Nesen skaisto 90 gadu jubileju nosvinēja Ošupes pagasta "Asnu" saimniece VELTA DRAGUNE, kas vairāk nekā 55 gadus darba mūža ir nostrādājusi par agronomi. Kad jubilejas balle pagājusi, saimniece vēl kavējas atmiņās, cik daudz viesu "Ezerniekos" sabraucis, tik daudz skaistu puķu sadāvinājuši, tik daudz skaistu novēlējumu teikuši. Goda vietā – ozollapu vijums, kā arī Latvijas Agronomu biedrības Madonas nodaļas Atzinības raksts par mūža ieguldījumu laukos.
Ošupes pagasta "Asnu" mājās Velta Dragune dzīvo kopš piecu gadu vecuma, un tiekoties viņa stāsta: – Šajā kļavā es šūpojos, bet maijrozītes saucu par savām puķēm, jo mamma, man piedzimstot, ar tām izpušķojusi šūpulīti. Te vēl aug daži koki, ko stādījis vectēvs, tāpēc īpaši mīļi.
Sarunājoties ar Veltu Draguni, tiekam cienāti ar pašceptu saldskābo un rudzu maizi, un, kā saimniece atzīst, mīklas mīcīšanai spēka pietiekot. Tikai tas gausums traucējot, taču šoreiz atnācis palīgos papildspēks – draudzene. – Kas tu neesi, ja vari izcept savu maizi, kaut gan veikalā pirktā nav slikta, nosaka cepēja, rosoties tā, it kā gadu nastas nemaz nebūtu. Mūsu ciemošanās laikā viņa stāsta, ka gaida atbraucam ciemos brālēnu (tēva māsas dēlu), kas ieradies Latvijā no Austrālijas, un laukos ceptā maize tad būs galdā goda vietā.
– Pastāstiet par savām saknēm!
– Neesmu iedzimtā, esmu latgaliete, dzimusi 1925. gada 13. jūnijā Balvu rajona Tilžas pagastā. Man bija māsa un brālis, bet abi, palaidņi, aizgāja mūžībā, mani, jaunāko, atstāja vienu. Katram liktenis savs. Man patika zemes darbi, vecāki iemācīja strādāt. Interesanti, kā savulaik tētis no šīm mājām, kur dzīvojusi kupla dzimta, aizkļuva uz Tilžas pagastu, kur viņam bija dzirnavas, apprecējās (mamma bija no Tilžas). Taču ģimene nolēma, ka tēvam ir jābūt saimniekam "Asnos", 30. gadu sākumā ataicināja no Latgales dzīvot šeit. Pārdzīvoju, ka jāatstāj dzirnavas, kas man patika. Tur bija smilšains ceļš, kur varēja spēlēties, un, pārceļoties uz Meirānu pagasta "Asniem", meklēju to smilšaino ceļu. Lubānas klānu līdzenumi no sākuma nebija tik mīļi. Taču iznāca, ka šajās mājās pagājis viss mūžs. Sāku iet Gotlība skolā, pēc tam – Meirānu Kalpaka pamatskolā, līdz devos mācīties par agronomi Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Pat nebija cita varianta, par ko mācīties.
– Ko atceraties no tā laika lauku saimniekošanas, kā strādājāt gan kolektīvajā, gan individuālajā lauciņā?
– Pa šo pusi vien esmu strādājusi. Kādi 55 gadi agronoma stāža. Kādreiz biju Lubānas MTS agronome, tolaik šajā pusē bija četri kolhozi – "Padomju zvaigzne", "Oškalns", "Staļina ceļš", "Gaišā dzīve". Man iedalīja "Oškalna" kolhozu. Pārsvarā bija graudkopība un lopkopība. Ja padevās laba raža, agronomu slavēja, ja ne, tad pēla. Viss, kas izaug, būtībā ir Dieva dāvana, man arī Dieviņš ir palīdzējis (esmu Lubānas luterāņu draudzē). Ir bijuši daudzi apbalvojumi, kurus gan nesaglabāju. Atceros, kā pārvietojos ar velosipēdu, arī ar zirgu. Mamma kopa kolhoza trīs ērzeļus, es tos izkustināju, lai izskrienas. Tolaik jau savu saimniecību nemaz tā nevarēja attīstīt, atļāva turēt vienu govi. Vienreiz sadomāju, ka vajadzētu zirgus iemācīt braukt. Nebija kārtīgu ragavu, veselu dienu strādāju, kamēr sataisīju baļķu ragaviņas, iejūdzu divus ērzelīšus, kas sākumā trakoja, bet paliku ragavās un beigās – iemācīju braukt. Zirgi ir mana sirdslieta, uz zirga muguras esmu uzaugusi, jo Tilžā mani ņēma līdzi darbos.
– Kad kopsaimniecības juka un bruka, kā izveidojāt savu saimniecību "Asni", kā saimniekojat?
– Pensijā aizgāju pēc 90. gada, kad man bija jau pie 70 gadiem. Ja esi spēka pilns, kāpēc gan nestrādāt? Daudz zemes nepieprasīju – tik, cik agrāk bija saimniecībā-36 ha. Visi jau bija gudri, prasīja daudz zemes, man likās, ka jāņem tik, cik varu apsaimniekot. Tagad ap 12 ha vēl iznomāju, palika 24 ha – lopiņiem ganībām, sienam, zāles lopbarībai. Turu 7 slaucamas govis un 3 jaunlopus, vēl ir mazs teliņš. Ja ir govis, tad ir jāiet, jārūpējas, nevar palikt slinks vai ļauties sevis žēlošanai. Ir jāiet un jādara- vesels vai slims. Uz ganībām un visur tur, kur kājas negrib klausīt, paskrienu ar mašīnu. Govis pazīst motora skaņu. Ar lopkopību jau tagad nav izdevīgi nodarboties, jo lopi sevi neatpelna, kaut darba ir daudz. Pienu pārdodu AS "Lazdonas piensaimnieks", un mazajiem maksā mazāk nekā lielajiem, kaut pienu lej tajā pašā kubulā. Kam ir, tam tiek dots, kam nav, tam – atņemts, kaut mazajiem darba vēl vairāk, pakalpojumi ir jāpērk. Nopļaut, savākt zāles lopbarību palīdz draugi un paziņas. Taču mans uzskats – kamēr kusti, ir jākustas, kamēr var pakustēt. Ja ko vairs nevaru pati, ir jāmeklē kāds palīgs. Ravēju gan pati, gan kāds atnāk talkā, arī govis varu izslaukt, bet vairs neprotu strādāt ātri, palieku gausa, un tas nav diez ko labi. No rītiem ceļos agri – pēc pulksten trijiem. Pēc piena mašīna atbrauc pēc četriem, es esmu jau augšā. Man patīk rīti.
– Kādas jums ir attiecības ar automašīnām, ja govis ganos braucat pārbaudīt ar auto?
– Laukos bez transporta nevar. Sākumā braucu ar motociklu, pie tiesībām nonācu it kā "pa jokam", astotnieku izbraucu, jo agrāk bija diezgan viegli tiesības nolikt. Pēc moča tiku pie mašīnas tiesībām. Savā mūžā esmu nobendējusi divas "Ņivas", kas ir visurgājēja automašīna. Ziemā tas ir ļoti svarīgi, kad nav ceļu. Iepriekšējā ilgi kalpoja, bet tagad braucu ar "Golfu". Aizbraucu līdz veikalam, sapērkos pārtiku. Šofera tiesības ir, ar automašīnu varu būt neatkarīga. Daži gan netic, ka varu braukt.
– Visu mūžu tikai darbi un darbi…
– Savu ģimeni tā arī neizdevās nodibināt, viena pati esmu palikusi. Gandrīz, ka nebija tāda laika sev. Uz kādu ballīti vēl varēju aizskriet, bet nekas netika padomāts, ka būtu jādzīvo tāda cilvēcīgāka dzīve. Ir tikai darba mūžs. Radi ir – Tilžā ir māsīcas no mātes puses, kas bija atbraukušas uz jubileju. Man bija daudz krustbērnu, bet, daļa jau ir mūžībā, bija septiņi, palika četri. Daži atbrauc pie manis uz kādiem svētkiem, jo dzīvo tālu. Austrālijas brālēns bija atbraucis arī speciāli uz maniem svētkiem, tagad atkal atbrauks. Tuvu radu līdzās tikpat kā nav. Dragunu dzimtai bija kādas sešas pamatmājas, tagad vairs palikuši "Asni", vēl ir Cēsu radi Draguni. Brālis kara laikā aizkūlās uz Austrāliju, tur apmetās uz dzīvi, arī man bija lemts aizbraukt pie viņiem. Otrs brālēns ar uzvārdu Draguns dzīvo Amerikā, tā ka Dragunu cilts vēl pastāv. Esmu aizbraukusi arī uz Kanādu apciemot bērnības draugu. Tāpēc nevaru teikt, ka tikai darbi vien, drusku arī pasaule redzēta – mazliet no Austrālijas un Kanādas, pat ķenguri redzēti. Kā kuram tā dzīve iegrozās. Mans Austrālijas brālēns saka, ka viņi ir nodrošināti, un tikai braukā pa pasauli. Par manu pensiju viņš prasa: "Tev tā ir nedēļai?"
– Kam jāpateicas par jūsu enerģisko dabu, par to, kas dod ikdienai spēku?
– Domāju, ka man ir maz enerģijas, citi ir ātrāki un straujāki. Katram ir sava daba, bet es strauja nekad neesmu bijusi. Grūti pateikt, vai apdomīga vai šad un tad arī neapdomīga. Ar pieri sienā neskrienu, bet nekāds prāta cilvēks neesmu – tagad pat strādāju darba pēc. Man prasa: "Kāpēc tu ņemies, kāpēc tev ir govis?" Taču es nevarēšu iziet laukā, ja nebūs govju, ja visi pakši būs tukši. Ir divi suņi, kas sadara blēņas, bet mani sargā. Apkārt vairs maz kaimiņu, cits izmiris, cits aizgājis uz pilsētu, vecie aiziet mūžībā, bērni pārceļas uz pilsētu un meklē, kur ir labāka dzīve. Pēc uzvārdiem spriežot, man apkārt vieni zvēri – Vilki, Lāči, bet Draguni laikam ir tādi, kas kaut ko dresē. Humora izjūtu, kas palīdz dzīvot, jācenšas saglabāt, pasmejoties par to, kas notiek no jocīgās puses. Arī dziedāšana palīdz. Tad tos grūtumus ir vieglāk pārdzīvot. Radio klausos ik dienu, bet televizoru skatos maz, jo acis vairs negrib klausīt. Par veselību savos gados nevaru žēloties, bet spainis ūdens jau liekas smags. Kādreiz, kad braucu uz pienotavu, 25 litru kannas cilāju. Saimniecībā bija 13 labas un izkoptas melnraibās slaucamās govis, vedu pienu ar zirgu uz pienotavu. Tagad nesaprotu, kā varēju panest četras pilnas kannas, katrā rokā pa divām. Onkuļi, kas gribēja pažēlot, no malas aizrādīja: "Meiten, meiten, prātīgi!" Laukos ir jādzīvo stipriem cilvēkiem, citādi nevar. Varbūt kādam dzīve laukos liekas garlaicīga, bet, ja kustas, strādā, tad garlaicību nejūt. Var papriecāties, ja kas izdodas, var vērot dabu, novērtēt smaržas, un apkārtne, daba dod enerģiju un spēku. Domāju, ka no svara ir arī veselīgie, pašaudzētie mājražošanas produkti.