Nesen Cesvaines pirmajā uzņēmējdarbības forumā pēc uzaicinājuma viesojās SIA „Relako pluss" un SIA „Pienavīrs" valdes loceklis DAIRIS KABRAKS, kas vadīja vienu no interešu grupām, stāstot par savu pieredzi. Dairis ir dzimis Madonā, dzīvojis un mācījies Liezēres pagasta Ozolos, ir Cesvaines vidusskolas 1990. gada absolvents. Kādreiz skolā nemācīja biznesa pamatus un ekonomiku, bet, kā saka uzņēmējs, "biznesam ir jābūt asinīs". Ja nodarbojies ar biznesu, tad nevari, atnācis mājās no darba, atslēgties, jo jādomā ir visu laiku. Mūsu turpmākā saruna – par skatījumu uz ražošanu, tirgošanu, ceļu, kā kļūt par darba devēju, nevis darba ņēmēju.
– Raksturojiet – kā darbojas jūsu uzņēmumi?
– SIA "Relako pluss" piegādā preces lielveikalu tīkliem, bez tam ir arī kopuzņēmuma ražotne "Braslas" Talsu novada Virbu pagastā, kur ražo dažādus jogurtus – ir dzeramie jogurti, beidzamais ražojums ir tāds, kam nepievieno ne konservantus, ne biezinātājus, ne E vielas. Redzam, ka veikalos cilvēki lasa produkta sastāvu un izvēlas veselīgāko, kaut tas ir dārgāks. Tas, lai nebūtu konservantu, attiecas gan uz jogurtu, gan maizi, gan sieru u. c. Baltijas valstīs pārstāvam arī divas Nīderlandes rūpnīcas, piegādājam sierus arī Igaunijā, Lietuvā. Šie sieri ir ar vairāk nekā 150 gadu vēsturi, tie ir dažādi kazas piena sieri, piemēram, kazas piena siers ar lavandu, govs piena siers ar vasabi, siers ar čili, ko daudz tirgojam Igaunijā, kur savukārt šos sierus pērk atbraukušie somi. Piemēram, Nīderlande ļoti daudz siera eksportē uz Ameriku, un viņiem ir labs biosiers, ir klienti Saūda Arābijā, Ēģiptē, un tas ir radies ar gadiem.
Aizvien vairāk Latvijā attīstās kazas piena produkcija, ir ļoti daudz mīksto, cieto sieru, ilgi gatavināto sieru ar dažādām piedevām un garšām. Visās Baltijas valstīs nopietnākā līmenī ir mājražošanā gatavotie kazas piena mīkstie sieri, siera bumbiņas, bet nopietnākas pārstrādes nav, tuvākais kazas piena pārstrādes uzņēmums, manuprāt, ir tikai Polijā. Ja kādam būs ideja un iespējas tikt pie investīcijām, var veidot lielāku kazas piena pārstrādes uzņēmumu. Ražošana nav vienkārša lieta, visu skatās desmit kontroles un PVD. Jebkuram produktam ir jābūt mārketingam, reklāmai, ja gribēsit tikt lielveikalu tīklos, arī citām reklāmas aktivitātēm.
Mūsu produkcija ir "Rimi", arī Madonā, un "top!" veikalos, bet ne visos.
– Kā raugāties uz ražošanu Latvijā?
– Ražošanā ir svarīgi, lai būtu kas īpašs, produkcija, kādas citiem nav. Domājot par attīstību, par iespējām veidot biznesu, manā skatījumā, visperspektīvāk ir veidot informāciju internetā. Piemēram, man zināma kundze ada zeķītes bērniem līdz divu gadu vecumam, viņai ir interneta veikals un pietiekami daudz klientu gan Amerikā, gan Norvēģijā, un bizness iet. Tad nav problēmu, vai uzņēmums atrodas laukos vai pilsētā. Tas ir visperspektīvāk, jo Latvijas tirgus ir maziņš, iedzīvotāju vidū daudz ir pensionāru, bērnu, un ekonomiski aktīvo ļaužu ir diezgan pamaz. Ir jāskatās viss Baltijas tirgus kopumā, Latvija viena ir par mazu. Ja runā par biznesu kā tādu un grib nodrošināt darbavietu sev, ģimenei, tā ir cita lieta, varam veidot kaut beķerejas, kafejnīcas, bet, ja gribam kaut ko vairāk, ir jāskatās, jāpārdomā, un atkal tomēr atgriežos pie interneta. Ir tāds teiciens "Ja uzņēmuma nav internetā, tad tā vispār nav". Ir jābūt informācijai, kas un kur ražo produkciju, kur šo preci var iegādāties.
– Vai arī skolas laikā bija doma, ka kādreiz varētu kļūt par uzņēmēju?
– Man ir tāda daba, ka negribas strādāt kāda pakļautībā. Zināju to, ka labāk pašam būt šefam, labāk būt darba devējam, nevis darba ņēmējam, un ka nevarētu strādāt pie virpas, jo man ir vajadzīgs adrenalīns. Ko gan nozīmē algots darbs? Tev ir jābūt darbā no pulksten astoņiem līdz pieciem, bet, ja gribi būt noteicējs par savu laiku, labāk būt uzņēmējam; tam gan arī ir plusi un mīnusi. Algota darba strādnieks zina, kad viņam būs alga, bet uzņēmējam jādomā pašam, kā naudu nopelnīt.
Godīgi sakot, man dzīve piespēlēja iespēju, īstajā laikā iepazinos ar īstajiem ļaudīm. Sākās laiks, kad visas pienotavas kļuva par uzņēmumiem, veidojās paju, akciju sabiedrības. Pirms kādiem divdesmit gadiem iepazinos ar enerģisku cilvēku, kurš bija piena pārstrādes valdes priekšsēdētājs, pats vairāk darbojās ražošanā, bet es sāku nodarboties ar realizāciju Rīgā, kur ir daudz pircēju un veikalu. Iepazinu visus veikalu, restorānu vadītājus. Tie bija 90. gadi, un tajā laikā iesākt varbūt bija vieglāk, kaut valdīja zināma nenoteiktība. Uzņēmējdarbībā ļoti no svara ir tevis paša enerģija, vai tu to gribi darīt, vai pietiek neatlaidības. Ja nesanāk, ir jāmēģina tik ilgi, kamēr sanāk. Turklāt ir jābūt ar lielu atbildību – par cilvēkiem, kas pie tevis strādā, ir jāsamaksā viņiem alga, jāsamaksā nodokļi, jo, ja sāksi kaut ko kavēt, būs problēmas ar valsts institūcijām. Ja jūt, ka nesanāks, tad ir laikus jāpieņem lēmums, ka jādara kas cits – nesanāca vienā vietā, ir jādara citā vietā. Savus firmas veikalus sākām atvērt 2009. gadā. Mums bija 25 firmas veikali, šobrīd – vairs tikai deviņi. Izvērtējām, kur strādā rentabli, kur –
tikai pa pusei, kur – nav iespējams strādāt rentabli. Bizness nav bērnu spēlītes, ir jāseko visam līdzi, jāmeklē laba darbinieku komanda. Strādnieku skaits mainās, šobrīd vairāk strādā ražošanā.
– "Ir pieprasījums – ir piedāvājums" vai otrādi "Ir piedāvājums – ir pieprasījums"?
– Lai kaut ko jaunu mēģinātu ražot, ir jāpēta pieprasījums, lai saprastu, vai produkts aizies tirgū, būs pieprasīts. Tirgus ir jāizstudē. Mums ir vienkāršāk – varam kaut ko saražot mazākā apjomā, aizvest uz saviem firmas veikaliem un novērtēt, kā jauno produktu pērk. Tādas vispārējas formulas jau nav, kā pareizāk strādāt. Mums ir radoši cilvēki, kas izdomā receptes. Tās visas ir inovatīvas idejas, bet ir bijuši produkti, kuri nav pielāgojušies. Bija moderns enerģijas dzēriens jauniešiem, mēs ražojām ledus kafiju, bet šis projekts neizdevās. Ar to ir jārēķinās, ka būs kādi pozitīvi un arī kādi ne tik veiksmīgi projekti. Nav jau lielas mākslas te kaut ko saražot, to var darīt arī nelielos daudzumos, bet ir problēma darboties valstī ar mazu cilvēku skaitu, tāpēc arī mēs mēģinām darboties Baltijas līmenī.
– Kā pēc ilgākas prombūtnes vērtējat uzņēmējdarbību Cesvaines novadā?
– "Cesvaines piens" ir ilgi spēlētāji. Kaut arī vairākas reizes ir mainījušies īpašnieki, pozitīvi, ka ražošana notiek, "Cesvaines piena" produkcija ir ieņēmusi daļu tirgus. Uzņēmums tiek attīstīts, īpašnieki iegulda arī ražošanā, piedalās starptautiskajās izstādēs, un visi lielākie un nopietnākie ražotāji šādās izstādēs piedalās. Lai sameklētu eksporta tirgus, ir nemitīgi sava produkcija jāved uz izstādēm. Paši esam bijuši izstādēs un skatījušies, ko tur piedāvā. Pozitīvi, ka te ir labs medus, ko var nopirkt arī mūsu veikalos. Te ir arī kokapstrāde, mājražošana, lauksaimniecība. Man Cesvaine vienmēr ir patikusi kā tūrisma vieta. Ar prieku vienmēr braucu uz salidojumiem, piekrītu pastāstīt par savu uzņēmēja pieredzi. Man vairāk gribētos, lai jaunatne paliek tepat uz vietas, mēģina ko savu veidot. Ja jaunieši aizbrauc uz ārzemēm, pamācās, apgūst valodas un atgriežas, tas ir labi, bet, ja aizbrauc un tur paliek, kas tad strādās Latvijā.
– Kad piensaimniekiem problēmas rada Krievijas tirgus embargo, ko domājat par iespēju eksportēt piena produkciju uz Ķīnu?
– Personīgi raugos skeptiski, jo Ķīnas tirgus mums vēl ir nezināms. Ķīna ir tāla valsts, un tur ar kuģi var vest produktus ar ilgu realizācijas termiņu. Cik saprotu, "Rīgas Piena kombināts" saražos saldējumu, ķīniešu iepakojumā –
mīksto sieru, ko izmantot suši, ķīnieši var izvēlēties vēl kādu citu siera veidu. Nupat kļuvis zināms, ka Latvija sāks piena produktu eksportu uz Ķīnu, ražotājiem pavērsies jauna iespēja un vēl pietrūks piena, ko pārstrādāt. Lai labi veicas! Atceros, ka krievu kompānija nopirka "Daugavas" ražotni, sāka sekmīgi strādāt, eksportēja uz Pleskavas apgabalu, bet, tiklīdz sākās embargo, viss beidzās. Ķīnas tirgus, iespējams, mums nāks par labu.