Tikko 30 gadu darba un skaistu dzīves jubileju svinēja Madonas pirmsskolas izglītības iestādes „Priedīte" skolotāja SANDRA PULKSTENE. Atskatoties uz apaļajiem darba gadiem, Sandra vēlējās svētku mirkļus baudīt kopā ar kolēģiem un saviem bijušajiem audzēkņiem.
– Vēlējos izteikt gandarījumu un pateicību par to, ka ikviens sastaptais bērns un viņa vecāki man bijuši labi dzīves skolotāji, – laikrakstam atklāj Sandra Pulkstene. – Ikviens dzīves gaitās sastaptais cilvēks dvēselē atstājis ko paliekošu, bijis skolotājs tālākajam darbam. Atlika vien sazināties, lai daudzi no maniem bijušajiem audzēkņiem būtu klāt. Nelielajā koncertiņā, ko uzrīkojām bērnudārzā „Priedīte", piedalījās gan tagadējie audzēkņi, gan tie, ko mācīju pirms divdesmit gadiem. Kolēģiem sniedzām koncertu – dvēseles baudījumu caur mūziku un ziediem. Markuss no Rīgas Doma kora skolas, piemēram, nodziedāja solo, ar Helmutu nodancojām deju „Maziņš esmu es", svētku pārdzīvojums izdevās.
Ar daudziem kādreizējiem audzēkņiem man kontakts saglabājies joprojām. Ir audzēkņi, kas, uzsākot skolas gaitas, iegriežas bērnudārzā, rāda dienasgrāmatu un stāsta, kā klājas jaunajā mācību iestādē. Patīkami, ka, bērniem izaugot, mēs paliekam labi draugi.
Lai gan savus mīļākos ziedus – puķzirnīšus – skolotāja Sandra todien nesaņēma, kolēģu un bērnu sveicienu ziedu valodā viņai netrūka.
– Vai darbs pirmsskolas izglītības iestādē ir aicinājums jau no mazām dienām? – vaicāju jubilārei.
– Vispirms uz Rīgas Pedagoģisko skolu devās mācīties mana māsa. Pēc laika likās – tas jādara arī man. Bērnu dienās gribēju kļūt par balerīnu. Deju skolotāja Dzidra Rubene bija mani nolūkojusi un vēlējās nosūtīt uz baletskolu. Diemžēl tētis šo nodomu neatbalstīja un uz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu mani nepalaida, sakot, ka nav ko bojāt bērnam dzīvi. Tas notika agrā bērnībā, man toreiz bija kādi 4-5 gadi.
– Vai ne reizi neesi nožēlojusi savu profesijas izvēli?
– To, ka izvēlējos darbu pirmsskolas pedagoģijā, nožēlojusi gan neesmu.
Rīgas Pedagoģisko skolu pabeidzu 1985. gadā un uzreiz sāku strādāt Praulienas bērnudārzā "Pasaciņa". Pedagoģisko skolu pabeidzu 1985. gadā un uzreiz sāku strādāt Praulienas bērnudārzā „Pasaciņa". Vēlāk dzīve mani aizveda uz Sarkaņu pusi, apprecējos, dzima bērni, kādu brīdi kopā ar mazajiem dzīvoju pa māju. Reiz, kad atbraucu uz Madonu un aizgāju pie savas vedējmātes Līgas Preises, kas tolaik vadīja bērnudārzu „Priedīte", Līga uzaicināja strādāt pie sevis. PII „Priedīte" bija vajadzīga audzinātāja, un tā sāku strādāt šajā bērnudārzā. Patīkami, ka gan darba sākumā, gan tagad grupiņā ir bērni, kas mani sauc par mammu. Tātad tuvība un uzticība mūsu starpā pastāv. Sākumā manā grupā mācījās arī abi dēli. Tas, iespējams, nebija pats labākais, jo, veidojot uzvedumus, savējos nekad necentos izvirzīt priekšplānā, viņi vienmēr palika fonā, otrajā plānā.
– Kā mainījušās metodes un darba specifika, ko bērnudārza audzinātāja izmanto šodien?
– Neatņemama skolotāju darba sastāvdaļa ir kursu apmeklējums, laika gaitā esmu beigusi arī augstskolu. Katrā ziņā dzīve iet uz priekšu, un mums visā ir jāiet līdzi laikam. Nodarbībās ienāk jaunās tehnoloģijas, izmantojam planšetes, audzinātājai ir dators ar interneta pieslēgumu, skatāmies attēlus, spēlējam burtu spēles. Bērniem jaunās tehnoloģijas šķiet visai pašsaprotamas, viņus tās interesē un vilina. Tomēr vēlos, lai audzēkņiem interesētu arī grāmatas, valoda, dzīvā saziņa. Nevar viss notikt caur datoru, jāmācās runāt, komunicēt klātienē. Šobrīd esmu skolotāja divdesmit vecākās grupas bērniem, nodarbībās cītīgi gatavojamies skolai. Lasīt jau prot lielākā daļa grupiņas bērnu, smējos – nez ko darīsim nākamgad, kad bērni būs sagatavošanas grupā.
– Pieļauju, ka bērnudārzā īpaši rūpīgi notiek gatavošanās dažādiem svētkiem. Pie kā strādā vecākās grupas bērni un audzinātāja šobrīd?
– Patlaban iestudējam teātra izrādi Teātra dienai. Bērni pārtop par aktieriem, svētkos vecākiem parādīsim visas apgūtās prasmes. Teātra dienā rādīsim Burtu stāstus, būs jauki mēles mežģu dzejolīši, katrs bērns iejutīsies savā lomā.
Aiz kalniem nav arī Lieldienas, arī par šiem svētkiem esam sākuši domāt.
– Ko šobrīd dara pašas bērni, kas jau izauguši, izstudējuši un ieguvuši noteiktu profesiju?
– Dēli dzīvo Rīgā, viņi jau nodibinājuši savas ģimenes. Man ir burvīgas vedeklas – abas vārdā Kristīne, un man ir brīnišķīgi mazbērni: Rūdolfa meitiņa Karlīna un Reiņa dēliņš Renārs. Rūdolfs nesen nomainīja darbu, viņš strādā banku sfērā, Reinis strādā par šoferi, dodas izbraukumos pa visu Latviju – ved veikaliem preces. Ar Reini tiekamies samērā bieži, viņam ik nedēļu ir reiss uz Madonu.
Visi kopā vairāk tiekamies svētkos un atvaļinājuma brīžos vasarā. Dēli dzimtajās mājās vienmēr ir gaidīti, un atkalsatikšanās mums visiem ir svētki.
– Esi no tām māmiņām, kas prati dēliem no mazām dienām iemācīt darba tikumu. Puiši vienmēr devuši savu pienesumu gan ģimenes dārza darbos, gan mājas sakopšanā.
– Šobrīd daudz mazāk vēlos, lai dēli palīdz lauku darbos. Dēliem ir savas ģimenes un tad, kad tiekamies, ir svarīgi aprunāties, izciemoties. Protams, ir jauki, ka mazbērni var čāpot pa pagalmu, vērot kukaiņus un taureņus. Starp citu, svētdien, kad visi tikāmies, redzējām jau šā pavasara pirmos vēstnešus – gan dzeltenu, gan raibu taureni. Tāpat dēliem patīk uz Rīgas dzīvokli aizvest un izplaucēt bērza zarus, atspirdzināties ar bērzu sulām. Visiem garšo arī piemājas dārzā izaudzētais un sagatavotais.
– Tavs vaļasprieks ārpus darba ir tautiskās dejas. Jau daudzus gadus esi Sarkaņu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīva „Labākie gadi" pamatsastāva dejotāja.
– Šajā kolektīvā dejoju vairāk nekā divdesmit gadu. Esam saraduši, un vakar jubilejā tiku sveikta arī no deju kolektīva „Labākie gadi" dejotājiem. Piedalīšanās mēģinājumos man ir atpūta, tai pašā laikā uzstājoties mēs vienmēr nesam prieku arī citiem. Neatņemama dejotāju gaitu sastāvdaļa ir piedalīšanās Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos. Aiz muguras ir daudzi deju svētki – mājās ir septiņu svētku komplekti ar dziesmu un deju svētku piemiņas nozīmītēm. Šobrīd kolektīvs „Labākie gadi" gatavojas deju kolektīvu skatei, kas ir pārbaudījums mūsu varēšanai ik gadu.
– Vai paliek brīvais laiks arī kam citam?
– Mans jaunais hobijs ir nūjošana, staigāšana apkārt sakoptajai Madonai. Infrastruktūra pilsētā ir tā sakārtota, ka izvēdināt galvu ir ērti gan soļotājiem, gan skrējējiem, gan nūjotājiem.
Tāpat mans jaunais hobijs ir gleznošana. Vēlos iemācīties gleznot, tāpēc eju uz nodarbībām Madonas kultūras namā, kur pulcējas tēlotājas mākslas studijas „Madona" dalībnieki. Skolotāja Līga Kalniņa ir brīnišķīga. Darbojos ar akrila krāsām, un šobrīd top mans otrais darbiņš (Sandra telefona ekrānā rāda nobildētu savu pirmo gleznu –
baltas rozes. – Aut). Protams, šajā jomā esmu iesācēja un vēl tikai mācos, bet iekšējais sapnis un vēlēšanās gleznot man bijusi vienmēr. Nu pienācis laiks to īstenot. Ļoti saista atmosfēra gleznošanas studijā un laiks, kad pilnībā atslēdzos no ikdienas. Tā ir cita pasaule, citas izjūtas, ko gūstu gleznojot.
Vēl kāda jauna aizraušanās ir dzeja. Katru dienu mēģinu uzrakstīt pa dzejolim. Šim solim mani iedvesmoja daba. Skatos apkārt un saprotu, ka ik dienu jāatvēl sev neliels brītiņš, ko bez steigas varu pavadīt, pievēršoties apkārtnei. Mani uzrunā puķes, koki, vējš, saule – viss dzīvais. Krāsaini gadalaiki, krāsaini cilvēki – dzejai iedvesmo pilnīgi viss. Jāspēj vien ieklausīties, ieskatīties, ko sniedz diena, un prieku, optimismu var rast vienmēr. Katra cilvēka motivācija darboties, iet uz priekšu, saskatīt pozitīvo ir pats cilvēks. Jāmeklē sevī un jāpriecājas par skaisto ap sevi.