– Kā jūsu atmiņā iespiedušies notikumi Latvijā pirms 24 gadiem, kad cilvēki pulcējās Rīgā uz barikādēm, lai aizstāvētu savas valsts neatkarību? – vakar vaicājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Aleksandrs no Praulienas: – Atceros to laiku ar sajūsmu un ļoti pozitīvi, jo pārmaiņas bija vajadzīgas. Cilvēki, nedomājot par sevi, devās aizstāvēt Latviju un Rīgu. Skatījos televīziju un cerēju, ka viss beigsies labi. Ar šābrīža dzīvi esmu apmierināts. Manuprāt, arī Ušakovs ir savā vietā.
Māra no Lubānas: – Atmiņas jau ar gadiem pabāl, tomēr tās izjūtas paliek. It īpaši, kad sākās apšaudes. Skatījos televīziju un domāju, kā būs. Manuprāt, arī šodien cilvēki būtu gatavi iet un aizstāvēt savu valsti.
Anita no Sarkaņiem: – Sēdējām pie televizora un gaidījām, kas būs. Likās, mēs tā bišķiņ maliņā no Rīgas, tā kā drošāk, bet tie, kuri bija Rīgā… Arī mans māsasdēls bija starp viņiem. Taču diezin vai šodien būtu tik liela pacilātība un vienotība, kā tobrīd. Viss ir tā sarežģījies. Galvenais jau bezdarbs.
Ausma no Madonas: – Es tajā laikā mācījos augstskolā Jelgavā. Tieši sesija bija un nevarēja saprast, vai maz varēs no Madonas uz Jelgavu tikt un kā vispār būs. Pati toreiz barikādēs nepiedalījos, bet, ja šodien vajadzētu, noteikti ietu. Lai jau kā mums te iet, bet tā ir mūsu dzimtene. Tādā ziņā esmu patriote.
Viedokļus uzklausīja
BAIBA MIGLONE