– Kādas izjūtas jums raisa 4. maijs šodien un pirms 25 gadiem, kad tika pieņemta LR Neatkarības deklarācija? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Arkādijs no Kalsnavas: – Atceros to lielo pacilātību, kas bija pārņēmusi Latviju. Priecē, ka esam atkal atguvuši neatkarību un šajos gados kaut ko esam arī sasnieguši, lai gan viens otrs vecākā gadagājuma cilvēks uzskata, ka nav tik labi, kā gribētos. Taču tiem, kas aktīvi strādā, ir visa kā diezgan. Savukārt lielāko vilšanos, protams, ir sagādājis prihvatizācijas process.
Guntis no Vecpiebalgas: – Tas viss ir nieks. Atskatoties uz savu darba mūžu, varu teikt, ka strādniekam vislabāk bija Brežņeva laikos. Tagad strādnieki jau nevienam īsti nav vajadzīgi. Putinu es negribu, bet pret Brežņevu man nekas nav pret. Protams, toreiz bija pacēlums, ar lielu prieku un ticību tika sagaidīta Latvijas neatkarība, un arī mans tēvs par šo dzīvi tā arī palika Sibīrijā. Kaut kas nav, kā vajag, daudz kas stipri greizi ir aizgājis.
Sandra no Ošupes:
– Tā jau ir diezgan tāla pagātne, sen jau izkūpējis to dienu lielais pacēlums. Ir kļuvis gan labāk, gan sliktāk. Ir ieguvumi, un ir arī vilšanās jeb esam tur, kur esam.
Roberts no Sarkaņiem: – Pensionāram šai ziņā vairs nav nekāda skata. Toreiz bija lielas cerības, bet nekas nemainījās, tikai runas ir kļuvušas gudrākas. Vienīgi toreiz vairāk solīja, bet tagad vairs pat nesola. Manuprāt, Latvijai bija jāpaliek kā neatkarīgai valstij. Reiz jau bijām vienā savienībā un citā stāties gan nevajadzēja.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA