Tai sabiedrības daļai, kas konsekventi neiestājas par atziņu „Latvijā humora kultūras nav", JĀŅA SKUTEĻA vārds komentārus neprasa, jo viņš ir bijis viens no retajiem, kas sevi spējis veiksmīgi realizēt gan improvizācijas teātra, gan stand-up jeb stāvizrādes žanrā, kā arī piedalījies humora šovu veidošanā. Pagājušajā piektdienā viņa talantu biedrības „Melnais piens" rīkotā pasākuma „Aprils" ietvaros bija iespēja nobaudīt arī vietējai publikai, kam komiķis piedāvāja savu jaunāko stāvizrādi „Viens". Ar Jāni Skuteli uz sarunu tiekos īsu brīdi pirms izrādes.
– Kā puisis no Varakļānu puses nokļuva improvizācijas teātrī un vēlāk kļuva par populārāko stand-up komiķi Latvijā?
– Pamats tika ielikts jau skolas laikā, kad mācījos Varakļānos. Pats nāku no Varakļāniem kaimiņos esošajām Dekšārēm. Darbojos dramatiskajā pulciņā, un kopā ar to pabijām daudzās skatēs, izspēlējot ne mazums izrāžu. Piecpadsmit gadu vecumā pārceļoties uz Rīgu, pašam daudz lauzīt galvu, kur lai darbojas, nevajadzēja, jo skolotāja Jeļena Maijere, kas tolaik Varakļānos vadīja improvizācijas nodarbības, vienojās ar improvizācijas teātri „Mazā Ģilde", ka turpināšu darboties pie viņiem. Man vajadzēja tikai noskaidrot, kur un cikos jāiet.
Stand-up pieslēdzos brīdī, kad sapratu, ka nepieciešams attīstīties un pieņemt jaunus izaicinājumus.
– Kas kalpoja par dzinuli sākt nodarboties ar Latvijā tobrīd vēl tik mazpazīstamu žanru kā stāvizrāde jeb stand-up?
– Sākotnēji skatījos britu un amerikāņu komiķus – Ediju Izardu (Eddie Izzard), Dilanu Moranu (Dylan Moran), kas abi ir uzstājušies arī Latvijā, un Džordžu Karlinu (George Carlin). Tie bija pirmie stand-up komiķi, kuru humors saistīja. Vēlāk jau nāca virkne citu. Taču nevēlos apgalvot, ka viņu dēļ sāku nodarboties ar stāvizrāžu žanru. Viss sākās ar to, ka mani uzrunāja „Arteļa" vadītājs Viktors Runtulis, kam bija nepieciešams aizpildīt vakarus ar izklaidi. Improvizācijas teātra izrādes mēs tobrīd jau rādījām citviet, tādēļ nolēmu, ka jāpiedāvā kaut kas citādāks. Kādēļ gan ne stand-up?
– Bija brīdis, kad sapratāt, ka šī nodarbe no hobija var kļūt par pastāvīgu maizes darbu?
– Šādu pārdomu un plānošanas dzīvē nav bijis. Vienkārši tas, ko tobrīd sāku darīt, šķita forši, un vēlējos pamēģināt ko jaunu, kā arī saprast, kas ir stāvizrāde. Kad kādu laiku biju ar to nodarbojies, pamazām sāku apzināties, ka man ir materiāls produktam, kuru vēlos parādīt maksimāli lielam cilvēku skaitam. Stand-up par naudas lietu paliek tikai tad, kad tu ar to esi jau ilgāku laiku strādājis.
– Kāds ir programmas veidošanas princips? Cik daudz materiāla piedāvā paša dzīves pieredze, cik – no ziņām piemeklēti notikumi? Piemēram, pirms pāris stundām Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņoja, ka uz amatu atkārtoti nekandidēs, kas daudziem komiķiem laupīs potenciālo materiālu jokiem.
– Tiešām, viņš to paziņoja? Cik skumji. Tā ir sēru vēsts man un citiem kolēģiem. Ja atgriežas pie jautājuma par programmas veidošanu – tajā pavisam mazu daļu veido izfantazēti, nereāli notikumi. Pārsvarā materiālu balstu uz paša pieredzēto. Man nav jāfantazē, jo gana daudz interesanta notiek pats no sevis. Smieklīgums vai nesmieklīgums ir tikai veidā, kā tas tiek pasniegts.
– Kas ir pamatā veiksmīgai stāvizrādei – materiāls, veids, kādā to pasniedz, vai arī auditorijas izpēte, piemeklējot atbilstošus jokus?
– Īpaši auditorijas izpētē neiedziļinos, jo paļaujos, ka cilvēki vismaz aptuveni zina, ko es uz skatuves stāstu, un tie, kurus tas interesē, arī nāk uz izrādēm. Kas attiecas uz pašu komiķi, primārais ir spēja pamanīt smieklīgo, kā arī spēt to pierakstīt. Tālāk jau nāk viss pārējais – kā tu stāsti, ko tu stāsti un kam tu stāsti.
– Veidojot programmu, noliekat sev arī rāmi – šo tematu es neaizskaršu, jo publikai tas var šķist aizskaroši vai arī tā šo joku neuztvers? Par latviešiem jau vispār saka, ka neprotam par sevi pasmieties.
– Jāpiekrīt, ka joku ziņā esam diezgan konservatīvi, taču es to vairāk saistu ar mūsu mazskaitlīgumu, nevis humora kultūras neesamību. Jo vairāk būs komiķu, kas dažādās formās nodarbosies ar jokošanu, jo dažādāks būs arī joku fons. Nevaram visi runāt par vienām un tām pašām tēmām – katram jāatrod savs materiāls. Mana mēraukla, izvēloties jokus, ko iekļaut izrādē, ir – vai es pārzinu tēmu, par kuru grasos jokot. Ja saprotu, ko uz skatuves pasaku, man ir vienalga, par ko jokot. Nenospraužu aizliegtās tēmas. Ja pats nejūtos neērti, par kaut ko runājot, un ja man ir par attiecīgo tēmu ko pateikt, nav problēmu uz skatuves aizskart arī jutīgus jautājumus.
– Ir taču svarīgi programmā iekļaut arī kādu šoka elementu?
– Noteikti. Ja komēdija nebalansē uz robežas, kad cilvēks aizdomājas – ir vai nav pāršauts pār strīpu, tā paliek garlaicīga un bezzobaina.
– Komiķi sabiedrībā parasti pilda arī zināmu sociālo funkciju, uzņemoties galma āksta pienākumus un izmantojot satīru kā ieroci, lai norādītu uz nejēdzībām, kas valda politikā un sabiedrībā.
– Mums ir jārēķinās ar šāda veida atbildību, kas īstenībā ir attiecināma uz ikvienu, kuram ir viedoklis un kurš gatavs šo viedokli publiski paust. Par piemēru minēšu jau iepriekš piesaukto Andri Bērziņu. Vienā no iepriekšējo izrāžu programmām biju iekļāvis stāstu par prezidentu. Pēc izrādēm man nāca klāt cilvēki, sakot, vai nav bail par sekām, kā arī brīnījās, kā kaut ko tādu var atļauties runāt. Tas savā ziņā bija sociāls eksperiments, to iepriekš pat neapzinoties. No vienas puses, nemitīgi mums tiek teikts, ka Latvijā ir vārda brīvība un varam brīvi paust savu viedokli, no otras puses –
brīdī, kad tas tiek darīts, sāk mākt šaubas, cik brīvi – nebaidoties no sekām – varam šo viedokli paust.
– Vērojot jūs Jāņa Dombura raidījumā „Dombura studija", kā arī Artusa Kaimiņa „Suņu būdā", pamanīju, ka politikas tēmā īsti ērti nejūtaties.
– Lai nodarbotos ar politisko satīru, ļoti labi jāorientējas politikā. Atgriežoties pie Valsts prezidenta tēmas – esmu izrādēs runājis par viņa oratora prasmēm. Tas ir tas, ko es pats pārzinu un par ko man ir pamatots viedoklis, savukārt es nevaru runāt par politiskajiem procesiem, tos nepārzinot. Piemēram, daudzi Bērziņam pārmet stingras pozīcijas trūkumu Ukrainas jautājumā, taču šim jautājumam ir vairākas puses – ir konflikts, taču ir arī Latvijas uzņēmēju sadarbība ar Krieviju. Nezinot un neizvērtējot šo jautājumu pilnībā, runāt par šo tēmu no skatuves nozīmētu brutāli piekasīties. Ja es nezinu, ko teikt, – nerunāju, un runāju tikai par lietām un tematiem, par ko esmu drošs. Apzinos, ka manis teiktais spēj ietekmēt cilvēkus, un, ja nezinu, kā tas ietekmē, – labāk izvairos runāt.
– Kāda ir stāvizrāžu žanra nākotne Latvijā? Ir sekotāji?
– Pamazām piesakās jauni un pat ļoti labi stāvizrāžu komiķi. Nesen biju uz Rūdolfa Kugrēna izrādi – ļoti laba un smieklīga. Stand-up ir ļoti pateicīgs žanrs, jo, ja uz to raugās kā biznesa projektu, ieguldījumu tam vajag visai maz. Nepieciešams vien internets un ļoti daudz brīva laika, lai iepazītos ar to, ko dara citi komiķi, kā arī izdomātu savu materiālu. Principā viss sakņojas domāšanā. Neslēpšu, ka man stāvizrāžu žanrā ielēkt bija salīdzinoši viegli, jo improvizācijas teātrī spēlēju jau kopš 90. gadu vidus, līdz ar to uz skatuves, uzstājoties cilvēku priekšā, jūtos labi, kas nenoliedzami ir būtisks priekšnoteikums, lai izrāde noritētu bez sarežģījumiem.
– Vai skatītāji jūsu izrādes dažādās Latvijas vietās uztver citādi, un vai katrai vietai gatavojat arī kādus lokālos jokus?
– Protams. Piemēram, Madonā skatītājiem ievadā piedāvāšu īsu laikraksta „Stars" „analīzi". Pati izrādes pamatprogramma gan paliek nemainīga, jo centieni nepārtraukti kaut ko uzlabot pārvēršas par sērgu.
Skatītāji dažādās Latvijas vietās noteikti atšķiras. Vienuviet kāds joks aiziet labāk, citviet – ne tik labi. Ir arī vietas, kur cilvēki sēž zālē un vispār nesaprot, par ko runāju. Pēc paša novērojumiem gan jāatzīst, ka kopumā ar humora izjūtu un publikas reakciju situācija pamazām uzlabojas, lai gan vēl ir, kur augt. Aicinātu publiku nebaidīties izrādīt emocijas. Tas pat nav aicinājums, bet vēlētos to formulēt kā izdevīguma meklējumu. Kur slēpjas absurds? Cilvēks, atnācis uz komēdiju, vēlas izsmieties. Ja vien apmeklētājs nav „pietuvināts imperatoram", biļete tiek pirkta, un maksāts tiek par to, lai izsmietos, taču, atnākot uz izrādi un tajā pienākot brīdim, kad notiek kaut kas smieklīgs, apmeklētājs pēkšņi jūtas neērti un nesmejas, jo uzskata, ka traucēs pārējiem. Bet vēlme izsmieties taču bija tieši tas, par ko tika maksāta nauda! Atnākt uz komēdiju un nesmieties ir finansiāli ļoti muļķīgs gājiens.