaiks ir tas brīdis, kad varu visvairāk trenēties. Pretim bija – „nē, tev jāstrādā, bungas – tas nav nopietni". Atbildēju: „Nekā. Dosiet ēst, bet es trenēšos, jo šis būs mans maizes darbs." Tā arī vasara aizgāja – no rīta pulksten septiņos devos uz Madonas mūzikas skolu, no kurienes izgāju vien vienpadsmitos vakarā. Blakus bungām kafija, maizītes – un nepārtraukts treniņš. Tā pavadīju visu vasaru, pēc kuras bija apziņa, ka esmu paveicis lielu darbu un patiesi iemīlējis šo instrumentu. Pārsteigti vēlāk bija arī pasniedzēji un skolasbiedri – aizbrauci uz Madonu, tikko sācis spēlēt bungas, bet atbraucot pēkšņi esi viens no labākajiem – kā tas iespējams? Tolaik sāka nākt arī pirmie piedāvājumi spēlēt. Biju atvērts pret visiem, kuri aicināja, līdz sapratu, ka esmu jau iekšā mūzikas vidē profesionālā līmenī… līdz vienam brīdim. Tas bija tad, kad teju ar visiem Latvijā jau biju kopā spēlējis un muzicēšana man pārvērtās tikai par naudas pelnīšanu. Tie bija treknie gadi, un kā mūziķis pelnīju milzīgus honorārus. Varēju atļauties gan luksusa klases auto, gan tūkstošus vērtus vairākus bungu komplektus. Šādi dzīve gāja plašumā, un treniņiem veltīju aizvien mazāk laika. Pienāca brīdis, kad bija krīze – gan radoši, gan personiski. Sapratu, ka kaut kas ir jādara, jāmaina. Vēlējos atgūt to degsmi strādāt un sevi pilnveidot, kas manī bija iepriekš. Iestājos Amsterdamas džeza konservatorijā bungu nodaļā ar tādu domu, ka neko nemāku un gribu visu sākt no jauna. Pilsēta bija sveša, nevienu nepazinu. Tā bija laba vieta, kur pārstartēties. Tā aptuveni trīs gadus dzīvoju viens, nogājis no sabiedrības, un trenējos. Protams, nedaudz spēlēju arī peļņas nolūkā, taču tikai tik daudz, lai varētu izdzīvot. Pabeidzu konservatoriju un, šķiet, biju pirmais tās pastāvēšanas vēsturē, kam to izdevās izdarīt ar desmitnieku.
– Šādā līmenī spēlējot, visa pasaule ir vaļā, kādēļ tomēr paliec Latvijā?
– (Aizdomājas)… man tomēr mājās patīk labāk. Joprojām sevi jūtu kā madonieti. Reti gadās atbraukt uz Madonu, taču ikreiz, kad ciemojos, pārņem atmiņas un spēcīgas emocijas par te pavadīto laiku un sastaptajiem cilvēkiem. Mani draugi un radi ir šeit. Muzikantus pazīstu teju visus, taču draudzīgas attiecības vairāk ir ar cilvēkiem, kuri man savulaik palikuši atmiņā kā interesantas personības. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ šodien esmu Madonā. Vēlējos atbraukt un satikt šos cilvēkus. Tas ir daudz interesantāk nekā braukāt pa pasauli. To, ka nepalikšu Amsterdamā, zināju uzreiz. Nospēlējis eksāmenu, iekāpu vilcienā un devos uz mājām, bet nekas jau nav apstājies. Tur man ir palikuši trīs spēcīgi mūziķu sastāvi, ar kuriem katru mēnesi muzicējam. Salīdzinoši nesen bijām Francijā, Holandē, Īslandē, Vācijā, Turcijā un citviet. Taču šeit ir manas mājas. Kā būs tālāk – nezinu. Gaidu atbildi no Fulbright programmas par stipendiju. Vēlos vēl divus gadus ASV pastudēt, lai iegūtu maģistra grādu. Redzēs, kā būs.