– Ko jums izsaka 25. marts, un vai jūsu dzimtu arī skāra 1949. gada represijas? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Oļģerts no Lubānas: – 25. martā izsūtīja ļoti daudzus Latvijas iedzīvotājus. Mūsu ģimenei, paldies Dievam, šīs represijas gāja secen, bet tas ir datums, ko vajadzētu atcerēties visiem. Šajā dienā es vienmēr pie mājas izkaru karogu sēru noformējumā.
Vija no Liezēres: – Esmu limbažniece, un arī Limbažu pusē daudzi vagonos mēroja tālo ceļu uz Sibīriju, bet mūsu ģimene netika izsūtīta. 25. martā Latvijā notiek daudz pasākumu represēto piemiņai, bet, iespējams, to, iesaistot arī skolu jaunatni, varēja būt vēl vairāk.
Dainis no Kusas: – Es ļoti labi atceros to dienu, atmiņā tā palikusi kā ļoti drūma. 25. marta rītā ap pulksten pieciem atskrēja kaimiņiene un pavēstīja, ka tiekot izsūtīta uz Sibīriju. Izsūtīja arī brālēnus no Kārzdabas un Kusas, divus skolasbiedrus paņēma no klases, bet mūsu ģimenei tas gāja secen.
Madoniete Leonora: – 25. marta izvešana mūsu ģimeni neskāra, taču mēs uz pretējo pusi tikām izvesti vēl agrāk. Tas notika 1944. gada nogalē, īsi pirms Jaunā gada, kad mūs sasēdināja vagonos un aizveda uz Vāciju, kur tikām vadāti no vienas nometnes uz otru. Kad Vācija tika sakauta, uz mājām bija jāiet kājām. Tolaik jau ļoti daudz cilvēku cieta no abām pusēm.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA