Jūlija pirmās nedēļas nedēļas nogalē – 3. un 4. jūlijā – Cēsu pils parkā norisinājās Latvijā pirmais sarunu festivāls „Lampa", ko apmeklēja aptuveni 3500 interesentu, kuru vidū izdevās pabūt arī man.
Uz diviem desmitiem skatuvju un telšu tika rīkoti aptuveni 60 pasākumu. Daudzām no pasākumu norises vietām tika doti apzīmējumi, kas tieši saistīti ar festivāla nosaukumu, atklājot tā būtību – „izgaismo", „uzzibsnī", „apgaismo", „spuldze", „laterna" utt. Ikviens festivāla apmeklētājs teju jebkurā tā norises brīdī varēja atrast pasākumu, kurā tiek runāts par viņu interesējošu tēmu, vai tā būtu iekšpolitika, ārpolitika, uzņēmējdarbība, vides aizsardzība, kultūra un māksla, žurnālistika, savstarpējās attiecības vai kas cits. Kaut gan pasākumu formāts lielākoties bija diskusijas vai lekcijas (ar iespēju brīvi tajās iesaistīties), netrūka arī filmu, tostarp Jāņa Dombura un Antras Cilinskas „4. maija republikas", demonstrēšanas un teātra izrāžu.
Stāsti, diskusijas, lekcijas
Festivālu apmeklēju tā pirmajā dienā un galvenokārt pakavējos trijos pasākumos. Pirmais bija pilsētplānotāja Jāņa Ķīnasta saruna ar apmeklētājiem par tēmu „No telpas uz vietu. Vietrade". Stāsts bija veltīts cilvēces attīstībai, mūsu antropocentrisma jeb uzskata, ka uzmanības centrā jābūt cilvēkiem un attiecībā pret cilvēku interesēm ir vērtējams viss pārējais, kritikai, kā arī pretestībai pret aizvien nospiedošāko urbanizāciju.
Konceptuāli interesanta bija citā teltī notiekošā diskusija par tēmu „Latvijas kurss: darām to, nezin ko", kuras ievadā tika atklāts kāda cilvēka realitātei pietuvināts dzīvesstāsts, kas jau pēc tam diskusijas dalībniekiem – Cēsu domes priekšsēdētājam Jānim Rozenbergam, valsts pārvaldes ekspertei Vitai Tēraudai, žurnāla „Ir" galvenajai redaktorei Nellijai Ločmelei, Saeimas deputātam Ringoldam Balodim un „Providus" ekspertei Marijai Golubevai – lika meklēt atbildi uz jautājumu, kā uzlabot lēmumu pieņemšanas procesu dažādos varas līmeņos, kas, kā atzīmēja Nellija Ločmele, patlaban vairāk atgādina košļenes košļāšanu – no vienas puses – tiek imitēts ēšanas process, taču nekādu jūtamu labumu cilvēka organismam tas nesniedz.
Centrālais festivāla pirmās dienas notikums bija premjeru diskusija „Ko es būtu darījis citādāk?", kurā piedalījās četri bijušie premjeri – Ivars Godmanis, Māris Gailis, Andris Bērziņš un Indulis Emsis. Par savām kļūdām bijušie politiķi gan daudz reflektēt nevēlējās, tā vietā iegrimstot īsākos vai garākos atmiņu stāstos par sava premjerēšanas laika grūtībām, izceļot panākumus, neizdarīto piedēvējot politiskajiem konkurentiem vai saviem pēctečiem.
Nedaudz kaitinoša šķita diskusiju dalībnieku vairākkārtēja iepriekšējā dienā notikušās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdes un tajā noritējušās diskusijas par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītāja Aināra Dimanta atbrīvošanu piesaukšana, salīdzinot to gluži vai ar lielāko kauna traipu un politisko debašu degradācijas zemāko punktu, kāds vien Latvijā ir bijis.
Nākamgad atkal
Festivāla organizatori no fonda atvērtai sabiedrībai „DOTS" jau ir norādījuši, ka salīdzinoši plašā interese par festivālu ir pierādījums tam, ka festivāla formāts, kas balstīts uz savstarpēju domu apmaiņu diskusiju un debašu formā, spēj saistīt un noteikti būs dzīvotspējīgs arī nākotnē. Par to liecina arī organizatoru apņēmība pasākumu šajā pašā vietā rīkot arī nākamgad. Nevar noliegt, ka Latvijas sabiedrība ir izslāpusi pēc labām sarunām un kvalitatīvas izklaides, ko festivāla organizatori bija centušies apvienot savā pasākumā. Jautājums vienīgi ir par to, vai šo mērķi izdevās sasniegt. Viennozīmīgu „jā" vai „nē" sniegt nav iespējams. Priecē tas, ka pasākums spēja pulcēt visdažādākos sabiedrības slāņus, sākot ar indivīdiem no neformāļu un tā dēvēto hipsteru vides un beidzot ar augstākā ešelona politiķiem. Bez uzbāzīgām kamerām un žurnālistu jautājumiem politiķi bieži vien ir sabiedrībai atvērtāki. Savstarpējā čupošanās un iespēja nepiespiestos apstākļos runāt par būtisko un bieži vien arī nebūtisko ir lieliska iespēja stiprināt saikni dažādu sabiedrības grupu starpā, vienlaikus sevi izglītojot.
Pats jūtu nelielu nožēlu, ka neizdevās klātienē izbaudīt Latvijā pirmo reizi organizēto „Politiķu cepienu", kas ārvalstīs pazīstams kā roast. Tajā komiķi Edgars Bāliņš un Rūdolfs Kugrēns no „Comedy Latvia", kā arī publiciste Anete Konste un Elīna Kolāte no bloga „Texxti" televīzijas un radio personības Gustava Terzena vadībā uz zoba pavilka politiķus – Ingmāru Līdaku, Lolitu Čigāni, Robertu Zīli un Sergeju Dolgopolovu. Ārvalstīs šāda populāru personu publiska cepināšana ir iecienīts politiskās un sabiedriskās satīras paveids, kas bieži vien, no malas raugoties, var pat šķist nežēlīgs, taču visi procesā iesaistītie saprot un pieņem spēles noteikumus.