Tiekamies VIKTORA ŪDRA ģimenes lauku mājās "Apšukrogs" Kalsnavas pagastā, kur kopā ar mežu ir 45 ha zemes, kādreiz bijusi arī zemnieku saimniecība. Tagad gan zeme tiek iznomāta graudaudzēšanai. Viktora dzīvesveids lielā mērā ir saistīts ar makšķernieku sacensībām un sacensību organizēšanu.
Izrādot dažādās makšķerēšanas sacensībās saņemtos kausus un medaļas, Viktors Ūdris uzsver, ka katrs apbalvojums ir balva par izcīnīto pirmo, otro vai trešo vietu. Īpaši vērtīgs ir pagājušās ziemas Latvijas veterānu čempionātā iegūtais 2. vietas kauss individuālajā vērtējumā, arī 1. vieta komandai un skaistais kauss Madonas novada zemledus makšķerēšanas čempionātā Sāvienas ezerā, kas uzliek arī pienākumu nākamgad rīkot šīs sacensības Kalsnavas pagastā. Taču viņam nozīmīga ir arī Madonas novada "Sporta laureāta 2014" balva "Par ieguldījumu makšķerēšanas attīstībā". Viktors Ūdris organizē sacensības gan Kalsnavas pagastā, kur bieži viesi ir arī ļaudonieši un jēkabpilieši, gan trešo gadu – Latvijas čempionātu pludiņmakšķerēšanā tautas klasē, gan sapulcina komandu, kas pārstāv Kalsnavas pagastu dažāda ranga makšķernieku sacensībās.
Mūsu saruna – arī vairāk par makšķerēšanas sacensībām.
– Dēvējam jūs par kalsnavieti, bet vai Kalsnava ir jūsu dzimtā puse?
– Esmu dzimis Ziemeļkazahijā, jo tēvs kā politiski neuzticams tālaika varai tur bija izsūtījumā. Tēvs ar mammu apprecējās Kazahijā, es piedzimu 1955. gada 7. martā. Taču jau 1956. gadā ģimene atgriezās Latvijā, un jaunākais brālis jau dzima Latvijā. Agri zaudēju tēvu (viņam bija tikai 54 gadi), mamma aizgāja mūžībā pagājušajā rudenī. Esam palikuši divatā ar māsu, kas dzīvo Jaunkalsnavā. Var teikt, ka esmu kalsnavietis, jo te dzīvoju no gada vecuma. Vecāki visu mūžu nostrādāja toreizējā padomju saimniecībā. Pabeidzu Kalsnavas pamatskolu, aizgāju mācīties uz Rīgas 2. internātskolu, apguvu zināšanas fizikas un matemātikas novirzienā. Pēc tam iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, ko pabeidzu 1979. gadā, iegūstot autoceļu būvniecības specialitāti.
– Ar šādu specialitāti darbs ir bijis vienmēr?
– Mūsu ģimene bez darba nekad nav bijusi. Paradokss – ir bezdarbs, bet normālu strādnieku grūti sameklēt. Esmu strādājis 10. CRBP, kur beidzamo gadu biju iecirkņa priekšnieks, Meža pētīšanas stacijā "Kalsnava" strādāju krautuvē, 14 gadu esmu gājis arī meža darbos, pēc tam – SIA "Aiviekstes būvnieks", tagad – Sāvienā zemnieku saimniecībā par traktoristu. Saimniecība visu pavasari lika sludinājumu, ka meklē traktoristu, atsaucās tikai divi, kas neizturēja.
– Par mednieku un makšķernieku nepiedzimst, bet kļūst. Kā jūs tikāt pie šādas diagnozes?
– Institūta laikā sāku nodarboties ar skijoringu. Pabeidzu institūtu, dzīvoju Sauleskalnā. Vilis Cakuls mani pierunāja piedalīties makšķernieku sacensībās, sak', komandā vajagot vienu cilvēku, gan jau kaut ko noķeršot. Tajās sacensībās kļuvu par rajona čempionu makšķerēšanā, un kopš tā laika arī sacensības sekoja cita citai. 1982. gadā atnācu dzīvot uz Jaunkalsnavu, piecus gadus abi ar brāli nobraucām motokrosā blakusvāģu klasē. Ar makšķerēšanu varēju nodarboties laikā, kad nebraucu motokrosā. Kad strādāju MPS "Kalsnava", sāku makšķernieku komandu pats organizēt un braukt uz sacensībām. Taču pirms tam mums bija ļoti spēcīga dakteru komanda – Daina Kaurāte, Marija un Bruno Kokari, Gunārs Skaris, tad mēģināju "pielīmēties" pie viņiem, jo, ja nebija komandas, uz republikas mačiem nevarēja tikt. "Vārpas" čempionātā man bija ceturtais lielākais loms. Tolaik bija biedrības "Vārpa", "Daugava", "Darba rezerves", "DOSAAF", un biedrību rīkoto sacensību labākās komandas piedalījās republikas makšķernieku sacensībās.
– Varētu jau braukt uz copi arī bez sacensībām, bet tas laikam ir kāds īpašs azarts, ko dod konkurence?
– Tas ir azarts. Esmu jau teicis, ka ir divi makšķerēšanas veidi. Viens, kad aizbrauc ar ģimeni pie ūdens un atpūšoties pamakšķerē, otrs – sporta makšķerēšana. Man piemīt trakais makšķerēšanas azarts, bet pamakšķerēt pašam sev vienkārši vairs neatliek laika. Kad atgriežos no sporta makšķerēšanas, sieva saka – tu esi atpūties. Taču tas ir smags darbs, it sevišķi ziemā. Kad pa ledu četras stundas ir jānorāpo, otrā dienā ir grūti piecelties no gultas. 10 gadu komanda "Kalsnava" ir piedalījusies republikas makšķerēšanas sacensībās. Pēc tam atteicos komandu organizēt, un kopš tā laika "Kalsnava" uz republikas mačiem vairs nebrauca. Tagad ir parādījušies jauni entuziasti – Andris Turkins, dēls Ingars. Makšķerēšana kā tāda pastāv, bet uz sacensībām brauks, ja kāds organizēs. Ja nebūs līderu, kas organizē, nekas nenotiks. Organizēšana nav viegla, taču man jau ir viss iesākts, zināms ceļš, kur apstiprināms sacensību nolikums, kam tas ir jānodod, kā sagādāt balvas. Neviens nekad nav atteicis. Taču vienmēr tā ir arī atbildība – īpaši ziemā jārēķinās ar laikapstākļiem. Pagājušajā sestdienā sacensības bija Jumurdā, svētdien – Ērgļos, šosestdien notiks Latgales čempionāts, kur komandu "Kalsnava" pārstāvēšu es, Ingars Ūdris, Andris Turkins un Valdis Barūklis. 1. martā brauksim uz Līvāniem, vēl paredzētas zemledus makšķerēšanas sacensības Alūksnē, Daugavpilī, Preiļos, 7. martā sacensības ieplānotas Kāla ezerā, 8. martā – Atašienē. 14. martā paredzētas sacensības pie pasaules čempiona Pētera Lidera Līgatnē. Baidos, ka tur vairs uz ledus nevarēs tikt. Vēl jau gan ledus kārta ir salīdzinoši bieza – ap 40 cm.
Nereti makšķerniekus sauc par trakajiem, kas kāpj uz ledus, kad tas vēl nav īsti uzsalis. Neesmu no tiem, kas riskē. Vienu reizi esmu piesmēlis kājas, bet mazo zivtiņu dēļ uz nedroša ledus neeju.
– Kādi lomi ir bijuši?
– Labi lomi. Kaut gan zivtiņas, īpaši ziemā, ir sīkas, tās mūsu ūdeņos ir. Sāvienas ezerā novada čempionātā 80 makšķernieki kopā izvilka 177 kilogramus, vidēji – 2 kg uz katru. Tas nav slikti. Trīs gadus pēc kārtas man ir piederējis republikas rekords ālantiem (2,510 kg). Pēc tam Lubānā izvilka 5,5 kg ālantu, mans rekords krita. Atklāti sakot, lielu zivju nav bijis, lielākās līdakas svars bija 2,7 kg, lielākais noķertais asaris svēra 0,5 kg. Dēls Ingars var lepoties ar 7,2 kg līdaku. Par daudzām zivīm var tikai sapņot. Kādreiz dzīvojām "Rizgos", kur garām tecēja maza upīte, kurā laikā, kad nebija uzceltas HES, dzīvoja pat laši. Bērzaunītē mīt strauta foreles. Mazajās upītēs neviens makšķerēšanas čempionātus nerīkos, taču Kalsnavas pagasta sporta spēlēs divas reizes makšķerēšanas sacensības noorganizēju Vesetā. Kādu sīkulīti kāds noķēra, jo Veseta ir papostīta.
– Cik gados ir sakrāts tik daudz medaļu un kausu?
– Vismaz piecpadsmit gados (padomju laika medaļu te nav). Medaļu klāstā visas nav tikai manējās, ir arī dēla Ingara. Apbalvojumi lielākoties saņemti Latvijas ranga sacensībās, taču divi kausi ir arī no Lietuvas. Patīkami tas, ka medaļas ir ar uzrakstu, lai var atcerēties, kad kura saņemta. Kausi ir arī par šaušanu, jo kādreiz ar to nodarbojos. Apbalvojumi gūti arī par medību trofejām, jo ir buka zelta, sudraba un bronzas ragi, mežacūkām divi ilkņi atbilst sudraba medaļai, vilka galvaskauss – bronzas medaļas vērts. Medību trofejas pabija izstādē Kalsnavā, Cesvainē u.c.
– Pastāstiet par ģimenes atbalstu!
– Bez ģimenes atbalsta būtu grūti. Sieva Rudīte ir saprotoša, novērtē, ko nozīmē vīrs makšķernieks, mednieks. Iedomājieties vien – pagājušajā vasarā esmu apmeklējis 23 makšķerēšanas sacensības. Tas nozīmē, ka gandrīz katru sestdienu, svētdienu neesmu bijis mājās. Bērni ir izaudzināti, aug pieci mazbērni. Vecākās meitas Evijas ģimenē aug dēls Toms, viņa dzīvo Rīgā, ir māksliniece, pārzina sakrālo mākslu. Oskara ģimene dzīvo Madonā, audzina dēlus Raivo un Ralfu. Lindas ģimenē aug divas meitiņas – Rēzija un Estere -, viņa strādā Kalsnavas pamatskolā. Ingars ir mans kompanjons. Ar viņu kopā makšķerējam, piedalāmies sacensībās, ejam medībās. Tagad gan sakarā ar Āfrikas cūku mēri dzinējmedības ir aizliegtas, ir tikai medības uz gaidi. Ingars vēl negāja skolā, kad sāka makšķerēt. Viņš jau mani ir apsteidzis – ir Latvijas čempions jauniešu konkurencē, guvis daudzas medaļas. No bērniem pamakšķerējuši ir visi.
– Ja izdotos izvilkt zelta zivtiņu, kādas būtu trīs vēlēšanās?
– Lai ir labklājība ģimenei un veselība, pārējo varam sagādāt.