DZINTRA POMERE Madonas pasta vēsturē ieies kā viena no ilggadējām darbiniecēm. Līdz bijušās Madonas pasta priekšnieces Ilgas Krūmiņas rekordam gan nedaudz pietrūkst, bet arī 42 gadi vienā nozarē ir ievērības cienīgs laikposms, par ko mūsdienās var tikai sapņot un ko grūti būs ne tikai pārspēt, bet arī atkārtot.
Dzintra atklāj, ka Madonas pastā sākusi strādāt pēc māsīcas ieteikuma uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Ieraksts darba grāmatiņā vēsta, ka tas noticis 1968. gada 8. jūlijā.
– Pirmo gadu nostrādāju Madonas pastā, bet pēc tam ieprecējos Praulienā, un mani pārcēla darbā uz Praulienas pasta nodaļu, kur nostrādāju līdz aiziešanai pensijā. Nu jau pagājuši pieci gadi, kopš mainījušies ikdienas ritmi un katru rītu vairs nemēroju ceļu uz pasta nodaļu.
Darbs pastā man iepatikās uzreiz. Tas nebija vienmuļš, darbdiena paskrēja ātri, vienmēr varēji būt starp cilvēkiem. Arī jaunumus pastā uzzinājām pirmie, vēl pirms tie parādījās avīzēs un izskanēja radio vai televīzijā. Turklāt tajos gados par daudz ko nerakstīja, bet cilvēki, atnākot uz pastu, savā starpā vienmēr pārrunāja visus vietējos jaunumus.
– Pasts jums ir ne tikai pirmā, bet arī vienīgā darbavieta?
– Jā, tā ir. Atceros, kā darbā mani pieņēma Ārija Skubiņa, bet garajā darba mūžā esmu piedzīvojusi vairākkārtēju priekšnieku maiņu. Savukārt Praulienas pasta nodaļā mana priekšniece bija Ināra Ulduka. Viņa bija arī tā, kas mani ievadīja jaunajā darbā, palīdzēja apgūt jaunos pienākumus. Abas bijām jaunas, abām pēc kārtas dzima bērniņi un arī viena otru aizvietojām darbā, līdz Ināra izlēma, ka vairs negrib būt pasta nodaļas priekšniece. Tad šajā amatā apstiprināja mani, un tā es visus šos gadus līdz aiziešanai pensijā arī pildīju pasta nodaļas priekšnieces pienākumus.
Pa šo laiku daudz pasta darbinieku nomainījās, bet ar bijušajiem kolēģiem joprojām sazvanāmies un kādu vārdu pārmijam. Savulaik jau pasta nodaļās darba apjoms bija liels, līdz ar to pasta nodaļā strādāja gan pastnieki, gan palīgi. Vēl tagad atceros tos vēstuļu kalnus, kas bija jāsašķiro, lai katrs sūtījums iespējami ātri sasniegtu savu adresātu. Toreiz jau nebija ne interneta, ne tādu mobilo sakaru un līdz īsziņu ērai arī bija tālu. Tad cilvēki regulāri rakstīja vēstules, svētkos sūtīja apsveikuma kartītes, telegrammas, cits citu iepriecināja ar bandrolēm un pakām. Ar gadiem vēstuļu rakstītājus varēju jau atpazīt pēc rokraksta.
Arī tagad, pārlasot dzīves jubilejā saņemtos daudzos apsveikumus un atmiņu stāstus, sveicējus vispirms atpazinu pēc rokraksta. Neizlasot parakstu, jau zināju, kas to ir rakstījis. Atminēju visus, ne reizi nekļūdījos.
Es biju riktīga darbaholiķe, jo toreiz arī „Krājkases" funkcijas laukos bija uzticētas pasta nodaļām. Lai to visu paveiktu, kā saka, dienu un nakti bija jāstrādā un par to jādomā. Turklāt cilvēki abonēja ļoti daudz avīžu un žurnālu. Cik „Staram" vien toreiz bija abonentu! Tagad daudzi jau to nevar atļauties. Arī es pati abonēju tikai „Staru" un „Kas Jauns", kaut gan interesē arī citi preses izdevumi, bet vairāk no pensijas nesanāk. Tad tos lasīt eju uz bibliotēku vai dažreiz arī nopērku. Ļoti patīk „Ievas Stāsti", mani interesē cilvēku likteņi.
– Kas uzmanību vairāk saista „Starā"?
– Sāku ar laikraksta pēdējo lappusīti, tad pirmo, bet pēc tam pārskatu visu avīzi. Man patīk Egila Kazakeviča raksti, ar interesi vienmēr izlasu viņa „Notikumu analīzi", politiskos komentārus, tāpat to, kādus lēmumus pieņēmusi Madonas novada dome un kādas diskusijas notiek deputātu vidū. Interesē arī intervijas ar cilvēkiem, tāpat saimnieču receptes „Stara" virtuves lappusē. Vienmēr izlasu arī „Madonas Novada Vēstnesi" jeb – citiem vārdiem – sekoju visam, kas notiek Madonas novadā un valstī. Katru vakaru noskatos „Panorāmu" vai kādu citu ziņu raidījumu, bet ar seriālu skatīšanos gan neaizraujos.
– Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi!
– Esmu dzimusi Sarkaņos, bet skolas gadi pagāja Biržu internātskolā, kur mācījos, kamēr pabeidzu vidusskolu. Pavisam mammai mēs bijām seši, viena brālīša un māsiņas gan vairs nav, bet mēs pārējie četri turamies kopā, satiekamies, un nekas nozīmīgs bez visu klātbūtnes nevar notikt. Vienmēr sazināmies un interesējamies cits par citu. Ja kādu dienu nepiezvanu, brālis Andris jau zvana un jautā: kur tu, māsiņ, esi palikusi, vai tāpēc mobilo telefonu tev dāvināju, lai tu nezvanītu?
Esam uzauguši daudzbērnu ģimenē, un tām nekad nav bijis viegli – ne toreiz, ne arī tagad. Bet visi esam izskolojušies, visiem bija vai joprojām ir arī labs darbs.
Nu jau pagājuši daudz gadu, kopš dzīvoju Praulienā. Kopā ar vīru Gunti jau trīsdesmito gadu dzīvojam kopā, mums abiem tā ir otrā laulība, bet mēs ļoti labi saderam kopā. Dzīvojam draudzīgi, mūsu uzskati un intereses sapas, varbūt tā ir tāpēc, ka pēc horoskopa abi esam Zivtiņas un varam saskanīgi kopā peldēt pa dzīvi. Arī dzīves jubilejas nupat nosvinējām kopā, jo abiem dzimšanas dienu datumi ir tuvu. Protams, kopdzīvē jau ir arī viens otram nedaudz jāpielāgojas, kādu reizi varbūt ir labāk paklusēt, nekā oponēt otram. Lielu prieku abiem sagādā mazdēliņš, kura audzināšanā aktīvi iesaistāmies.
– Vai ir arī kādas mīļākas nodarbes?
– Mana vājība ir puķes. Pie daudzdzīvokļu mājas Praulienas centrā, kurā dzīvojam, ir neliels zemes pleķītis, kur es visu laiku vasarā ar puķēm arī ņemos, bet ziemā lasu grāmatas. Nupat bibliotēkā nodevu pēdējās izlasītās grāmatas, un tagad līdz rudens garajiem vakariem ieturēšu pauzi. Man vairāk patīk ziemeļnieku romāni, pārsvarā lasu zviedru un norvēģu autoru darbus.
Patīk arī gatavot, izmēģināt jaunas receptes, eksperimentēt, bet to darīt jau piespiež pati dzīve. Ja pats negatavosi un ziemai krājumus nesarūpēsi, pensijas nepietiks. Patīk arī ogot un sēņot, it īpaši, ja sēņot līdzi paņem brāļi Andris un Aldis ar Velgu, kas ir lieli sēņotāji. Kopā ar brāļiem labprāt kādu reizi aizbraucu arī pamakšķerēt.
– Kā ar mūsdienu tehnoloģijām – vai ar datoru esat uz „tu"?
– Strādājot pastā, pēdējos gados bija jāapgūst arī dators, un pat eksāmenu noliku, bet ar to neiznāca pastrādāt, jo pasta nodaļas tika modernizētas pakāpeniski. Kad datorizēta tika Praulienas pasta nodaļa, es jau biju pensijā. Arī mājās man nav ne datora, ne interneta. Mūsu paaudze jau tomēr vairāk pieturas pie drukātajiem preses izdevumiem, vēstulēm un tradicionālajām apsveikuma kartītēm.
– Kā vērtējat pārmaiņas Latvijas pasta darba organizācijā un vai sekojat, kas notiek bijušajā darbavietā?
– Pasts joprojām sapņos rādās. Kā es tur strādāju un gaidu kārtējās revīzijas atbraucot. Vēl joprojām pastā nostrādātais laiks no zemapziņas nav pazudis. Katrā darbā ir savi knifi un grūtumi, bet man bija stingri priekšnieki jau no pirmās darbdienas. Bija jābūt kārtībai, un tad nebija arī jābaidās no pārbaudēm – ne plānveida, ne pēkšņām revīzijām.
Darbdienas rīts parasti sākās ar pirmajiem apmeklētājiem. Laukos cilvēki mostas agri, un gandrīz vienmēr, atslēdzot pasta nodaļas durvis, bija arī kāds apmeklētājs, bet pensiju izmaksas dienās izveidojās pat garas rindas. Kamēr katrs sagaidīja savu kārtu, visi vietējie jaunumi tika izrunāti.
Darbs pastā bija ļoti intensīvs, un bija jāstrādā visās sestdienās un arī svētku dienās. Pastniekiem vajadzēja piegādāt iedzīvotājiem avīzes ar svētku uzrunām.
Taču attiecībā uz jaunajām pārmaiņām – es uzskatu, ka Madonas pastā nevajadzēja slēgt šķirošanas punktu. No malas tās ir grūti saprast, jo, ja, piemēram, es uzrakstu vēstuli kādam Madonā vai tepat Praulienā, tā vispirms tiek nogādāta uz Jēkabpili, kur tiek sašķiroti visi sūtījumi, bet pēc tam tiek atvesta atpakaļ uz Madonu vai Praulienu. Tas pats notiek ar preses izdevumiem. Bet, manuprāt, tas nepaātrina sūtījumu piegādi. Vismaz agrāk, kad vēstuļu šķirošana notika tepat Madonā, adresāts sūtījumu rajona robežās saņēma jau otrajā dienā. Katrā ziņā jaunā kārtība nešķiet līdz galam pārdomāta. Pieļauju, ka tādā veidā varbūt var kaut ko ietaupīt uz darbinieku algu rēķina, bet šķirošanas punktā Madonā jau nemaz tik daudz darbinieku nestrādāja.
– Jums ir liela pasta darba pieredze. Kādām īpašībām jābūt, lai varētu strādāt pastā?
– Jebkurš pastā nevar strādāt. Liela nozīme ir komunikācijas spējām. Apkalpojot klientus un tiekoties ar cilvēkiem, nevar būt kā „pūce", bet ir jābūt laipnam pret visiem. Un, protams, arī godīgam, tādam, kuram var uzticēt pabalstu un pensiju izmaksu, kā arī citu ar naudu saistītu pakalpojumu sniegšanu. Esmu strādājusi ar daudziem pastniekiem, un visiem, kā pasta nodaļas vadītāja, varēju uzticēties. Vilšanos esmu piedzīvojusi tikai vienu reizi.
– Kāds ir jūsu vēlējums bijušajiem kolēģiem, kas joprojām strādā pastā, un jaunajiem pasta darbiniekiem?
– Lai ir daudz labu klientu, lielākas algas un stipra veselība, šo darbiņu darot, kas nebūt nav viegls. Taču darbs pastā ir interesants, un to apgūt iesaku arī jauniešiem.
AGRA VECKALNIŅA foto