16. aprīļa pēcpusdiena Madonas muzeja izstāžu zālēs pulcēja ikvienu, kurš vēlējās atcerēties pirmās Latvijas mākslas skolas (Jāņa Simsona Madonas mākslas skola), arī Madonas kultūras nama tēlotājas mākslas studijas „Madona" dibinātāju un vadītāju, mākslinieku Jāni Simsonu (1947-1989).
Tikšanās iemesls – Madonas mākslas skolas atbalsta biedrības klajā laistais mākslas katalogs „Jānis Simsons – Mūžības ceļinieks", kas izdots ar VKKF, „Latvijas valsts mežu" atbalstītās „Vidzemes kultūras programmas 2014" un Madonas novada pašvaldības piešķirto finansējumu.
Madonas muzeja direktore Līvija Zepa, atklājot sarīkojumu, minēja, ka Jānis Simsons laikabiedru atmiņā palicis kā viens no ievērojamākajiem Madonas cilvēkiem, kas cīnījās par tautas gara spēku: – Viņa dvēsele izstaroja gaismu, Jānim nebija tukšas sapņojuma pasaules, tā bija piepildīta dzīve ar labestību un pacietību.
Pasākuma režisore Anita Kļaviņa aicināja noskatīties Kārļa Kumsāra veidotu videofilmu, ieklausīties Jāņa Simsona dzejas valodā, ko interpretēja Kristaps Šķēls, Kristaps Kļaviņš un Dairis Virkstenis. Ar muzikālu priekšnesumu uzstājās Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas vokāli instrumentālais ansamblis – Ingrīda Gailīte, Inese Freija, Arturs Kloppe, Artūrs Grandāns un Solveiga Kaivēna.
Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas direktore Kristīne Šulce lika aizdomāties par personības spēku, ko izstaroja Jānis Simsons: – Ir pagājuši 27 gadi, kopš es pati pirmo reizi sastapos ar Jāni un Daigu Simsoniem, Dzintru Livmani – saviem skolotājiem mākslas skolā. Arī šobrīd vecāki ved savus bērnus uz mākslas skolām, uz mūzikas skolām, lai mazo dvēseles būtu līdzsvarā.
Mācoties Madonas mākslas skolā, Kristīne Šulce aizrāvās ar literāro jaunradi, vēlāk guva pieredzi grāmatu izdošanā izdevniecībā. „Uzsākot darbu Madonas mākslas skolā, man nebija divu domu, ka skolai jānes Jāņa Simsona vārds, un otrs darbs, ko vēlējāmies paveikt, – izdot mākslas katalogu, veltītu Jāņa Simsona daiļradei. Izdevuma koncepcija ir līdzīga 1992. gadā izdotajam katalogam, ietverot gan Jāņa Simsona dzejoļus, gan gleznas. Mākslinieks savā dzejas valodā un glezniecisko sižetu izvēlē bija domās saistīts, var teikt – viņš gleznoja ar vārdiem un rakstīja ar krāsām."
Būtiski, ka par Madonas mākslas skolas himnu izvēlēta Raimonda Lapkaša kompozīcija ar Jāņa Simsona vārdiem „Vai tā pusnakts, vai tie putni", ko sarīkojumā izpildīja mūzikas autors kopā ar talantīgo Jeti Strazdiņu.
– Svarīgākais, ko, strādājot pie kataloga, izvirzījām par mērķi, – lai ne tikai laikabiedri, bet arī jaunākā paaudze, kas šobrīd mācās mākslas skolā, iepazītu Jāni Simsonu, – no savas puses bilda izdevuma teksta autore Monta Cimdiņa. – Mans darbs, veidojot katalogu, bija apkopot biogrāfisko informāciju par Jāni Simsonu, pārskatīt laikrakstus, ziņas. Uzskatu, ka šis darbs jāturpina.
– Jānis nodzīvoja īsu mūžu, bet viņš dzīvoja ātri un aizgūtnēm, – saņemot jauno izdevumu, uzsvēra Jāņa Simsona dzīvesbiedre Daiga Simsone. – Viss, ko viņš veica, tika darīts tā mirkļa iespaidā, it kā steidzoties. Gleznošana Jānim bija dzīvesveids, tāpat dzīvesveids bija dzejošana. Viņš nemēdza ilgi, lēni sēdēt pie viena darba un strādāt. Viņam visu vajadzēja ātri un uzreiz, visas krāsas momentā, a la prima manierē. Bet galvenais, ko, redzot jūs šodien visus kopā, vēlējos teikt –
Jānis mīlēja cilvēkus. Varbūt tas izklausās nedaudz pārspīlēti, bet tā tiešām bija. Viņš runāja par katru cilvēku atsevišķi, un neesmu dzirdējusi viņu ne reizi runājam par kādu sliktu. Vārdi, ko viņš teica Atmodas laikā – „tautas dēļ" -, tie neizklausījās augsti un pompozi, tie izklausījās reāli, jo viņš domāja par katru cilvēku atsevišķi un par visu tautu kopā. Pāri visam Jānis, pirmkārt, bija sabiedrisks darbinieks, un daudzi kolēģi tam piekritīs, ka tas ir Jāņa galvenais devums arī pāri mākslai, pāri visam citam – viņš darbojās sabiedrībai.
– Jānis nav vārdos pasakāms arī tiem, kam likās, ka viņu pazīstam, –
no savas puses teica tēlotājas mākslas studijas „Madona" vadītāja Līga Kalniņa. – Mēs katrs no viņa redzējām tikai mazu daļiņu. Domāju, ka, pats nezinādams, Jānis prata sarunāties ar Dievu. Mums vajag tikai klausīties, skatīties un brīnīties, lai varam kaut ko no viņa atstātā joprojām satvert.
– Jānis bija tuvs arī cesvainiešiem, – apliecināja Cesvaines novada pašvaldības darbiniece Ieva Lase. – Gan tiem, kas viņu kā mākslinieku iepazina izstādēs, gan tiem, kas bija kopā ar cilvēkiem, ar ko Jānis sastapās. Viņš bija tuvs un atstāja pēdas cesvainiešos, kas pie viņa mācījās mākslas skolā. Mūsu bērni vēl šodien atceras to, ko Jānis spēja pateikt ne tikai kā skolotājs, mākslinieks, bet arī kā dzejnieks un filozofs. Paldies Kristīnei Šulcei, ka viņa ir uzdrīkstējusies iet tālāk par Cesvaini un kļuvusi nozīmīgas iestādes vadītāja Madonā. Paldies, ka atkal tiek aktualizēts mākslinieka devums, kam jāizskan, jāpaliek arī nākamo paaudžu atmiņā.
Madonas novada pašvaldības vārdā Kristīnei Šulcei paldies teica arī pašvaldības kultūras nodaļas vadītājs Jānis Kļaviņš: – Madonas novada pašvaldība sen bija parādā mākslas skolu saukt Jāņa Simsona vārdā. Lieliski, ka Kristīne kopā ar domubiedriem to paveica, un nu arī izdots Jānim Simsonam veltīts mūsdienīgs mākslas katalogs.