14. jūnijā pieminēsim tos, kurus 1941. gadā tolaik vēl tikko iepazītā PSRS gaļasmašīna samala necilvēcības dzirnās. Ļaudonietes OLGAS GRUNDMANES dzīves gājums ir kā skumjš, taču vietām arī optimisma caurstrāvots apliecinājums tam, cik ļoti padomju režīms spēja cilvēkus apspiest un pazemot, vienlaikus modinot viņos spītu un sīkstumu, kas bija nepieciešams, lai nežēlīgajos apstākļos izdzīvotu.
Olga Grundmane piedzima 1931. gada 10. martā Atašienes pagasta Losevā, bijušajā Rēzeknes apriņķī – tagadējā Krustpils novadā. Olgas tēvs Juris bija Latvijas brīvības cīņu kareivis, kas bija saņēmis 10 ha zemes jaunsaimniecībai, savukārt māte Jozefate bija ļoti rūpīga un kārtīga mājsaimniece, laba kulināre. Prata visus saimniecībā nepieciešamos darbus. Brīvajā laikā vērpa, adīja, auda. Olgai, 1939. gadā sākot skolas gaitas Atašienes brāļu Skrindu pamatskolā, bija sapnis kļūt par skolotāju, taču tam uz ilgu laiku svītru pārvilka 1941. gada deportācijas.
– Mūsu ģimeni arestēja 1941. gada 14. jūnijā. Tēvu, kas bija vienkāršs zemnieks, apsūdzēja diversijā un pretpadomju aģitācijā. Acīmredzot viņa noziegums bija Stučkas padzīšana no Latgales. Neizsūtīja nedz pagasta vecāko, nedz policistu, nedz skolas pārzini, nezin kādēļ tieši mūs un vēl kādu ģimeni vajadzēja deportēt.
Tēvu no ģimenes nošķīra. Mani, māsu Dzintru un māti Varakļānu dzelzceļa stacijā kopā ar citiem iesēdināja lopu vagonā. Tēvu vairs nekad neieraudzīju. Viņu izsūtīja uz Kirovas apgabalu, Vjatkas labošanas darbu nometni, kur saskaņā ar dokumentiem viņš 1942. gada 7. februārī mira bada nāvē, taču neviens vairs nevar pateikt, kāds bija viņa patiesais liktenis un vai viņu nenošāva kādā Pleskavas stacijā, pēc tam apglabājot masu kapā, nevis koka zārkā, kā tas rakstīts dokumentos.
Represēto vagoni ilgi stāvēja stacijās. Zaļā gaisma tika dota ešeloniem, kas brauca uz fronti. Stacijās diviem cilvēkiem no vagona čekista pavadībā atļāva aiziet pēc ūdens un pārtikas: divi spaiņi prosas biezputras un viens spainis ūdens uz visu vagonu. Trūka ūdens. Gulēju otrajā stāvā pie loga. Lietus laikā pa aizrestoto logu ūdeni vācām no vagona jumta. Daudzi saslima ar dizentēriju. Bieži vien no vagoniem izcēla mirušos. Piederīgajiem apbedīšanā neļāva piedalīties. Tā Atašienes Stalīdzānu meitas atvadījās no savas mātes. Brauciens ilga līdz augusta vidum. Kanskas pilsētā cilvēkus izsēdināja no vilciena un sadzina nožogotā sētā.
Augusta vidū mūs izmitināja Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajona Kondratjevas kolhozā kāda izsūtītā sibīriešu kulaka mājā. Kopumā mājā dzīvojām piecas ģimenes. Vienā no istabām nepārtraukti skanēja radio, kas ziņoja par kara gaitu.
Dzīve izsūtījumā bija nežēlīga. Mums nekā nebija, jo atbraucām tādas, kādas tikām arestētas. Mamma ziemā devās ar govi uz mežu un vāca zarus, savukārt vasarā purvā pļāva sienu lopiem. Mēs ar māsu vasarā gājām kolhozā, bet ziemā adījām lakatus. Pat drēbju mums nebija. Mamma vienreiz bija nozagusi maisus, no kuriem pašuva drēbes. Viņu izsauca kolhoza priekšnieks un noteica: ja vēl zagsi, ieliksim cietumā. Tie nebija tukši draudi. Kāda cita sieviete bija nozagusi dažas saujas graudu, ko vēlāk atrada. Par to viņai tika piespriesti 8 gadi cietumā, bet viņas bērnus aizveda uz bērnunamu. Šausminošākais tolaik bija gan tas, ka tika izšķirtas ģimenes, gan prātam neaptveramais bads. Mums uz nedēļu tika iedoti 2 kg auzu miltu ar visām sēnalām. Darījām visu, lai no tā varētu izdzīvot. Māte arī pēdējās lupatas nesa uz Dzeržinsku, lai tās iemainītu pret pārtiku, parasti kartupeļiem. Tas bija laiks, ko cilvēkam, kurš pats to nav piedzīvojis, vārdos nav iespējams izskaidrot.
– Kas jums palīdzēja izdzīvot?
– Kāda no sievietēm izsūtījumā līdzi bija paņēmusi trīs rožukroņus. Viņa mums ik pa laikam atgādināja: „Meitenes, lūdziet Dievu, tad tiksiet mājās." Nezinu, vai tas bija lūgšanu spēks vai kas cits, kas mums ļāva izdzīvot, taču mēs ar māsu atgriezāmies. Māsīcas, kas studēja Rīgā, uzzināja, ka likums ļauj bērniem no izsūtījuma atgriezties. Kopā ar māsu atbraucām 1946. gadā. Vecāku mājās bija palikuši dzīvot vectēvs un tēvamāsa, kurus neizsūtīja. Ar to gan represijas mūsu ģimenē nebeidzās. Māte uz Latviju atbēga 1947. gadā un nemitīgi slēpās, savukārt tēvamāsu, gatavojoties 1949. gada deportācijām, ieskaitīja kulakos un lika nodokļos maksāt 18 000 rubļu, kuru viņai nebija, tādēļ, lai netiktu arestēta, viņa ilgu laiku slēpās. 1948. gadā arī māte tika notverta un aizsūtīta atpakaļ uz Sibīriju, no kurienes atgriezās vien 1957. gadā, jau pilnībā salauzta. Mātei izsūtījumā tika noteikts: ja bēgsi vēlreiz, atvedīsim arī bērnus. Tolaik, bērns būdama, vēl īsti neapzinājos šī režīma nežēlības patieso mērogu. To pa īstam atklāju vien pēdējās desmitgadēs, lasot Borisa Pasternaka un Viktora Suvorova grāmatas. Krievijā 19. gadsimtā bija kultūras uzplaukums, taču visas tālākās revolūcijas, tai skaitā arī 1905. gada revolūcija, bija vien nemitīga asinsizliešana un tautas inteliģences iznīcināšana. Un kas atradās visu šo procesu priekšgalā? Blēži un afēristi, gluži tāpat kā mūsdienās.
Ja runājam par to, kas bija PSRS, pēc savas pieredzes varu teikt tikai vienu – teju visās jomās atpalikusi valsts. Zemniekiem tika atņemta zeme un īpašums, viņi tika sadzīti kolhozos, un lauksaimniecība līdz ar to tika sagrauta. Bads prasīja ļoti daudzu cilvēku dzīvības. Tas pats notika Ķīnā, kur no bada nomira 35 miljoni cilvēku. Tā bija primitīvākā un atpalikušākā sistēma, kādu vien var iedomāties, un visa šī sistēma tika veidota tā, lai plūstu cilvēku asinis.
– Pēc atgriešanās savu sapni par skolotājas profesiju tomēr īstenojāt.
– Skolas solā atgriezos pēc ilgāka pārtraukuma – 1947. gadā, kad atsāku mācības Atašienes septiņgadīgajā skolā. Viegli neklājās, jo drīz atpakaļ tika aizsūtīta no Sibīrijas atbēgusī māte un arī tante slēpās. Atbalstu sniedza otra tēvamāsa Helēna ar ģimeni. Kopā ar māsu vienas pašas dzīvojām tukšā tēva mājā, jo visus lopus, mēbeles, labību varas iestādes konfiscēja un izdalīja kaimiņiem. Tante deva produktus, par visu pārējo bija jāgādā pašām. Tolaik guvu dzīves skolu arī par to, kā līdzcilvēki izturas cits pret citu. Kādudien, kad mācījos, mājā ienāca divi vīrieši – mūsu kaimiņi – un prasīja, kur ir tētamāsa, kas tolaik slēpās. Viņi esot to redzējuši. Par laimi, tante bija paspējusi uzmukt bēniņos, tādēļ viņu neatrada. Bija situācijas, kad cilvēki spēja arī atpirkties. Piemēram, pie otras tēvamāsas dzīvoja sieviete, kas tolaik strādāja pagasta izpildkomitejā. Viņa pastāstīja, ka arī tēvamāsa iekļauta kulakos un viņu paredzēts deportēt. Tante, to uzzinot, atpirkās, un viņas vietā tika izvests kāds cits cilvēks. Tas nav noslēpums, ka izvedamo sarakstus veidoja tepat uz vietas – vietējie cilvēki, nevis Rīgā vai Maskavā. Tas bija šausminošs režīms, kas ļāva cilvēkiem savus kaimiņus skaudības vai naida iespaidā nosūdzēt un nolemt izsūtījumam un mokām.
Pēc Atašienes skolas beigšanas iestājos Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā un pēc tās absolvēšanas sāku mācīt krievu valodu 5.-8. klašu skolēniem Gaujienas vidusskolā, nedaudz vēlāk arī Gaujienas internātskolā, paralēli mācoties neklātienē LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē. Tālāk jau darba mūžs turpinājās Dzelzavas astoņgadīgajā internātskolā un Ļaudonas vidusskolā.
– Kāda šobrīd, jau ar laika atstatumu raugoties uz to periodu, ir jūsu attieksme?
– Skolotāja būdama, ļoti ticēju, ka ir iespējams izaudzināt labu sabiedrību, un to arī centos darīt. Esmu pārliecināta Tomazo Kampanellas ideju piekritēja, kas savā ziņā ir runa par tīru komunismu. Klusībā smejos – ja Ļaudonā tolaik varēja atrast kārtīgu komunisti – ideālisti, tā biju es. Palasot Kampanellu, viņa atziņa ir, ka, likvidējot privāto īpašumu, veidojas cilvēciskas attiecības. Mums bija periods, kad īpašums tika nacionalizēts. Kāds bija rezultāts? Asinis plūda straumēm, un valdīja nodevība.
Neesmu atteikusies no uzskata, ka varam cilvēkos pamodināt cilvēcību, jo pats būtiskākais cilvēku attiecībās ir tieši spēja pieņemt otru. No otras puses, kādas attiecības cilvēku starpā ir mūsdienās? Esam kļuvuši par tādiem individuālistiem, ka vairs nezinām ne rīta, ne vakara. Ik pa laikam paklausos Latvijas Radio 1 raidījumu „Brīvais mikrofons". Cilvēkos, kas uz šo raidījumu zvana, parasti verd tāds naids un nosodījums, kas savā ziņā atspoguļo plašāku noskaņojumu Latvijas sabiedrībā. Kas ar mums notiek?
– Zinu, ka sabiedrisko aktivitāti esat saglabājusi un sekojat līdzi arī notikumiem pašreizējā Latvijas politiskajā dzīvē.
– Simbolisks akts, kas demonstrētu manu attieksmi pret to, kas notiek Latvijas politikā, būtu, ja es aizbrauktu uz Rīgu un iemestu Solvitas Āboltiņas matos olu.
– Vai jūs, kas pati esat cietusi no represīva režīma, nodarbina tie procesi, kas šobrīd norisinās Krievijā?
– Nodarbina, jo redzu, ka laika gaitā nekas būtiski nav mainījies. Manuprāt, un tas nav tikai Krievijas jautājums, posta pamatā ir mantkārība. Paraugieties uz tām ar lielgabaliem apsargātajām pilīm, ko Putins sev sabūvējis. Es nezinu, kas mūsu pasauli spēs izmainīt pozitīvā virzienā. So-ciālisms pierādīja, ka privātīpašuma pārvēršana par sabiedrisko īpašumu rezultātu nedod. Acīmredzot jāsamierinās ar kapitālismu.