– Esmu mājās, – tā ikreiz, atbraucot uz Madonu, saka madoniete BAIBA BROKA, kas, kļūstot par Latvijas Biatlona federācijas (LBF) prezidenti, bieži ir sastopama biatlona sacensībās sporta un atpūtas bāzē "Smeceres sils". – Madonai ir iespējas, Madonai ir gribēšana, un madonieši allaž parādījuši, ka spējīgi panākt rezultātus. Ticība sev un saviem spēkiem padara lietas iespējamas, un to es novēlu savai mīļajai pilsētai – turpināt izaugsmi, rūpēties par saviem cilvēkiem un ar lepnumu izskanēt ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskajā mērogā, – uzsvēra Baiba Broka. Mūsu novadniece, juriste, kas bijusi arī tieslietu ministres amatā, veic Rīgas domes deputātes pienākumus un joprojām enerģiju smeļas sportiskā un aktīvā dzīvesveidā, nesen piekrita arī "Stara" aicinājumam uz interviju.
– Pastāstiet, kā ir veidojusies ievirze sportā?
– Esmu dzimusi un augusi Madonā. Tētis joprojām dzīvo Madonā, nu jau pusotrs gads būs, kā bez mammas. Mācījos Madonas 1. vidusskolā, ko 1993. gadā pabeidzu. Ievirze sportā ir bijusi no mazām dienām. Mūsu ģimene ziemās pa kartinga trasi ir slēpojusi, tāpēc, mācoties skolā, izvēlējos slēpošanu. Pirmajās klasēs fizkultūras skolotājs bija Juris Zass, viņš iedrošināja piedalīties slēpošanas sacensībās. Sporta skolā sāka strādāt Juris Grants, sāku trenēties pie viņa, mums bija jaukas sporta nometnes. Kad J. Grants pārcēlās uz Rīgu, mūsu grupa pajuka. Aizgāju pie trenera Vladimira Trunova. Vasarā skrēju krosu, orientējos, piedalījos Latvijas orientēšanās sacensībās, kur bija labi rezultāti, arī spēlēju basketbolu. Tolaik ļoti daudz laika pavadīju Alūksnē, kur dzīvoja mana ome, mammas māsa, un tur, sava radinieka – bijušā biatlonista un sporta skolotāja Aleksandra Meirāna – iedvesmota, daudz trenējos "Mežinieku" sporta bāzē. Omītes māja ir tieši blakus trasei, tā ka esmu tur pavadījusi daudzas patīkamas treniņu stundas. Tagad, ja vien ir iespēja, regulāri braucu uz Madonu, kā arī uz Alūksni – ziemā slēpojam, vasarā skrienam, braucam ar velosipēdiem. Madonā viens no hobijiem ir pludmales volejbols. Nereti sestdienas rītā aizejot uz pludmali, volejbols tiek spēlēts līdz vēlam vakaram.
– Ar veselīgu un sportisku dzīvesveidu ir vieglāk nest ikdienas slodzi?
– Izveidojas sportiskais raksturs un disciplīna. Taču līdztekus treniņiem dejoju tautiskās dejas "Vidzemē". Es dejoju jau kopš četru gadu vecuma līdz vidusskolai. Kad mācījos Latvijas Universitātē, piedzima pirmais bērns, tāpat vēl dejoju –
bērns ratiņos bija Mežaparkā, pati estrādē dejoju kopā ar "Vidzemi". Mūsu kolektīva dejotāji joprojām uztur sakarus, kad bija "Vidzemes" jubileja, visi sanācām, nodejojām dejas. Man bija tā laime dejot pie mūsu cildenās deju skolotājas Dzidras Rubenes, pēc tam kolektīva vadību pārņēma Andris Ezeriņš. Madonā ir visi apstākļi, lai kaldinātu un radītu personības. Arī savus dēlus virzu būt aktīviem. Vecākajam – Akselam – būs 18 gadu, mācās Rīgā 11. klasē. Viņš sporto, skrien pusmaratonu, ir spēlējis tenisu, bet sirds pieder mūzikai – spēlē ģitāru un klavieres. Jaunākais – Erdžans Deniss – ir 3. klases skolēns, arī ir sportists un spēlē klavieres. Visi "Nordea" maratonā skrienam savas distances, un šis maratons ir mūsu ģimenes obligāts pasākums. Abi ar Akselu skrienam 21 km, mazais brālis – 5 km.
– Kas ietekmēja profesijas izvēli, kāpēc nolēmāt studēt Juridiskajā fakultātē?
– Laikam 8. klasē gan sava rakstura, gan taisnības izjūtas dēļ sapratu, ka vēlētos būt juriste, jo radās daudz jautājumu, uz kuriem gribēju rast atbildes. Pratu diezgan labi runāt gan klases, gan skolas kolektīva priekšā, izteikt savu viedokli, to argumentēt, jo neizjūtu bailes no auditorijas. Izvēlētajā profesijā tas ir svarīgi. Mērķtiecīgi sāku padziļināti apgūt tos mācību priekšmetus, kas būs vajadzīgi – vēsturi, angļu, latviešu valodu.
– Kur esat strādājusi pēc augstskolas?
– Universitātē aizstāvēju diplomdarbu, un starpbrīdī starp diplomdarba aizstāvēšanu profesors uzrunāja, aicināja kļūt par pasniedzēju universitātē, kas 21 gada vecumā likās liels izaicinājums. Taču piekritu, un tas bija liels pavērsiens manā dzīvē. Sāku strādāt Latvijas Universitātē par pasniedzēju, paralēli stažējos Amerikā, kur bija iespēja pamācīties, iepazīt citas valsts kultūru. Tolaik izcīnīju dažādas atbalsta programmas, dzima daudzas novatoriskas idejas, tapa pilnīgi jauns studiju kurss, kopā ar Amerikas profesoru uzrakstīju mācību grāmatu Latvijas juristiem, kā juridiski pareizi izstrādāt dokumentus. Par pasniedzēju nostrādāju 15 gadu. Paralēli esmu praktizējusi kā juriste. Man ir gan juridiskā, gan ekonomiskā izglītība. Strādāju privāti gan kā finanšu, gan juridiskā konsultante, apkalpoju galvenokārt uzņēmējdarbības, komerctiesību jomā. Amerikā papildus mācījos starptautiskā biznesa tiesības, banku, patērētāju tiesības, kas tajā laikā Latvijā vēl bija jaunums.
– Ko devusi pieredze un prakse politikā?
– Par pielaidi valsts noslēpumam varu teikt, ka mūsu valstī tas ir instruments, lai koriģētu cilvēkus, kas kaut kādā veidā ir vai nav vēlami. Skatoties no demokrātijas puses, izprast manu darbību, ka esmu strādājusi ļoti daudzās valstīs, ar ļoti daudziem uzņēmējiem, sasniegusi to, ko esmu sasniegusi, laikam ir grūti. Aiz nesaprotamības ēnas var attaisnot sev vēlamas idejas. Manā gadījumā tika radīta neloģiska, neskaidra situācija. Tai pašā laikā skaidri iestājos par savām vērtībām un ideāliem, kas atšķiras no daudzu politiķu ideāliem, izceļos ar savu neatkarību, savu nostāju, tāpēc arvien vairāk pārliecinos, ka šādi cilvēki nemaz nav īsti vēlami. Taču šī situācija nepadara mani vājāku, bet gan pārāku kā cilvēku par šāda veida attieksmi, jo man nav problēmu atklāti par sevi runāt. Lielai daļai cilvēku ir skaidras manas vērtības gan par tradicionālo ģimeni, gan par tiesiskumu un taisnību, sportisku dzīvesveidu, cīņu pret narkotikām. Politiku izvēlējos, lai varētu līdzdarboties, un man ir svarīgi ideāli, attīstība.
– Ko vēlaties sniegt kā Latvijas Biatlona federācijas prezidente?
– Viss dzīvē ir atkarīgs no personībām un cilvēkiem. Vienmēr saku, ka Dievs sasūta cilvēkus kopā dažādās dzīves situācijās. Tiku uzrunāta, un esam domubiedru pulciņš, kam nav vienaldzīgs biatlons. Protams, man nav starptautisku sasniegumu biatlonā, taču zinu šo sporta veidu no amatieru līmeņa. Mana labā roka ir LBF viceprezidents, madonietis Gundars Upenieks, kas ir četru olimpisko spēļu dalībnieks, orientējas šajā sporta veidā līdz kaulam. Man ir cita veida pieredze, kā sakārtot, veidot atmosfēru, un sporta centru skolotāji sākuši runāt gan savā starpā, gan ar federāciju, cenšamies nospraust kopīgus mērķus. Mums vajag ne tikai augstus sasniegumus guvušus sportistus, bet arī to, lai mazie bērni, kas trenējas biatlonā, redz cerību, lai viņiem ir ideāli un arī iespējas mērķus sasniegt. Svarīgi redzēt, kas notiek ar talantiem, beidzot vidusskolu. Mērķis ir nākamajām olimpiskajām spēlēm sagatavot vīriešu biatlona komandu.
– Kā vērtējat slēpošanas un biatlona iespējas sporta un atpūtas bāzē "Smeceres sils"?
– "Smeceres sils" ir ne tikai Madonas pilsētas, bet visas Latvijas lepnums. Ir patiess prieks redzēt, kā Madonas pašvaldības mērķtiecīgs darbs vairāku gadu garumā ir devis šo rezultātu. Droši varu apgalvot, ka "Smeceres sils" ir vislabāk attīstītā ziemas sporta veidu – distanču slēpošanas un biatlona – bāze. Kā madoniete esmu priecīga, ka pašvaldība augstu novērtē biatlona tradīcijas, kas ir Madonā, tās sistēmiski uztur un domā par biatlona attīstību nākotnē. Šī sporta infrastruktūra, servisa līmenis, ko sniedz "Smeceres sils" gan sportistiem, gan ikvienam aktīva dzīvesveida piekritējam, ir nozīmīgs ieguldījums un ļauj Madonu pamatoti dēvēt par Latvijas ziemas galvaspilsētu, kur biatlons kā nācijas lepnums tiek lolots un kopts. Lai arī daudz ir izdarīts sporta bāzes sakopšanā un modernizācijā un Madonai jau ir starptautiska mēroga distanču slēpošanas sacensību organizēšanas pieredze, tomēr no LBF puses vēlētos, ka "Smeceres sila" bāze tiktu sagatavota tā, lai varētu organizēt starptautiska mēroga biatlona sacensības. Lai to varētu, ir nepieciešama šautuves rekonstrukcija, nepieciešams izbūvēt skatītāju tribīnes, vajadzīgas komandām servisa mājiņas, tehniskajam personālam mājiņas… dažādi tehniski uzlabojumi, kuri noderētu arī starpposmos starp sacensībām. Pats svarīgākais ir Madonas pašvaldības atbalsts, un mani priecē A. Ceļapītera izpratne un atbalsts idejai par turpmāku bāzes attīstību. Būtiski ir panākt, ka "Smeceres silam" tiek piešķirts valsts nacionālās sporta bāzes statuss, un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu. Šī jautājuma sakārtošanā Latvijas Biatlona federācija sola savu atbalstu.