Uzvilcis svētku kārtu, kāds sirms pensionārs, dungodams latviešu tautas dziesmas, raitā solī un pacilātā garastāvoklī dodas atkal uz skolu.
Ir gan darbdiena, bet viņam ceļu netraucē strādājošie ceļmalā. Viņš ir ceļā uz savu – Saikavas Kalna – skolu, kurā, gatavojoties tās 150 gadu jubilejai, orgkomiteja no bijušajiem absolventiem noorganizējusi absolventu, skolotāju un skolas darbinieku salidojumu. Un šis pensionārs ar baltu galvu un baltu bārdu esmu es – Mārtiņš Šulmanis. Cik un kādus cilvēkus sastapšu ceļā – nezīlēšu; to secināšu galapunktā. Ar skumjām jāatceras tie daudzie, kurus vairs nebūs iespējams satikt. Jāpārcilā atmiņā skolas telpu ģeogrāfija, jo man uzticēts tur izvest polonēzi. Jāpārcilā skaitāmā dzejoļa rindas un dziesmas vārdi, ko esmu pieteicis plānotajā absolventu koncertā. Un jāizlemj, uz kuru kapu kopiņām nolikt ziedus, jo Saikavas kapi ir blakus skolai. Bet pagaidām divarpus kilometru garajā ceļā varu atsaukt atmiņā senākos notikumus, saistītus ar Kalna skolu. Gluži vai neticami, ka šīs skolas 7. klases durvis esmu aizvēris pirms veseliem 59 gadiem, kur mācījos, dejoju, dziedāju un sportoju, kur direktore bija Aina Norvile, strādāja arī skolotāji Treiči. Pirms sāku iet skolā, to bija jau beidzis vēlākā latviešu sporta slavenība Otto Grigalka, kas gan savos ziedu laikos pārstāvēja ne Latviju, bet gan Padomju Savienību vairākās olimpiādēs, gūstot ievērojamus panākumus lodes grūšanā un diska mešanā. Pensijas gados viņš atgriezās dzimtajā pusē, taču redzēt man izdevās viņu tikai vienu reizi – paju sabiedrības sapulcē Stalīdzānos, kur arī viņš ieradās – garš, stalts, ar garu, baltu bārdu. Un otro tikšanos un iepazīšanos plānoju 1993. gada aprīlī pie viņa mājās, kad būs pavasarīgs laiks un vieglāks ceļš (8 km) līdz viņa mājām, jo iepriekšējā rudenī Latvijas sporta veterāni un arī Gunārs Mats rosināja pierunāt slaveno olimpieti startēt rajona un republikas mēroga sacensībās.
Taču manu plānoto pārgājienu negaidīti jau februārī pārtrauca Otto pēkšņā aiziešana mūžībā sešdesmit astotajā mūža gadā. 28. jūnijā viņam būtu apaļi deviņdesmit. 77. dzimšanas dienā pie viņa atdusas vietas ieradās rajona un republikas sporta bosi, lai atklātu piemiņas plāksni. Arī es izlēmu būt viņu pulkā. Pa ceļam noplūcu rudzu vārpas un rudzupuķes, kā arī sarīmēju četrrindi, ko norunāju pasākumu laikā: No mums Tev rudzupuķu zilums,/ No mums Tev rudzu vārpu zelts./ Ar Taviem panākumiem sportā/ Ir Saikavas vārds godā celts. Uz Otto astoņdesmitgadi atkal daudzi no republikas dažādām malām pulcējās Kalna skolā sakarā ar Olgas Utkinas izdoto grāmatu „Likteņdzirnās maltais olimpietis" un piemiņas plāksnes atklāšanu pie skolas sienas. Pēc speciāla saraksta grāmatu dāvanas veidā saņēma vairāki simti klātesošo. Bija iespēja autogrāfu mīļotājiem pie tādiem tikt, jo ieradušās bija daudzas Latvijas sporta zvaigznes ar olimpisko čempioni Inesi Jaunzemi priekšgalā. Arī es izmantoju šo iespēju un biju klāt arī piemiņas brīdī kapos un svētku pusdienās.
Esmu jau garām kapsētai un tūlīt ieiešu savā skolā, tāpēc ātrumā atgriezīšos pie skolas tēmas. Jau 1995. gada 10. jūnijā skolā notika „skolas bēres" jeb atvadu salidojums, kurā mana māmuļa saņēma rokdarbu grāmatu dāvanā kā vecākā (virs 80), kam par godu sarīmēju 10 pantu dzejoli „Es – jūsu skola" ar skolas vēsturi saturā, jo tā beidza pastāvēt kā laicīga mācību iestāde. Dzejoli paspēju tikai publicēt pie skolas durvīm, bet šodien tas būs pieejams ar foto palīdzību. Pēc salidojuma „Starā" tika publicēta kādas skolas absolventes korespondence par šo notikumu, taču dzejolim tur vieta neatradās. Un nu jau man asaras acīs par mūsu laika balto bērzu birzi skolas piekalnē, kuras vairs tur nav, un arī smeldze (ik reizi pārlasot) par radīto izjusto dzejoli.
Taču ir laba izjūta, jo skola nav nātrēm aizaugusi, kā arī tā vēlējās „pēc bērēm". Ir bērni, ir skolotāji, tikai statuss mainījies. Mums galvenais, ka ēka dzīvo.