„Darbs ir mēraukla, ar kuru tu vērtē katru aizejošo dienu. Ir dzīve darbs un darbam – dzīves mērs," pie šiem vārdiem kā sava dzīves moto pieturas skolotāja DAILA SEMBERGA. 27. martā ilggadējo kolēģi 80 gadu jubilejā sveica arī Madonas pilsētas 1. vidusskolas kolektīvs, kurā Daila Semberga nostrādājusi 50 gadu. Skola viņai esot mūžīgās jaunības avots – te grūti novecot.
Šo gadu gaitā nepagurstoši ir strādāts ne tikai pie stundu novadīšanas un mācību vielas iemācīšanas, bet arī skolēnu potenciāla atklāšanas un darba apziņas audzināšanas. 2007. gadā Daila Semberga iecelta par Atzinības Krusta kavalieri pateicībā par mūža ieguldījumu bioloģijas skolotājas darbā un valstiskās apziņas ieaudzināšanu skolu jaunatnē, sagatavojot tos kalpošanai savai valstij un zemei.
Daila Semberga secina, ka darba mīlestība viņai iemācīta jau bērnībā, jo vecāki nākuši no trūcīgām ģimenēm, bet ar cītīgu darbu un prasmīgām rokām spējuši izveidot savu saimniecību. – Bērnība aizvadīta kādreizējā Lubānas, tagadējā – Ošupes, pagastā. Mani vecāki bija no trūcīgām ģimenēm; viņi apprecējās vēlu, tāpēc ģimenē piedzimām tikai mēs ar brāli. Gan mammai, gan tētim katram bija pa vienai apģērba un goda drēbju kārtai, bet viņi mācēja dzīvot. Tēvs, kalpu gaitās iedams, no nopelnītā neko nenodzēra, nenopīpēja, bet naudiņu salika, lai nopirktu zemīti, pavisam mazu mājiņu un vēlāk izveidotu savu saimniecību. Paplašināja māju, uzcēla kūti, šķūni, pagrabu, klēti, iepirka arī lauku tehniku – viss nāca ar milzīgu darbu. Bija arī vecvecāki, kas mūs ļoti uzraudzīja un neļāva blēņas darīt. Kopā ar vecākiem strādājām, kādus jau vien darbiņus lika. Mammai ieķērusies brunčos, visur gāju līdzi, – atminas Daila Semberga. Tā jubilejas reizē viņa atskatījusies uz aizvadītajiem darba gadiem: – Paskatīju visu – cits nekas nav bijis. Neesmu ielaidusies nekādās sabiedriskās intrigās, darbs, darbs man vienmēr bijis galvenais.
– Vai jau bērnībā sevī apzinājāties skolotājas aicinājumu?
– Varētu teikt, ka pavisam no mazotnes, 6., 7. klases sākās manas skolotājas gaitas. Kad dzīvojām internātā, atradās bērni, kas man klausīja, un spēlējām skolu. Tā jau no mazotnes stāvēju bērnu bariņa vidū. Vidusskolas direktore mani mudināja stāties vēsturniekos, Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā. Bet tieši tajā pavasarī vēsturniekus likvidēja. Ko darīt? Daba nepazudīs, tai būs nākotne – tā izlēmu iestāties biologos. Brīnišķīga fakultāte, studiju laiks pagāja jauki un skaisti. Pēc pedagoģijas prakses Rīgas 49. vidusskolā klases audzinātāja Franka man teica: „Par praksi es tev lieku 4, bet būsi laba skolotāja – pārredzi klasi."
Tā aizgāju strādāt. Pirmā skola bija Jumpravas septiņgadīgā skola. Pirmie darba gadi pagāja ļoti skaistā gaisotnē, ko paņēmu līdzi arī uz nākamajām skolām.
Vīrs bija pabeidzis tagadējo Rīgas Tehnisko universitāti un tika norīkots darbā uz Ērgļu „Seļ eļektro", bet tas tika likvidēts. Tieši Kosmonautu dienā, 12. aprīlī, ieradāmies Madonā, bet man skolotājas vieta neatradās. Tāda bija Bērzaunes skolā, tā nonācu tur. Pasniedzu bioloģiju, ķīmiju, arī sportu, jo apgūta sporta metodika. Kolektīvs brīnišķīgs un mani labi uzņēma, arī skolēni lieliski, spēlējām teātri, uzdeva vadīt arī deju kolektīvu – viss notika. Tikmēr Madonas pilsētas 1. vidusskolā atradās darbavieta no 1965. gada 15. augusta, un kopš tā laika arī esmu šeit – jau 50. gadu.
Ienākot skolā, direktors Artūrs Treicis jautāja: „Meit, vai pazīsti Madonu?" Nezināju nevienu ielu, tikai to vietu, kur vīram darbavieta. Man lika iet pa Raiņa ielu un sameklēt visus skolēnus, kuriem jāmācās mūsu skolā, kā arī tos nesekmīgos, kas bija izkrituši fizikas eksāmenā. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar Madonu.
– Jūs esat mācījusi daudzas izcilības, kas ir olimpiāžu uzvarētāji, šobrīd strādā vadošos amatos, ir savas jomas speciālisti, kurus visus pat nevar uzskaitīt. Cik svarīgs ir bērna talants un cik – skolotāja darbs?
– Es gribētu uzsvērt, ka visam ir jāsākas ar vecākiem. Vecāku pienākums ir audzināt darba mīlestību, kopā ar bērnu darot darbiņus. Šoruden bija nejauša saskare ar kādu māmiņu: „Nu ja, bet skolā jau neiemāca." Bet, ja mamma gatavo vakariņas, un bērns skaita reizrēķinu vai 10 jaunos valodas vārdiņus. Vai tad tas ir neiespējami?
Šobrīd nožēloju, ka mājasdarbi netiek uzdoti, jo tas esot slogs vecākiem. Mīļie, dārgie, pie darbiņa ir jāradina. Ar skolā dzirdēto vien nepietiek, jo – varbūt bērns nemaz neklausās, ir savos sapņos. Kā bērns strādā skolā, tā strādās dzīvē – pratīs tikt uz augšu vai paliks viduvējā līmenī. Skolotājs viens nevar celt. Jo – kur tad paliek tevis paša darbs? Visas blakusnodarbības, kā šodien saucam – hobijus, paspēs, bet nopietnie darbiņi jāliek pirmajā vietā. Tad būs rezultāts.
– Kā tapa jūsu izlolotais Madonas pilsētas 1. vidusskolas vēstures muzejs, kurā joprojām aktīvi darbojaties?
– Muzeja veidošanās notika 90. gadu sākumā, jo jaunās varas rīkojums bija visu veco izmest. Paldies skolas direktoram, kas man teica: „Aizej, paskaties, varbūt vēsturei kaut kas noder." Materiāli bija samesti tualetē, kur tecēja krāni, bija slapja grīda. Es savācu visu, ko vien varēju, un aiznesu uz savu kabinetu. Visu vasaru žāvējām, līmējām, mēģinājām saglābt to, kas skolā bijis. Vienalga kādi gadi un laiki – tā ir mūsu vēsture. Uz tā pamata arī sāka veidoties muzejs. Madonas pilsētas 1. vidusskolā ir bijuši un ir tik daudzi izcili pedagogi, mācījušies literāti, mediķi, politiskie darboņi –
daudzas spēcīgas personības, par katru cenšos saglabāt vēsturiskās liecības, foto, diemžēl to ir tik maz. Muzeja vajadzībām materiālus gan atved bijušie audzēkņi, gan pati cītīgi pārlasu visus žurnālus, laikrakstus – ja vien uzeju un atpazīstu kāda mūsu bijušā audzēkņa vārdu, rakstu saglabāju.
Pirmā vērtība, protams, ir ģimenes stāsti, vēsture, fotogrāfijas, atmiņu liecības un foto no skolas laika, klašu albumi. Šobrīd ne bildes, ne albumus vairs netaisa, viss atrodas virtuālajā vidē. Ir jau skaisti un moderni, bet vēstures liecības nepieciešamas arī taustāmā veidā. Man ir ļoti sāpīgi, ja, piemēram, atrodu makulatūrā izsviestas latviešu klasikas grāmatas. Kam tas esot vajadzīgs? Ir jaunieši, kas nezina par Pumpuru, Brigaderi, Indrāni, par Raini vēl – kaut cik. Tāpēc grāmatas izmest, manā skatījumā, ir vienkārši noziegums.
– Gan vēsturē skola pārdzīvojusi dažādas reformas, gan arī šobrīd skolotāji ir pārmaiņu gaidās. Ko par plānotajām izmaiņām izglītības jomā domājat jūs?
– Pārmaiņām, protams, jānotiek, bet tām ir jāienāk ar prātu. Skaidrs, ka Madonā nevajadzētu būt trim skolām. Ģimnāzijai būtu jāatgriežas savās vēsturiskajās telpās, kas piemērotas tieši ģimnāzistiem –
telpas ar augstiem griestiem, plašiem logiem. Maziem bērniņiem tur nebūs omulīgi. Tāpat par pārējām klasēm jādomā, lai tās atrastos vienā ēkā, vienuviet.
Skumji, ka neienāk jaunie skolotāji, jo skolotāju vidējais vecums ir 50 un vairāk gadu, bet jauno ir krietni mazāk. Saprotams, viņus atbaida skolotāju algas. Jaunam taču visu vajag – ģērbties, mājokli iekārtot, ģimeni dibināt, viss vēl ir jāsasniedz. Tāpēc par skolotāju var strādāt tikai absolūti entuziasti un ja dzīvesbiedrs vai biedrene varēs balstīt.
– Pastāstiet par savu ģimeni – ko dara bērni, mazbērni?
– Dzīvojam kopā ar meitu Ivetu un viņas ģimeni, kopā turoties, arī sadzīve ir vieglāka. Vecākais mazdēls Raimonds Holandē strādā jau piekto gadu. Gribētu atgriezties Madonā, bet darbiņa te nav, ar ko lai uzsāk? Mazdēls Mārtiņš strādā Rīgas kafejnīcā, ar darbu apmierināts, bet viens pats īres maksu samaksāt nevar, tāpēc dzīvo kopā ar kolēģi – cik ilgi tā būs? Mazmeita Linda ir pabeigusi vidusskolu, Maija skolu beigs šogad. Abas meitenes ir ļoti muzikālas, mākslinieciskas. Savukārt dēls Guntars dzīvo Rīgā, darbojas celtniecības, būvniecības nozarē. Viņam ir 2,5 un 1,5 gadus vecas meitiņas Marta un Emīlija, kā arī ļoti mīlēts un ģimenē pieņemts sievas dēls Reinis. Tūlīt jau visi uz Lieldienām būs ciemos, visi radi būsim kopā.
– Ar ko patīk aizpildīt brīvos brīžus?
– Ko vien dabūju ciet, to lasu, skatos, priecājos par kultūras vērtībām. „Panorāma" ir svēta lieta, kā arī visdažādākie diskusiju raidījumi, grāmatas – tā tomēr ir informācija un sapratne. Atslēgšanos sniedz dārzs, darbiņi pie mājas. Izaug jau maz, bet tās ir kustības, iešana, svaigs gaiss, parušināšanās. Tagad ir prieks kopā ar pensionāru biedrību apmeklēt dažādus pasākumus, teātra izrādes. Kādu laiku rosība nebija tik liela, bet tagad aktīvi baudām kultūru. Atmiņas trenēšanai ir krustvārdu mīklas, bet reizēm dusmas, ka tas vārdiņš prātā bija, taču tagad tā – nav. Aiziet jau aiziet, stipri aiziet atmiņas, tāpēc tik svarīgi censties tās saglabāt.