ĀRIJA SEKSTES dzīves gājumā pietiktu materiāla, lai sarakstītu vairākus romānus. 91 gadu vecais madonietis dzīves laikā ir saskāries ar notikumiem, kurus neliekuļojot varētu nodēvēt par elli zemes virsū. Neraugoties uz izpostīto jaunību, tālākajā dzīves ceļā viņam izdevās atrast darbu, izveidot ģimeni, kurā nu jau ir kupls mazmazbērnu pulciņš, un nu sirmā vecumā, nezaudējot dzīvesprieku, baudīt sava darba augļus. Ak jā, autovadītāja apliecība Ārijam Sekstem ir derīga līdz 2025. gadam…
– Esmu dzimis Madonas apriņķa Praulienas pagastā, kur tēvam bija neliela, taču labi iekopta zemnieku saimniecība „Indrāni". Vecākiem bijām divi dēli. Brālim bija nosliece uz rūpniecisko dzīvi, tādēļ viņš izmācījās par piensaimnieku. Mani vairāk vilka uz zemes apstrādi – koku un puķu audzēšanu, tādēļ izvēlējos mācīties Vecbebru dārzkopības un biškopības skolā. Pienāca 1943. gads, un vācieši mūs – 2. kursa studentus – 5. aprīlī mobilizēja vācu armijā. Mūs novirzīja par palīgiem lidotāju daļā. Pēc ierašanās Rīgā un nelielām apmācībām tikām iedalīti grupās un nosūtīti uz lidlaukiem pie zenītartilērijas. Pirmā vieta, uz kuru devos, bija Pleskava. Apkopām zenītlielgabalus. Godīgi sakot, tolaik notikumi pat neradīja kara iespaidu. Bija reti uzlidojumi, taču kopumā dzīve ritēja mierīgi, un pat notika lidotāju un virsnieku balles. Tiesa, jau tad saskāros ar kara zvērībām. Tuvējā sādžā partizāni bija nogalinājuši divus vācu zaldātus. Jau nākamajā dienā žandarmi sādžu ielenca, tā tika nodedzināta. Pēc kāda laika mūs pārcēla uz Panevēžu Lietuvā. Tolaik vāciešiem kara gaita jau bija apgriezusies nelabvēlīgā gultnē, un arī mūs kopā ar vācu kareivjiem pēc īsas apmācības sūtīja uz fronti. Tad arī pirmo reizi nonācu īstā kaujas laukā. Vācu armijai atkāpjoties, nokļuvām Jonišķos, kur piedzīvojām pamatīgu uzbrukumu. Iekšēji smagākais brīdis bija redzēt, ka piecu metru attālumā no tevis tiek nošauts labākais draugs. Atgriežoties mājās, bija sāpīga izšķiršanās – teikt viņa vecākiem par dēla nāvi vai noklusēt. Jonišķos tika pārrauta frontes līnija, un mēs, neliela kareivju grupa, nonācām Sarkanās armijas aizmugurē. Lolojām cerību aizlavīties līdz Latvijai un izmukt no sarkanarmiešiem. Taču tas neizdevās, un kādā kartupeļu laukā mūs aplenca, saņemot gūstā. Mans karošanas laiks bija salīdzinoši īss – no 1944. gada aprīļa līdz 1944. gada rudenim, taču pieredzētais joprojām ir dzīvā atmiņā, gluži tāpat kā vēlākie notikumi.
– Kā pret jums izturējās gūstā?
– Gājām cauri pratināšanai, ko varētu salīdzināt ar spīdzināšanu. Tiku pratināts, kādēļ esam lidotāju daļā, jo līdz šim viņi bija saskārušies ar latviešiem, kas bija SS un dienēja citās karaspēka daļās, un brīnījās, kādēļ mēs esam pie elitārajiem lidotājiem. Tikām ietekmēti gan psiholoģiski, gan fiziski. Piespiedu kārtā tika ierakstīts, ka vācu armijā esmu pieteicies „brīvprātīgi", pret ko iebildu, taču bez rezultāta. Ieraksts „brīvprātīgi" man vilkās pakaļ visu dzīvi līdz pat neatkarības atjaunošanai. Spīdzināšana izpaudās dažādi. Piemēram, vienu dienu mums iedeva lāpstu un lika sev izrakt bedri, liekot domāt, ka tiksim nošauti. Citu reizi ieveda pustumšā telpā un ar pamatīgu vāli katram iekrāva. Pēc kāda laika pienāca prikazs, ka kājām būs jāiet no Jelgavas līdz Daugavpilij. Gājām aptuveni nedēļu. Ievainotos vācu zaldātus, kas nevarēja saviem spēkiem paiet, tuvējā mežā nošāva. Iet tie, kuri var paiet. Cik lielam zvēriskumam jābūt, lai, neesot kaujas apstākļos, likvidētu cilvēkus!
Daugavpils cietoksnī bija ierīkots lēģeris. Tagad cietoksnī ir ierīkots kultūras centrs. Biju aizbraucis ekskursijā, lai apskatītu to pagraba telpu, kurā kādreiz tiku iespundēts.
Pēc kāda laika pienāca ziņa, ka būs jādodas ceļā. Pirms izsūtījuma tikām saaicināti cietokšņa laukumā, kur kāds krievu virsnieks piepaceltā balsī stāstīja, ka nu mēs jūs vedīsim uz kultūras zemi, lai parādītu, kā dzīvo kulturāla tauta. Brauciens ilga vairāk nekā mēnesi. Braucot jutām, ka kļūst aizvien aukstāks, kaut arī Latvijā bija septembris. Izlādēja mūs nepazīstamā vietā. Tikai vēlāk uzzinājām, ka tā ir Vorkuta Tālajos ziemeļos, uz kuras ogļu raktuvēm tikām atsūtīti. Tur nepilnos četros gados pieredzēju to, ko cilvēks ikdienā neredz un pat nenojauš. Šis laiks kalpoja par pierādījumu komunistiskā režīma necilvēcīgumam. Laikā, kad cilvēki atgriezās no frontes mājās un priecājās par kara beigām, tādās darba nometnēs kā Vorkutā cilvēku miršana turpinājās, iespējams, pat ar vēl lielāku sparu nekā kara laikā. No aptuveni 2300 ieslodzītajiem pēc četriem gadiem brīvībā iznācām tikai aptuveni 700. Pārējie neizdzīvoja. Tā laikam bija Staļina politika – pasaulei parādīt, ka šie cilvēki netiek nošauti, tā vietā ļaujot tiem „humāni" nomirt gulagā, jo nekādu raženu, tautsaimniecības attīstībai nozīmīgu darbu mēs neveicām.
Pēc četriem gadiem, kad citi tika laisti vaļā, saskārāmies ar kārtējo Staļina apmānu. Tikām nosūtīti uz Belomorkanal pie Lādogas ezera, kur sējām un pludinājām plostus. Režīms un darbs bija jau daudz vieglāks. Pēc pusgada tomēr mūs laida mājās. Jāatzīst, ka piedzīvotais manī ir atklājis cilvēku (nevērtējot to tautību) dabā gan labo, gan slikto. Vorkutā sadraudzējāmies ar nometnes apsargiem, kas bija ukraiņu puiši, tādēļ tik ļoti pārdzīvoju par to, kas šodien notiek Ukrainā. Lazaretē strādāja krievu sievietes, kas pašas bija cietušas no režīma, jo pēc atgriešanās no somu gūsta tika uzskatītas par nodevējām. Kara komisārs bija labs, atsaucīgs cilvēks, kas pirms mūsu atbrīvošanas novēlēja veiksmīgu ceļu un pat pabaroja. Arī pēc atgriešanās Latvijā un Madonā sastapos ar krievu tautības cilvēkiem, kas pagātnes dēļ mani neuzskatīja par necilvēku, savukārt bija situācijas, kad vietējie latvieši nevēlējās mani nedz uzņemt skolā, nedz ļaut strādāt.
Pati atgriešanās bija ļoti emocionāls brīdis. Vecāki, kas par dēlu vairāk nekā četrus gadus neko nebija dzirdējuši, aiz prieka apraudājās, jo savā prātā mani, kā kritušu karā, bija jau apglabājuši.
Tagad, ar laika atkāpi atskatoties uz tiem notikumiem, klusībā domāju – biju vienkāršs zemnieka zēns, kas gāja skolā un dzīvoja ar sapni, ka varēšu dzīvot, strādāt un izveidot savu saimniecību, taču viena vara tevi izrauj no skolas sola un liek karot, otra vara tevi kā lielu noziedznieku sagūsta un terorizē, aizvedot tālumā, kur nevienam neesi vajadzīgs. Kāds nežēlīgs barbarisms!
– Tuvojas 16. marts, kas jau vairāk nekā desmit gadu sabiedrībā mēdz izraisīt domstarpības. Kā pats raugāties uz šo datumu un tā atzīmēšanu?
– Es uzskatu, ka 16. martu vajag atzīmēt, taču tas jādara svēti un svinīgi.
Mans vēlējums skanētu – rīdzinieki, pulcējieties baznīcā uz dievkalpojumu un no turienes dodieties uz Lesteni. Nolieciet ziedus, skumstiet par kritušajiem biedriem, taču neejiet pie Brīvības pieminekļa. Kādēļ tas jādara? Kādēļ nepieciešams kaitināt kaut ko muļķīgu? Mēs kaitinām tos, kuriem nav apziņas. Gudru cilvēku nesakaitināsi. Šodien mēs labi apzināmies, ko kaitinām, tādēļ, manuprāt, tas nav nepieciešams. 16. marts ir jāpiemin un to nevajadzētu svītrot no kalendāra kā atzīmējamu dienu, taču tas nav jādara pie Brīvības pieminekļa, kur šodien leģionāru ir visai maz, bet vairāk pulcējas politiķi.
– Zinu, ka aktīvi sekojat līdzi politikas jautājumiem. Vai jūs nebaida tas, ka notikumi, kuru tiešs dalībnieks bijāt pirms 70 gadiem, var atkārtoties?
– Ja runājam par to, kas notiek Ukrainā, jāatzīst, ka Krievija ir ārkārtīgi ieinteresēta Ukrainas vājināšanā, lai „lācis tās miesā no savām ķetnām nagus varētu izlaist brīvāk". Krievijai Ukrainas zaudēšana būtu militāri un ekonomiski sāpīgs trieciens. Līdzīgi ir ar Baltkrieviju. Abas valstis Krievijai ir ļoti nozīmīgas, tādēļ par to saglabāšanu tā cīnīsies dažādos veidos – hibrīdkarā, tiešā karadarbībā un arī ar ekonomisku spiedienu. Tāda vienkārši ir šīs valsts politika. Ja paraugāmies vēsturē, Krievija vienmēr ir izcēlusies ar agresiju pret saviem kaimiņiem. Pēdējos gadsimtos ir bijis maz gadījumu, kad kāds ir uzbrucis Krievijai – Napoleons, Hitlers, japāņi, taču cik daudz agresijas ir bijis no Krievijas puses, un, kā rāda Ukraina, tā turpinās joprojām. Tā vietā, lai aicinātu mājās tautiešus un apgūtu savas zemes plašumus, kas ir auglīgi un derīgajiem izrakteņiem bagāti, Krievija joprojām lūko, ko vēl varētu sagrābt, kā tas savulaik notika ar mūsu mazo Abreni, kuras atdošanu vērtēju kā vienu no lielākajām kļūdām. Tā bija arī Latvijas vaina, kas cerēja, ka, sevi sāpinot un kaut ko zaudējot, izdosies sakārtot valsti. Vai esam ieguvēji? Šaubos.
Runājot par iespējamo uzbrukumu Latvijai, šī jautājuma beigās ir jāliek ļoti liela jautājuma zīme. Notikt var viss. Esmu priecīgs par katru ASV tanku, kas uzripo uz Latvijas zemes, jo, kaut arī neliela, tā tomēr ir drošība.
– Esmu runājis ar daudziem leģionāriem un sarunā vienmēr uzdodu vienu jautājumu – ar kādām domām karojāt? Atbildes mēdz atšķirties.
– Zinot savu un daudzu savu kara laika biedru noskaņojumu, varu pateikt, ka visi latvieši, kas cīnījās pret komunistisko iekārtu un Sarkano armiju, to darīja ar vienu domu – iznīcināt komunismu un nepieļaut tās iekārtas atgriešanos, kas izraisīja 1941. gada necilvēcīgos notikumus. Tā nebija doma iznīcināt krievu tautu, kā tas nereti tiek pasniegts, bet gan cīnīties pret noziedzīgo režīmu, par kura darbību mēs pārliecinājāmies Baigajā gadā. Manam tuvam kauju biedram – skolotājam Smanam no Daugavpils – tēvu 1941. gadā izsūtīja, un tāds pats liktenis piemeklēja arī māti, kas vadīja aizsargus. Pats viņš, par laimi, izbēga. Viņam bija tikai viena doma – nepieļaut sarkano atgriešanos. Kādēļ tik daudz cilvēku, vāciešiem atkāpjoties, bēga uz ārvalstīm? Tas notika ne jau aiz laba prāta, bet gan apzinoties, kas notiks, ja padomju vara atgriezīsies. Zinu, ka leģionārus uzskata par fašistiem, lai gan starptautiski par tādiem nekad neesam atzīti. Nirnbergas prāvā tiesājamos apsargāja leģionāri. Vai to ļautu darīt nacisti?