Aiz muguras ceturtais starptautiskais Jāņa Norviļa jauno pianistu konkurss, kas Madonas vārdu iznesa gan Latvijas, gan plašākā skanējumā. To, cik šāda konkursa organizēšana prasa no darītājiem, zina vien viņi paši, tomēr kaut nedaudz konkursa aizkulises varam pavērt, ieklausoties J. Norviļa Madonas mūzikas skolas klavieru nodaļas vadītājas Ilzes Tomsones stāstītajā.
– Ar ko atšķīrās šis konkurss no visiem iepriekš organizētajiem?
Ilze Tomsone: – Ar katru gadu pieredze krājas un šoreiz bija nedaudz vieglāk. Šogad organizatorisko jautājumu risināšanā vairāk piesaistīju kolēģus, viņi arī atsaucās, īpaši Ingrīda Gailīte, Līga Cepīte un Tatjana Savicka. Protams, kā allaž, lielu darba daļu iznesa mūzikas skolas sekretāre Daiga Skurule. Atziņa ir viena – lai noorganizētu starptautisku konkursu, nepieciešams komandas darbs. Baltkrievijas pārstāvji tā arī teica – Vitebskā ir 400 tūkstoši iedzīvotāju, trīs četras ļoti spēcīgas mūzikas skolas, bet nenotiek pilnīgi neviens konkurss. Acīmredzot, nav, kas raksta projektus, nav šādām aktivitātēm iniciatīvas. Mums Madonā šai ziņā viss kārtībā.
– Kā turpmāk Madonas konkursam noturēt uzstādīto augsto māksliniecisko latiņu?
– Ir jau ievirzītas sarunas par nākamā gada žūrijas sastāvu, ceru, ka nākotnē tāpat
J. Norviļa jauno pianistu konkursam izdosies piesaistīt izcilu žūriju.
– Kāpēc šogad žūrijas darbā iztika bez pianista Vestarda Šimkus klātbūtnes?
– Tas bija paša mūziķa lēmums, un viņš to pamatoja ar atziņu, ka šis ir Jāņa Norviļa vārdā nosauktais pasākums, nevis Vestarda Šimkus jauno pianistu konkurss. Pamatojumam piekritu, un žūrijas sastāvu mainījām, lai iepazītu jaunus, izcilus pianistus. Mazliet žēl, ka uz Konstantīna Lifšica solokoncertu Madonas kultūras namā neieradās pilna klausītāju zāle. K. Lifšics pasaulē ir daudzkārt atpazīstamāks pianists nekā Vestards Šimkus, to mūsu cilvēki pilnībā nenovērtēja. Bet viņa spēlētais J. S. Baha skaņdarbs mani absolūti aizrāva – tik smalks, barokāls, tādas mežģīnes un vienlaikus – tik vienkārši. Sen nebiju dzirdējusi tik skaistu Baha interpretāciju. Citiem savukārt labāk patika K. Lifšica atskaņotā Sergeja Rahmaņinova mūzika.
– Kā turpmāk varētu mainīties jauno pianistu konkursa nolikums – žūrija taču ieteica veikt dažas korekcijas?
– Mainīsim dalībnieku vecuma grupas. Līdz šim bija sešas vecuma grupas, nākotnē būs tikai trīs. Līdz ar to būs lielāka konkurence, plašāks diapazons vecuma ziņā, mainīsies konkursa nolikums. Taču muzikālais spektrs – tautas dziesma – arī turpmāk būs konkursa vadmotīvs, tā galu galā ir mūsu konkursa seja.
– Sasniegums bija fakts, ka šogad konkursā piedalījās pārstāvji no Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas.
– Jā, šī skola Latvijā iemantojusi pamatoti labu reputāciju, tajā mācās labākie jaunie mūziķi. Skolas pārstāvji atzina, ka uz mūsu konkursu ieradās izlūkos. Viņi ar redzēto bija apmierināti un apgalvoja, ka gatavos audzēkņus arī nākamajam J. Norviļa jauno pianistu konkursam.
– Latvijā ir vairāk nekā desmit jauno pianistu konkursu. Kā potenciālos dalībniekus var ieinteresēt doties tieši uz Madonas konkursu?
– Ne jau balvu fonds ir galvenais dzinulis. Naudas balvas nav tik lielas, lai būtu svarīgākais iemesls. Pirmajām trim vietām dažādās vecuma grupās apbalvojums ir no 15 līdz 50 eiro. Domāju, ka galvenā motivācija piedalīties ir interese apskatīt, ko viens ne tik lielas pilsētas konkurss piedāvā. Turklāt mūsu konkursa moto ir tautas dziesma, kā citos pianistu konkursos nav, līdz ar to programma ir savdabīgāka. Iespējams, nākotnē repertuāru paplašināsim, ieviesīsim arī klasiskākas lietas no pianistu zelta repertuāra.
– Jauki, ka konkursam tiek gatavoti audzēkņi arī no Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas.
– Par to paldies skolotājai Līgai Cepītei, kas šogad sagatavoja divus klavieru ansambļus, un Tatjanai Savickai, kas strādāja pie solo priekšnesuma. Abu skolotāju audzēkņi brauc arī uz citiem konkursiem, viņas ir mūsu aktīvākās klavieru klases pedagoģes. Pianists un žūrijas pārstāvis Konstantīns Lifšics augstu novērtēja skolotāju izvēli audzēkņiem dot jaunus skaņdarbus un meklēt tiem savu pieeju. Svaigums skaņdarba interpretācijā ir laba odziņa, lai gan tajā ir arī zināms riska elements.
– Vai konkursantiem tika piedāvāts apskatīt Madonu?
– Šoreiz neko daudz brīvajā laikā neorganizējām, piedāvājām noskatīties filmu par Glenu Guldu. No pirmo konkursu pieredzes, kad bija dažādi piedāvājumi doties arī izbraukumā, secinājām, ka bērni ir tik ļoti noguruši un aizņemti, ka viņi šo piedāvājumu neizmanto. Tad sapratām, ka nav vērts ielikt darbu, ja tam nav atdeves. Konkursantiem visas dienas ir tik ļoti saspringtas, ka viņi koncentrējas tikai priekšnesumiem. Pa pilsētu savā nodabā, protams, katrs iziet, un visi bija apmierināti ar labo servisu viesnīcās un kvalitatīvo ēdināšanu.
– Kā perspektīvā strādāsit ar starptautisku dalībnieku piesaisti konkursam?
– Esam Alink-Argerich fonda dalībnieki, kas dod zināmu atpazīstamību starptautiskajā vidē, tomēr primārais ir personīgie kontakti. Kad konkursa žūrijā bijām uzaicinājuši Tatjanu Šklovskaju, Maskavas Gņesinu mūzikas vidusskolas pasniedzēju, docenti Maskavas Valsts klasiskajā akadēmijā, viņa sev līdzi atveda vairākus audzēkņus. Tā kā šoreiz žūrijā bija starptautiski atzīta mūzikas pedagoģe Jeļena Saveļjeva (Krievija) un pianists Artūrs Cingujevs (Latvija), kuri strādā ar pieaugušiem mūziķiem, viņiem audzēkņu vecumā no 5 līdz 17 gadiem, nebija. Tādā ziņā ir izdevīgāk žūrijai piesaistīt cilvēkus, kuri strādā ar konkrētā vecuma posma bērniem. Nepieciešams dibināt jaunus starptautiskus kontaktus – tāds ir konkursa attīstības tālākais ceļš.
– Līdztekus konkursa organizēšanas darbam pašai bija eksāmenu sesijas laiks Rīgas augstskolā. Kas īsti tiek studēts?
– Mācības mani ļoti gandarī, lai gan laika konkursa aktivitātēm līdz ar to bija mazāk. Esmu iestājusies Lutera akadēmijā, kur apgūstu ērģeļu spēli. Tā kā esmu Madonas ev. luteriskās draudzes ērģelniece, to vēlējos jau sen, tikai nevarēju sadūšoties. Pēc četru gadu mācību darba būšu baznīcas mūziķe. Studiju procesā daudz darbojamies ar dziedāšanu, diriģēšanu un vairāku veidu ērģeļu spēlēšanu. Tas ir ļoti interesanti, un zināšanas noder gan manam, gan draudzes priekam.
– Uz kādām ērģelēm Rīgā tiek spēlēts?
– Apgūstu ērģeļu spēli Anglikāņu baznīcā un Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kur ir ļoti varenas ērģeles. Sv. Jāņa dievnama ērģelēm ir četri manuāļi, ap septiņdesmit reģistru, vēl nevaru tajās īsti orientēties. Mācības akadēmijā notiek trešdienās un ceturtdienās, kursā iestājāmies seši cilvēki, nu jau trīs no visiem slodzi nav izturējuši.