Savu 40. darba gadu Jāņa Simsona Madonas mākslas skola aizsāka ar vērienu. Trešdien aizvadītā Dizaina diena Madonā pulcēja tuvus un tālus modes profesionāļus, ekspertus, topošos speciālistus un brīnišķīgus mūsu reģiona atbalstītājus.
Projekta galvenais mērķis – iepazīstināt profesionālās ievirzes mākslas skolu audzēkņus, vecākus, pedagogus ar mākslas un dizaina tālākizglītības iespējām Latvijā – tika sasniegts ar dažāda veida norisēm – skolu prezentācijām, izstādi un aizraujošu modes skati, kas attaisnoja tai likto pretenciozo nosaukumu „Karaliskā roze". Tās tiešām bija karaliskas emocijas, ko Madonas kultūras namā baudīja visu paaudžu skatītāji, uz brīdi savā pilsētā satverot ienesto modes garu.
– Paldies visiem par skaisto dienu, par jaunības enerģiju, kas mūs apņēma, par mīlestību uz izvēlēto profesiju, – sarīkojuma izskaņā teica Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas direktore, šī projekta autore Kristīne Šulce. – Piedzimt par rozi, izaugt par rozi – tas nav viegli. Būt par rozi, par karalisko rozi ir vēl grūtāk. Ceļā, lai kļūtu par krāšņiem ziediem, kas jūs šodien esat, nepieciešama mākslas izjūta un zināšanas, bet galvenais – nepieciešama mīlestība. Mīlestība no ģimenes, skolotājiem, skolas. Šī diena pierādīja, ka bērni, kas nākotnē dosies mācīties uz kādu no mākslas un dizaina vidusskolām Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, Valmierā, Liepājā vai Ogrē, būs drošās rokās un augs par radošām personībām.
Skatē „Karaliskā roze" ar atšķirīga rakstura kolekcijām piedalījās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas, Rīgas Amatniecības vidusskolas, Ogres Valsts tehnikuma, Valmieras Mākslas vidusskolas, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas, Daugavpils Mākslas vidusskolas „Saules skola", Rīgas Stila un modes profesionālās vidusskolas audzēkņi.
Skati atklāja Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas 4. un 5. kursa pusaudži, kas ārpus konkursa kopā ar modes mākslas pedagoģi Sanitu Simtnieci bija sagatavojuši un prezentēja divas kolekcijas – tērpus auduma apdrukas tehnikā. Jāuzsver, ka mūsējie nebūt neizskatījās zaļi, bikli vai nepieredzējuši. Pateicoties kustību pedagoģes un šī pasākuma režisores Ineses Zīles darbam, jaunieši „uzdeva toni", un skatītāji ar aplausiem viņus novērtēja.
Lieliski skatuves norisēs iederējās arī Madonas bērnu un jauniešu centra teātra studijas „Pilnpiens" numuri. Vakaru vadīja šī kolektīva kādreizējā dalībniece Patrīcija Kolāte un titula „Misters Madona 2013" ieguvējs Kalvis Zaube. Katrā ziņā ne mirkli publikai nebija garlaicīgi – nelielās intermēdijas (žūrijai no izsniegtā auduma pāris minūtēs bija jāizveido tērps; kādai modelei vakara gaitā vadītājs tērpu radoši sašķērēja), video rullītis un daudzveidīgie modes priekšnesumi noturēja uzmanību teju trīs stundu garumā. Skates noslēgumā redzējām pašmāju uzņēmuma „Miime" un „Petra" tērpu kolekciju, ko demonstrēja Madonas pirmsskolas un sākumskolas bērni, liekot emocijām skatītāju zālē mutoļot no jauna.
– Sveicu mūs visus ar krāšņi aizvadītu šovu Madonā! – publiku uzrunāja Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Agris Lungevičs. – Paldies māksliniekiem par radošumu, bet savu īpašo paldies gribu teikt projekta autorei Kristīnei Šulcei. Novada pašvaldība patiešām novērtē darbu, ko mākslas skolas direktore paveikusi ārpus saviem tiešajiem pienākumiem.
– Modei veltītā pasākumā pirms daudziem gadiem Madonā jau esmu piedalījusies, – aicināta uz sarunu, atcerējās modes māksliniece Indra Salceviča. – Biju viena no tiem, kas defilē uz skatuves, tāpēc šo zāli labi atceros. Aizvadīto dienu uztveru kā lielisku atslodzi, jo dažreiz tik ļoti vajag izrauties no ikdienas darba.
Lūgta novērtēt kolekcijas, Indra Salceviča atzina, ka daudzas no tām bija skolu jauniešu kvalifikācijas darbi, ko iepriekš viņa bija redzējusi skatēs. „Līmenis ir diezgan augsts, var pamanīt jaunības maksimālismu, ka autoriem gribas tērpā salikt visu iespējamo, sabiezināt krāsas. Tomēr potenciāls ir milzīgs, un redzu, ka pasniedzēji ar saviem audzēkņiem ir centīgi strādājuši. Katrs iegūtais apbalvojums ir pelnīts, jo vērtēšanas kritēriji žūrijai bija augsti, un balvas saņēma kolekcijas, kurās atspoguļojas inovatīvi meklējumi, nostrādāts koncepts, kur kolekcija izskatās kā pārdomāts koptēls. Visi – gan skatītāji zālē, gan žūrija – priecājās par jauniešu milzīgo darbu un to, ka nevar just tā saucamo „sviedru smaku", kas parādās, ja tērps ir pārstrādāts jau nedaudz par daudz."
Jautāta, vai Latvijā modes un dizaina jomā kaut kur notiek līdzīgi pasākumi, modes māksliniece atbildēja noliedzoši: – Šādu pasākumu Latvijā nav, ir tikai šis, kas vērtējams ļoti atzinīgi. Varētu veidoties pat tradīcija reizi gadā Madonā organizēt modes skati. Sezonu var gatavoties, meklēt sponsorus un tad ar konkursa palīdzību veicināt radošumu Latvijas modes un dizaina nozarē.
Ierunājoties par jauniešu skaitu, kuri izvēlas modes mākslinieka profesiju (vai Latvijā šai ziņā nav pārprodukcijas), Indra Salceviča komentēja: – Pārprodukcijas nevar būt, jo audzēkņu uzņemšanas skaits attiecīgajās mācību iestādēs ir ierobežots. Turklāt ne visi, kas specialitāti apgūst, modes nozarē vēlāk arī strādā. Tas emocionāli un fiziski ir smags darbs – sēdēt pie šujmašīnas, konstruēt, domāt, rēķināt. Tikai cīnītāji spēj iet tālāk un sasniegt rezultātu.
Modes profesionāle piebilda, ka Latvijas tirgū šobrīd vērojama tendence šo lauciņu iekarot nelieliem zīmoliem, kas parādās un tikpat ātri pazūd. Lielākoties pazūd tāpēc, ka nav profesionālu zināšanu. – Mammai piedzimst bērns, viņa izdomā, ka radīs bērnu apģērba zīmolu, un uz brīdi tas darbojas. Sieviete ada džemperus, pēkšņi nolemj, ka tas būs viņas bizness, bet ilgāk par pusgadu šai jomā nenoturas, – realitāti iezīmēja runātāja. – Ja idejai nav „bekgraunda" – izglītības, cilvēks ātri vien aplaužas. Tāpēc jau ir svarīgi jauniešus iepazīstināt ar mācību iestādēm, kur modes un dizaina profesiju apgūst kā amatu. Lai iekarotu virsotnes un sāktu pelnīt, tas ir ilgstošs process, jāpaiet vismaz desmit gadiem. Ja kādam izdodas ātrs veiksmes stāsts, pirmā nauda, kas ienāk, tikpat ātri arī aiziet, jo mode prasa nepārtrauktu ieguldījumu.
Vaicāta, kur rodas gandarījums, ja spārni tik bieži tiek aplauzti, modes māksliniece aizdomājās: – Man pašai gandarījums ir tad, ja redzu, ka manus tērpus valkā nepazīstami cilvēki. Ja autora dizainu novērtē pircējs, viņš piedāvātajās lietās ir ieraudzījis savai garderobei svarīgu sastāvdaļu. Savu tēlu un sevi šis cilvēks asociē ar to, ko piedāvā modes mākslinieks, un tas ir lieliski. Citiem dizaineriem patīk, ja par viņiem uzraksta presē vai tiek uzfilmēta filma, man svarīgs ir cilvēks. Tērpus radu, lai palīdzētu izcelties personībai. Tērps faktiski ir kā piešprice, jo galvenais ir un paliek pats cilvēks ar savu iekšējo un ārējo stāju.