Gleznotājas un stikla mākslinieces, četru bērnu māmiņas Anitras Bērziņas personālizstāde līdz 17. aprīlim skatāma Madonas muzeja izstāžu zālēs.
Tie ir trīs gadu garumā tapuši darbi ar vienotu nosaukumu „Gaisma". Pirmajā zālē izlikta bilžu sērija par baletu. Sākotnēji tas bijis projekts Nacionālajai operai, ko gleznotāja gatavoja kopā ar rotu mākslinieci Annu Faniginu. Tā kā izstādes tapšanas laikā mainījās Operas vadība un prioritātes, projekts tā arī netika īstenots. Anna Fanigina sarīkoja atsevišķu izstādi par baleta tēmu rotās un brošās, savukārt Anitra Bērziņa turpināja gleznot, nerēķinoties ar abu sākotnējo konceptu. – Tas, ko, iepazīstoties ar baletdejotājiem un atmosfēru Operā, man izdevās saprast, – balets ir ārprātīgi smags un nežēlīgs darbs, –
raksturoja autore. – Tā ir bezgala skaista mākslas forma, kas līdzi nes krāsas un kaislības, un šoreiz gribēju atainot nevis skaisto un estetizēto, bet tieši kaislības.
Lielajā zālē izlikti arī trīs Anitras Bērziņas abstraktie darbi, kas interpretē lietus tēmu. Lietus ir ļoti spilgts un provokatīvs, turklāt arī tas uztver gaismu un to atstaro.
– Parasti gleznoju ne tikai vienu darbu, man ir ko teikt daudz vairāk, līdz ar to nekad nevaru aprobežoties ar vienu audeklu vien, – izstādes atklāšanā atzina māksliniece. – Sērija par Ķīnu ir vēl viens darbu cikls, ko atvedu madoniešiem. Tās ir emocijas un gaismas no šīs zemes. Kaut arī Ķīnā bija nepierasti daudz cilvēku, gleznās tie nav ienākuši. Mēģināju abstrahēties, un Ķīna manās bildēs ir brīva no cilvēkiem.
Vēl kāda mākslinieces radīta sērija ar pieneņpūku vainagiem vienal-dzīgu neatstāj nevienu. – Šī darbu sērija bija ļoti plaša, bet daudzas gleznas jau atradušas citas mājas un no manis aizceļojušas, – atzina Anitra Bērziņa. – Madonas izstādei šo sēriju saturēt kopā bija visgrūtāk. Tie ir ilgi gleznoti darbi, gadu gadiem tapušas emocijas. Kādu, kas nav aktuāls, nomazgāju un audeklu gleznoju atkal. Pa gadiem bildes uzslāņojas, kļūst dokumentējošs materiāls par periodu, kurā tās tapušas. Te vietā Marsela Prusta frāze par zudušā laika meklējumiem. Pieneņu vainagi manā darbnīcā ir cauru gadu, redzu, kā tie nobirst, aiziet, atkal uzslāņojas, tāpat kā bildes.
Ziemassvētku izstādes plaknes darbiem, ko Anitra Bērziņa gatavoja Rīgas Botāniskajam dārzam, līdzās gleznām izveidotas trīs mājiņas.
– Atcerējos stāstu par trim Austrumu ķēniņiem, kas nāca pie jaundzimušā Kristus bērna un dāvanās nesa zeltu kā Ķēniņam, vīraku kā Dieva Dēlam, mirres – norādot par Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Arī es šai laikā domāju par dāvanām, ko Ziemassvētkos gribētu saņemt, un pierakstīju sev svarīgos dzīves atslēgas vārdus, – darbu tapšanu atcerējās māksliniece. – Aicinu ieskatīties uzceltajās mājiņās un katram padomāt, kas jums ir dzīves trīs svarīgākie jēdzieni.
– Dzīve vienmēr bijusi interesanta, jo mājās nekad nav bijis vienmuļi, – aicināta uz sarunu, izstādes atmosfērā atzina mākslinieces meita Elīza. – Mamma manā pieredzē ir universāls jēdziens, jo, pateicoties mammai, vienmēr esmu varējusi vērot izstādes, būt klāt ekspozīciju atklāšanā, aizbraukt uz darbnīcu un pavērot, kā mamma darbojas tur. Vārdu sakot, dzīve kopā ar mammu bijusi ļoti daudzveidīga. Nereti mamma lūdz padomu arī mums, mājiniekiem, jo ideju viņai ir daudz un uzreiz pie īstā motīva gleznai nonākt ir neiespējami. Cīņa starp audeklu un iztēli bieži ir ļoti spēcīga, lai gan ir dienas, kad viss izdodas ātri un bilde ir rokā. Mammas fokuss mākslā ir viss neparastais. Vienkāršais un smukais, ko daudzi grib redzēt, viņai nav interesants, mammu interesē paradokss un īsts mākslas brīnums.