Doties uz Degumniekiem mūs šoreiz rosināja sirsnīgā A. Bilinskas vēstule. Tiesa, doma tikties ar Degumnieku feldšerpunkta vadītāju, ārsta palīdzi SARMĪTI SAULĪTI ir pavīdējusi arī iepriekš, jau pirms vairākiem gadiem, kad viņai tika piešķirts tituls „Ošupes
pagasta Gada cilvēks". Viņa Degumnieku feldšerpunktā par vadītāju strādā kopš 2008. gada 1. septembra un pacientiem ir pieejama katru darbdienu vairākas stundas dienā.
– Es strādāju neatkarīgi no ģimenes ārstiem, nevienam neesmu piesaistīta. Degumnieku feldšerpunkts kā pastāvīga institūcija darbojas, pateicoties Madonas novada pašvaldības, Ošupes pagasta pārvaldes un Veselības centra atbalstam. Tas tika izveidots, ņemot vērā iedzīvotāju lūgumu un to, ka tuvākais ģimenes ārsts Ošupes pagasta cilvēkiem ir pieejams Barkavā vai Lubānā.
– Kādu medicīnisko palīdzību iedzīvotāji var saņemt Degumnieku feldšerpunktā? Vai ir liela atšķirība salīdzinājumā ar ģimenes ārstu?
– Pie ģimenes ārsta nav tik daudz laika runāties, savukārt mans laiks nav tik ierobežots. Ar pacientiem varam aprunāties nesteidzoties un ne tikai par kaitēm, konkrētām veselības problēmām, bet arī par Zentu Mauriņu, politiku, pensijām un daudzām citām lietām, vai dārzā viss ir sadīdzis un govs atnākusi slaucama un vai teļam nav piemetusies caureja.
Pēc diploma esmu feldšere jeb – jauno laiku terminoloģijā – ambulatora ārsta palīgs. Es varu darīt tikai to, ko atļauj diploms. Es, piemēram, nerakstu receptes ar atlaidi, varu izrakstīt tikai parastās. Savas kompetences ietvaros varu noteikt diagnozi un sniegt palīdzību tādā apmērā, kā to redzu un saprotu, bet visatbildīgākā un varošākā institūcija ir un paliek ģimenes ārsts.
Ģimenes ārsts izlemj, vai un kādos gadījumos nepieciešamo medicīnisko palīdzību var saņemt pie manis. Katrā ziņā veselības stāvokļa izvērtējums ir ģimenes ārsta ziņā. To katrs pats var izvēlēties un pie manis var griezties neatkarīgi no tā, kurš ir ģimenes ārsts. Turklāt pie manis, kā tas paredzēts līgumā ar Veselības aģentūru, nav jāmaksā nodeva 1,42 eiro.
Bet arī sniedzot maksas pakalpojumus, es kā galveno neizvirzu naudu un, pieņemot izsaukumu mājas vizītei, nekad neprasu, vai būs nauda, ar ko samaksāt.
– Ko, tavuprāt, vajadzētu mainīt veselības aprūpes nozarē?
– Cerības saistu ar tagadējo veselības ministru Gunti Belēviču. Viņš ir enerģisks, bet izskatās, ka, iestājoties par pozitīvām pārmaiņām veselības nozarē, sastopas ar lielu pretestību. Guntis Belēvičs ar savu darbību ir apliecinājis, ka, lai būtu veselības ministrs, nav obligāti jābūt mediķim. Pirmais, kas šai ziņā ienesa pozitīvas vēsmas, gan bija Gundars Bērziņš, kas pēc izglītības un darba pieredzes arī bija visai tāls no medicīnas. Bet ministra pienākumus viņš veica labi un uz veselības jomu, tās finansējuma modeli spēja paskatīties ar saimniecisku aci. Tad pirmoreiz varēja just, ka izmaiņas notiek uz labo pusi un mediķiem aiz visiem izvirzītajiem nosacījumiem un papīru kalniem vairs „nav zeme ar degunu jāar", bet gan vairāk laika var veltīt tieši pacientam.
Esmu par to, lai skolās tiktu ieviesta veselības mācība un šīm lietām cilvēki nopietni pieietu jau kopš bērnības. Cilvēkiem ir jāmācās izprast savu ķermeni, savas sajūtas, jāseko līdzi, kas ar pašu notiek, un arī jāprot to izstāstīt dakterim un uzdot īstos jautājumus, lai kopā nonāktu līdz problēmas saknei.
– Kāpēc savulaik izvēlējies tieši medicīnu?
– Iespējams, to rosināja kāds nelaimīgs atgadījums bērnībā, kad piecu vai sešu gadu vecumā, neveiksmīgi krītot no šūpolēm, salauzu roku. Vai nu lūzums bija pārāk sarežģīts, vai, sniedzot Madonā pirmo palīdzību, kaut kas netika izdarīts tā, kā vajag, bet man bija jādodas uz Rīgu, un atveseļošanās process tur atmiņā iespiedies kā vesela mūžība. Bija skaista vasara, kastaņu laiks, bet man tas viss pagāja slimnīcā. Tad es pirmoreiz tā pa īstam saskāros ar medicīnu un sapratu, cik svarīgi ir būt veselam.
Domāju, ka vēl ļoti liela nozīme bija skolotājai Maijai Nārunei, kas mums Sāvienas astoņgadīgajā skolā mācīja bioloģiju, anatomiju, ķīmiju. Tie bija mācību priekšmeti, kas man ļoti labi padevās un patika. Maija Nārune bija tik brīnišķīga skolotāja, tik lieliski tos pasniedza, ka spēja ieinteresēt tos apgūt pēc iespējas labāk. Mums jau Sāvienas astoņgadīgajā skolā, kā droši vien arī pati atceries, bija ļoti labi skolotāji – Marija Dauģe, Viktorija Čiževska, Līvija Brutāne, Genovefa Strode un citi.
Vēl atceros, ka pēc 8. klases beigšanas skaidri zināju, ka mācības noteikti neturpināšanu Ļaudonas vidusskolā. Šis aisbergs, kas manī bija izveidojies, nostrādāja, un es iestājos Rīgas 34. medicīnas skolā, ko pabeidzu ar izcilību – sarkano diplomu. Varēju iestāties Medicīnas institūtā ar lieliem atvieglojumiem, bet toreiz apstākļi ģimenē izveidojās tādi, ka izglītību turpināt nevarēju. Smagi saslima mamma, tad pēkšņi nomira tēvs, kas it kā bija gana stiprs un vesels. Dzīve tā sagriezās, ka bija jāsāk domāt, kā izdzīvot.
– Par pirmo darbavietu pēc skolas beigšanas, tātad, kļuva Prauliena.
– Atbilstīgi toreiz spēkā esošajai sadalei Praulienā darbu sāku 1979. gada 1. aprīlī. Joprojām esmu pateicīga dakterim Valdim Sīlim, kas tolaik bija Madonas slimnīcas galvenais ārsts, par atsaucību, ievadot mani darbā. Vēlāk, 1994. gadā, jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad tika izveidota ģimenes ārstu prakšu institūcija, turpināju darbu Praulienā par ārsta palīdzi. Nostrādāju līdz 2008. gadam, tad iesniedzu atlūgumu. No rīta, aiziedama uz darbu, vēl nezināju, ka tā rīkošos. Šis lēmums nāca ļoti pēkšņi. Pēc tam reģistrējos bezdarbniekos un ļāvos brīvībai, neieciklējoties, kur turpmāk strādāšu.
Es pat nesaskumu, domās pieļaujot, ka man darbā varbūt vairs nebūs jāsēž baltā uzsvārcī. Bet tad mani uzmeklēja toreizējā Ošupes pagasta padomes priekšsēdētāja Alda Jansone, kā man teica, – pēc iedzīvotāju lūguma un piedāvāja darbu Degumniekos, un es piekritu.
Ošupes pagasta vadība vienmēr ir bijusi atsaucīga – gan savulaik Alda Jansone, gan tagadējais pārvaldes vadītājs Aigars Šķēls, kas arī ir ļoti enerģisks, sirsnīgs un atsaucīgs cilvēks.
– Vai kontaktu ar iedzīvotājiem izdevās rast uzreiz?
– Domāju, ka jā, jo, kā pašai šķiet, es esmu ļoti atvērta dialogam. To, ka strādāšu Degumniekos, gan iepriekš nebiju paredzējusi. Bija cilvēki, kuros mans lēmums raisīja lielu izbrīnu. Kad atnācu uz šejieni strādāt, par ģimenes ārsti Lubānā strādāja rīdziniece Ribakova. Kā šodien atceros, kā viņa ar krievisku akcentu teica: „Tu taču esi atnākusi uz pasaules malu, tā taču ir lāču miga!"
Bet man te patīk. Cilvēki ir ļoti jauki, atsaucīgi. Man pat šķiet, ka šeit es sajūtu kaut ko radniecīgu, ļoti līdzīgu Sāvienai, kur arī cilvēki vairāk dzīvo viensētās, nav tik pilsētnieciski, rūpnieciski, bet ir tikpat sirsnīgi.
– Pastāsti nedaudz arī par savu ģimeni. Vai savas dzīves mīlestību – Rihardu – sastapi Praulienā?
– Ar Rihardu mēs sapazināmies Ļaudonā, kur viņš tolaik strādāja, un faktiski es biju tā, kas viņu atvilka uz Praulienu. Pirmo gadu uz savu darbavietu braucu no Sāvienas, jo dzīvokli piešķīra vēlāk.
– Vai ir arī kāds vaļasprieks?
– Patlaban šai ziņā es mazliet iepauzēju. Pirms tam visu laiku dejoju, varbūt tagad pārmetīšos uz dziedāšanu, kas arī man ir sirdij tuva. Protams, nedaudz arī paskatos hokeju, ja ne visu spēli, tad vismaz, kā vārtos tiek iemestas ripas. No bērnības patīk sēņot un ogot, Sāvienas meži un sili jau tam bija ļoti pateicīgi.
Kopā ar Rihardu esam izaudzinājuši dēlu, un tagad lielu prieku sagādā arī mazmeitiņa.
No pensionāres A. Bilinskas vēstules
Es gribu pastāstīt par mūsu feldšerīti, ārsta palīgu Sarmīti Saulīti, kas medicīnā jau nostrādājusi vairāk nekā 35 gadus, kā saka, visu šo laiku kalpojusi cilvēkiem. 29 gadi nostrādāti Praulienā, bet pēc tam Dieviņš viņu atsūtīja pie mums uz Degumniekiem – pie vecajiem un slimajiem.
Katru darbdienas rītu mūsu dakterīte Saulīte, tiešām tā, kā spožā saulīte, mēro ceļu no Praulienas uz Degumniekiem. Medpunktā viņa ierodas moža, smaidoša, labā noskaņojumā, kur jau viņas palīdzību gaida sirdzēju pulciņš. Viņa zina katra kaites un pārdzīvojumus. Zina, kādu palīdzību kuram sniegt – zāles vai mierinošus vārdus, jo viņa mums tagad ir savējā.
Ja kāds nevar atnākt uz pieņemšanu medpunktā, atliek tikai piezvanīt, un mūsu dakterīte Saulīte ir klāt. Sarmīte ir gudra, zinoša, prasmīga, laipna, izpalīdzīga, īsta sava amata speciāliste. Neizmērojama ir dakterītes sirsnība, labestība, atsaucība un cilvēkmīlestība. Viņa arī atved zāles mums, pensionāriem, ko izraksta ģimenes ārsts.
Ģimenes ārsts Reinis Rudzāts, kas katru mēnesi atbrauc pie mums uz Degumnieku feldšerpunktu, ir no Barkavas. Arī viņš ir sirsnīgs, labestīgs, rūpējas par mums, slimajiem, un uzklausa mūsu veselības problēmas, izraksta receptes zālēm. Palīdzēt slimajiem ir viņu abu ar mūsu feldšerīti Sarmīti sirdsdarbs. Reizēm arī smaids dziedina, un tad aizmirstas visas kaites, kaut uz nelielu brīdi. Sirsnīgs paldies viņiem abiem par to. Lai vēl ilgi varētu viņi mums palīdzēt grūtos brīžos! Lai viņiem pašiem Dievs palīdz!