Pēdējā laikā mani kaut kā vairs nesaista estrādes mūzika, bet sākusi patikt tā sauktā nopietnā. Džezs mani ir saistījis vienmēr, tikai ļoti reti iznāk to dzirdēt dzīvā koncertā.
Iespējams, tādēļ joprojām nav realizējies lielais sapnis – kaut reizi mūžā nelielā džeza kafejnīcā dzirdēt kādu tumšādainu džeza virtuozu. Kādēļ izpildītājam jābūt šādam? Nezinu, bet esmu ieņēmis galvā, ka tie ir tie īstie džeza lielmeistari.
Nesen uz afišu staba izlasīju, ka Madonā viesosies džeza trio: pie klavierēm Harijs Bašs, bungas – Kaspars Kurdeko, kontrabass – Reinis Ozoliņš, kā soliste piesaistīta Aminata Savadogo.
Dzīvā koncerta panākumus veido viss vakara pasākums kopā, un šis nu vienreiz izvērtās lielisks koncerts. Bet notika tā. Noskaidrojis, ka biļešu cena svārstās no 6 līdz 8 eiro, un, ņemot vērā apstākli, ka Haris krodziņu „Šlāgeris" slēdz jau piecos, izlēmu netaupīt divus eiro, bet sēdēt labākajā pieejamajā vietā. Kā pirmais vakara viesis apsēdos trešās rindas vidū. Gāja laiks, jutos aizdomīgi vientuļš. Pēc brīža trešajā rindā parādījās ļoti glīta jauna sieviete, meklējot savu vietu. Sēdējām blakus divatā, līdz priecīgs dzirdēju – aiz muguras sarunājās vēl kādi skatītāji. Mēs vairs nebijām vieni. Blakussēdētāja pēkšņi sacīja: – Gribēju labu vietu, un man ierādīja vietu blakus jums. Mājās palika vīrs, kas pieskata bērnu. Viņš mani palaida uz šo koncertu, jo zina, ka man patīk džezs. Zālē atrodas daudzi man zināmi cilvēki, un pēc brīža manam vīram noteikti ziņos, ka es te sēžu divatā kopā ar simpātisku kungu.
Uzsvars, protams, jāliek uz „simpātisku kungu", un tas bija patīkami. Vēl daži klausītāji apsēdās pirmajās rindās, un koncerts varēja sākties.
Pianists Harijs Bašs sasveicinājās ar zāli, aicinot ļaudis aizņemt pirmās rindas. Viņš paskaidroja, ka Aminatai šis ir debijas koncerts, tādēļ publikai meitene jāsaudzē un jāmīl. Ar virtuozu klavieru solo sākās lieliskais koncerts. Harijs Bašs ir virtuozs pianists. Man pār muguru pārskrēja sīkas „skudriņas", un tā bija pazīme, ka koncerts būs lielisks. Pamazām pianistam pievienojās bundzinieks Kaspars Kurdeko, kas absolvējis džeza klasi konservatorijā Amsterdamā, pašreiz strādā par mācību spēku Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pie kontrabasa – Reinis Ozoliņš, pirms pāris gadiem beidzis Mūzikas akadēmiju. Mūziķu saspēle bija fantastiski lieliska, neko līdzīgu dzīvā izpildījumā man nebija gadījies dzirdēt. Pianists kādā brīdī paslavēja pasaules klases instrumentu Madonā, uz kura esot bauda spēlēt. Tas droši vien tā ir, bet mēs esam pie tā pieraduši. Viss, kas saistījās ar klavierēm šajā vakarā, bija lielisks.
Aplausu pavadībā uz skatuves iznāca Aminata. Šķiet, meitene no tāliem senčiem ir mantojusi spēju graciozi kustēties un ogļu melnus matus, sakārtotus lielā copē virs galvas. Frizūra kopā ar sejas un auguma līnijām veidoja lielisku profilu – tēlu, ko lieliski papildināja graciozās kustības. Jāpiemin arī mākslinieces skatuves tērps. Mazliet erotisks, tas kopā ar fantastiskajām kustībām piedeva koncertam intīmu atmosfēru, kas, manuprāt, lieliski iederas džeza filozofijā. Ļoti patika arī Aminatas dziedājums. Džezs nav estrāde, bet soliste lieliski tika galā gan ar dziesmām, gan improvizāciju.
Pastāv uzskats, ka labs džeza mākslinieks ir cilvēks gados ar mazliet alkohola pabojātu balsi, vētrainas dzīves izvagotu vaigu un skumju pilnu skatienu. Ir pavisam jauki, ja viņš ir sirms un melns. Droši vien tā tas ir, bet šajā gadījumā Aminata, Kaspars un Reinis trūkstošās kvalitātes aizstāja ar augstu profesionalitāti, jaunības degsmi un atraktivitāti. Repertuārā – atpazīstami klasiskā džeza gabali un divas Aminatas oriģinālkompozīcijas. Man patika viss. Visi četri mākslinieki – lieliski sava amata meistari, visi solo gabali bija izcili. Viņi sapratās gan savā starpā, gan ar publiku. Bija jaušama izteikta harmonija. Un varēja redzēt, ka mūziķiem patika koncerta norise, viņi spēlēja ar prieku.
Pēc koncerta biļešu kontroliere man stāstīja, ka māksliniekiem šis esot debijas koncerts, tādēļ varbūt viss vēl nav līdz galam „pieslīpēts". Es to nejutu. Baudīju latviešu džezu dzīvajā izpildījumā, sēdēju trešajā rindā un kādā brīdī, lai paustu savas emocijas, bet netraucētu koncertu, kliedzot „Bravo!", rādīju Aminatai divus uz augšu vērstus īkšķus. Domāju, tajā brīdī meitene smaidīja man. Lielisks vakars Madonā!