JURIS NEIMANIS ir meistars mūzikā. Ne jau komponists vai instrumentālists, viņš ir vissmalkākais skaņu pavēlnieks – mūzikas instrumentu skaņotājs. Talants, zināšanas, prakse un atbilstošas rakstura iezīmes ir klavieru skaņotāja Jura Neimaņa pavadoņi.
Pārsteidzošākais, ka skaņotāja profesiju Latvijā apgūt nemaz nav iespējams. Savas zināšanas Juris Neimanis ieguvis no izciliem meistariem, tās izkopis un jau daudzus gadus liek lietā Vidzemes reģionā. Viņa pārziņā ir Madonas novada pašvaldības klavieres kultūras namos, bērnudārzos, skolās, tāpat Madonas kultūras namā esošais Steinveja flīģelis, ko iznāk pārskaņot apmēram astoņas reizes gadā. Lai klavieres skanētu pēc iespējas labāk un tās ilgāk saglabātos, nepieciešams instrumentu regulāri kopt, skaņot, regulēt klavieru mehāniku, intonēt, veikt nelielus un retāk arī nopietnus remontdarbus. Uzskaņotas klavieres pieradina pie pareizām skaņām un attīsta muzikālo dzirdi.
– Katram mūzikas instrumentam ir nepieciešama regulāra apkope, – apstiprina Juris Neimanis. – Darba ilgums pie klavierēm ir dažāds, jo ir dažādi instrumenti. Reizēm bijis tā, ka klavieres ir skaņotas, bet nav skatīta to mehāniskā daļa, taču mehānisms instrumentam ir ļoti komplicēts aparāts. Katrs zinām, ka klavieres ieskanas, nospiežot taustiņu, bet aiz katra taustiņa ir āmuriņš, kas uzsit pa stīgām, un katrā skaņā no taustiņa līdz stīgai pianīnam piedalās apmēram 25 detaļas. Katrā detaļā iespējams defekts, deformācija, izdilums vai vēl kas cits. Esmu sastapies ar instrumentiem, kur to mehānisms jūk ārā. Nereti vairāku stundu darbu prasa tikai mehānisma sakārtošana. Nedrīkst instrumentu skaņot, kamēr tā mehānisms nav lietošanas kārtībā.
– Īpaši perfektai droši vien jābūt koncertinstrumentu darbībai.
– Esmu runājis ar Vestarda Šimkus tēvu, viņš saka, ka Vestardam reizēm programmā ir tādi skaņdarbi, kurus uz sava instrumenta viņš neļautu spēlēt. Komponisti nereti pārforsē, raksta skaņdarbus uz instrumenta riska robežas. Piemēram, ja iet ar kulaku pa virsu taustiņiem, koka detaļas var reāli neizturēt. Tāpēc Artis Kumsārs Madonai gribēja labāko instrumentu, un Steinveja firmas flīģeļiem ir resursi, kas paredz instrumenta lielāku izturību. Turklāt skaņas tembrs Steinvejam atšķiras, tam ir dziļāks un piesātinātāks tonis. Parasti instrumentu sagatavoju tieši pirms koncerta. Jābūt klāt arī koncerta laikā, vismaz Vestards un Aurēlija Šimkus ir raduši, lai viss ir ar garantiju, un pieprasa meistara klātbūtni. Tie ir augstākā līmeņa koncerti, kur jācenšas rast ideālu instrumenta skanējumu.
– Kā kļūst par klavieru skaņotāju?
– Latvijā skaņotāju skolas nav, meistars savas zināšanas nodod tālāk citam meistaram. Eiropā gan ir meistaru asociācija, tāpat Krievijā tāda esot, un šīs organizācijas rīko kursus.
Mans stāsts, kā kļuvu par instrumentu skaņotāju, ir pasens. Mācījos par galdnieku, un jau astoņdesmitajos gados es gatavoju stīgu instrumentus – vijoles, kokles. Kopumā esmu izgatavojis divas vijoles, neskaitot tās, kurām esmu taisījis remontu. Esmu izgatavojis arī desmit kokļu, un joprojām man nāk virsū, jo nav, kas šos instrumentus izstrādā. Savā laikā Rīgā izgatavoju trīs lielās koncertkokles, pagājušajā ziemā uztaisīju trīs oktāvu koncertkokles, ir doma izveidot lielās četrarpus oktāvu kokles. Pieprasījums krājas, raujos uz visām pusēm, cik spēju, jo tā ir akūta nepieciešamība.
Paralēli stīgu instrumentiem, kad mācījos par galdnieku, mana pirmā darbavieta bija Rīgas klavieru fabrika. Tur sapazinos ar Latvijas fenomenālāko klavieru meistaru Andreju Fominu. Kopā ar viņu pastrādāju pie vairāku klavieru
reanimācijas, sākot no stīgu un tapu maiņas, līdz mehānikas remontam. Pamatu par pianīniem Fomins man ierādīja, tam sekoja paša treniņi, un pamazām ieražas veidojās.
Pagrieziena punkts flīģeļu skaņošanā savukārt bija laiks, kad Madonas pašvaldība iegādājās Steinveja firmas instrumentu un Artis Kumsārs mani iepazīstināja ar meistaru Aivaru Salavu. Viņam šai ziņā ir 60 gadu stāžs, dzīvo Ventspilī, ilgus gadus strādājis Eiropā. Viņš ir viens no sešiem pasaulē atzītākajiem, bet Krievijā visaugstāk vērtētais klavierbūvētājs, slaveno firmu Yamaha un Steinway & Sons atestētais inženieris, arī Petroff, Bechstein un citu firmu eksperts, daudzu starptautisku klavieru skaņotāju kursu vadītājs. Aivars Salavs izvēlējās instrumentu Madonai, bija klāt tā prezentācijā un pirmajā koncertā.
– Vēlāk Steinveja flīģeli uzticēja skaņot jums.
– Kursos neesmu gājis, bet vairākas reizes devos uz Cēsīm, kur mūzikas vidusskolā diviem flīģeļiem Aivars Salavs taisīja kapitālremontu. Palīdzēju un asistēju flīģeļa skaņošanas darbiem Ventspilī. Aivars Salavs ir pretimnākošs, pamatus flīģeļu skaņošanā no viņa esmu apguvis. Tā ka kopš Madonā ir Steinveja firmas instruments, mans izaugsmes process šai profesijā ir virzījies strauji uz priekšu. Jau taisu flīģeļu kapitālremontus, piemēram, Cesvainē pils zālē atjaunoju mūzikas skolas instrumentu un Cesvaines vidusskolas flīģelim veicu lielāku remontu. Tagad uzradies flīģelis Cesvaines luterāņu baznīcā, arī tas būs jāatjauno. Darba ir daudz. Gribētos turpināt iestrādes galdniecībā, bet nu jau būs trešais gads, kad klavieru skaņošana ir dominējošā.
– Cesvaines pils atjaunošanā gan meistara roka ir pielikta.
– Darba piedāvājums pilī ir visu laiku: jau restaurēju durvis, veidoju ēdamzāles paneļus, tagad rit logu restaurācija. Pagājušajā gadā Cesvainē vērienīgākie bija luterāņu baznīcas altāra atjaunošanas darbi. Sadarbībā ar projektētāju Andreju Ceļmali to paveicām.
– Vai pašam ir kādi palīgi? Ar ko nodarbojas bērni?
– Dēls strādā Rīgā, Volkswagen automašīnu centrā par autoelektriķi. Viņš pabeidza Jaungulbenes profesionālo vidusskolu, no mazām dienām interesējās par mašīnām. Vecākā meita aizgāja mācīties pa mūzikas līniju. Kopš pašai ir trīs bērni, algotu darbu nestrādā, dzīvo Rīgā, darbojas kā koncertmeistare. Jaunākā meita pabeidza klavierspēli Cesvaines mūzikas skolā, patīk dziedāt. Tagad ir mazais, viņas ģimene no Rīgas pārcēlās uz dzīvi pie mums.
– Vai Dzelzava ir dzimtā puse?
– Esmu rīdzinieks, mana sieva ir dzelzaviete, un te ir viņas dzimtas mājas. Bērnībā arī es biju saistīts ar laukiem. Mans tētis nāk no Jelgavas puses, viņa brālis dzīvoja laukos, tad brīvdienās braucām viņam palīgā. Vēlāk Siguldas pusē pusaudža vecumā vasaras brīvlaikos pie paziņas Gaujas senlejas skaistajās pļavās ar pļaujmašīnu pļāvu sienu. Lauku darbi man nav sveši.
Bet svētdienās joprojām braucu uz Rīgu. Piederu evaņģēliskajai Jēzus draudzei, uz turieni braucam muzicēt, palīdzam talkās, koncertējam. Draudze kopš pirmsākumiem ir ļoti muzikāla. Ir jauktais koris, kamerkoris, vīru koris, vīru kvartets, sieviešu ansamblis, instrumentālās mūzikas sastāvs, jauniešu pūtēju orķestris, kamerorķestris. Es dziedu jauktajā korī, vīru korī, spēlēju čellu. Savā laikā gan klavieres, gan čellu apguvu pie privātskolotājas.
– Ne tikai prestižu firmu mehānisms ir noteicošais klavieru skanējumā, bet rokas, kuras instrumentu apkalpo. Vai zināšanu pārmantošanai mācekli negribētu?
– Zināšanas noteikti kādam jādod, bet neesmu sastapis cilvēku, kuram būtu interese un vēlēšanās. Kokļu meistaram Imantam Robežniekam Valsts Kultūrkapitāla fonds savulaik piešķīra finansējumu mācekļa sagatavošanai, tikai neviens nepieteicās. Tas tāpēc, ka šādiem darbiem vajadzīga pacietība, iedziļināšanās, bet visi grib ātru peļņu. Nezinu, kā uzrunāt jauniešus, lai viņi saprastu, ka ar ātru peļņu nekur netiksi. Svarīgākais ir just, ka esi vajadzīgs. Kur vēl lielāku gandarījumu, ja vari kādam palīdzēt: bērns sācis mācīties mūzikas skolā, viņam sadabūtas klavieres, kaut kas skan, kaut kas neskan, bet tu esi šo graustu atdzīvinājis. Ja būtu jaunietis, kurš šai lietai pieiet ar sirds interesi, labprāt viņam zināšanas uzticētu. Lielākā problēma ir tā, ka cilvēki negrib uzņemties atbildību un grūtības, bet skaņošanas darbs ir prestižs, vienlaikus – ļoti atbildīgs. Tā ir liela nervu slodze, maksimāla koncentrēšanās – sadzirdēt skaņas dziļumu. Citos darbos ar tādu koncentrēšanos neesmu sastapies. Skaņotāja darbs prasa tā izkopšanu visu laiku, nav tā, ka sasniegts noteikts līmenis un vari sēdēt uz lauriem.