Madonas vārds aizvien vairāk tiek locīts saistībā ar sportu un panākumiem tajā. Pēdējos gados cits pēc cita ir atdzimuši vai no jauna radīti sporta infrastruktūras objekti, par kuriem Madonu var apskaust tuvi un tāli ciemiņi no citām pašvaldībām. Sportista gaitas visbiežāk sākas bērna gados, tādēļ tas pamats (tostarp arī veselīgam dzīvesveidam), kas tiek ielikts jau mazotnē, kalpo par fundamentu tālākajai dzīvei. Jau 25 gadus ar Madonas bērnu un jauniešu sporta aktivitātēm ir saistīts Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) direktors VOLDEMĀRS ŠMUGAIS. Piedāvājam jūsu uzmanībai interviju ar viņu.
– Esmu dzimis pirms 55 gadiem Viļānos, kur arī līdz 1978. gadam mācījos un ieguvu vidējo izglītību. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, ko vēlāk pārdēvēja par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Nosaukums mainījies, bet liela daļa mācībspēku palikuši. Pabeidzot institūtu, sadalē tika piedāvātas trīs iespējamās darbavietas. Rēzeknes rajona Tiskādos bija iespēja uzreiz kļūt par internātskolas direktoru, taču, tā kā tolaik jau biju precējies ar Ivetu, kas bija pastrādājusi praksē „Starā", un arī pats vēlējos strādāt rajonā, kurš ir latvisks, izlēmām pārnākt uz Madonu. Pirmā darbavieta bija Kraukļu astoņgadīgā skola, kur strādāju par fizkultūras skolotāju. Pēc trim gadiem tiku iecelts par skolas direktoru. Vēl pēc trim gadiem mani pārcēla uz Madonas rajona partijas komiteju par instruktoru. Savukārt 1990. gadā, kā liecina ieraksts darba grāmatiņā, mani atbrīvoja no ieņemamā amata un pārcēla Madonas BJSS rīcībā. Ļoti interesants formulējums, gluži kā mantu ceļot no vienas vietas uz citu. BJSS sākumā strādāju par metodiķi, vēlāk biju mācību daļas vadītājs, bet 1997. gadā sāku pildīt BJSS direktora pienākumus. Šo darbu mainījis neesmu, lai gan mainījušies ir pienākumi un BJSS atrašanās vieta. Sākotnēji skolai tikpat kā nekā nebija, pat pastāvīgu telpu, kurās strādāt. Vienā gadā pat tika nomainītas trīs kantora atrašanās vietas. Vienubrīd BJSS strādāja bijušā skolas direktora Aleksandra Grotkera dzīvoklī.
Arī treniņu bāzes nebija, bija jāīrē abu Madonas vidusskolu sporta zāles. Par laimi, pie apvāršņa parādījās ideja par sporta centra būvniecību, un ar apņēmīgu darbu to arī izdevās īstenot. Tas ir ļāvis nodrošināt ar labiem treniņapstākļiem gan vieglatlētus, gan tos, kas trenējas komandu sporta veidos.
– Madonas BJSS strādā astoņos novirzienos. Tas ir par daudz vai – tieši otrādi – optimāli? Kā zināms, sabiedrībā ik pa laikam ir diskusija, kura pieeja labāka –
atbalstīt tikai vienu vai pāris sporta veidu, sagaidot augsta līmeņa panākumus, vai arī sporta dzīvi veidot visaptverošāku, uzsvaru neliekot uz tiekšanos pēc zvaigznēm?
– Pašvaldība ir ieinteresēta, lai pēc iespējas vairāk tās teritorijā dzīvojošo cilvēku nodarbotos ar sportu, un šāda politika lielākoties Madonas novadā arī ir. Varam kā piemēru ņemt Gulbeni, kas savulaik sevi skaļi pieteica virslīgā ar basketbola klubu „Buki", taču tālākie notikumi pierādīja, ka mazām pilsētām šādi projekti, ja nav vietējo spēlētāju, bet jāpaļaujas tikai uz leģionāriem, var pastāvēt vien īstermiņā. Tāda ir mazu pilsētu realitāte. Otrā svaru kausā ir liekama atpazīstamība, ko var iegūt, kādam klubam vai individuālam sportistam izsitoties augstā līmenī. Mums tie ir desmitcīņnieks, olimpietis Edgars Eriņš, kas, izmēģinājis spēkus bobslejā, visticamāk, atgriezīsies desmitcīņā, kā arī Arvis Liepiņš, kas, uzvarot Latvijas čempionātā biatlonā, ir sacēlis pamatīgu ažiotāžu presē, televīzijā un radio.
– Kā laikā, kad ir tik daudz citu vilinājumu un blakuslietu, BJSS izdodas piesaistīt bērnus sportam un treniņiem?
– Tikai ar ideālu apstākļu radīšanu. Padomju gados cēlām komunismu, tagad beidzot esam uzcēluši. Mācības par velti, ēdināšana par velti, dzīvošana par velti, arī transports uz visiem sporta skolas izbraukumiem ir bez maksas, tāpat par inventāru – labāku vai ne tik labu – nav jādomā. Tiek prasīta tikai 4 eiro dalības maksa mēnesī. Dažkārt, šķiet, bērni pat neapzinās, cik daudz viņiem tiek iedots, tādēļ brīžos, kad pēkšņi kāds kaut ko ar karotīti mutē nav ielicis, ir spuras gaisā. No otras puses, ja nebūtu šo apstākļu, pat grūti iedomāties, kas Madonā notiktu ar bērnu un jauniešu sportu. Zinu, kāda situācija ar atbalstu šai jomai ir citās pilsētās. Tā nav patīkama. Neraugoties uz visu pozitīvo, bērnu skaits samazinās, taču vairāk nekā 600 bērnu spējam noturēt. Notiek arī cīņa par audzēkņiem. Daži labākie tiek raustīti uz visām pusēm – basketbolu, futbolu, distanču slēpošanu. Tomēr būtiskākais ir trenera jautājums. Ja ir treneris, kurš spēj bērnu motivēt, lai tas nodarbotos ar sportu un sasniegtu augstus mērķus, tad ir arī rezultāts, ja trenera nav, arī katru dienu dodot meduskūkas, nekā nebūs.
– BJSS un pašvaldība iegulda daudz pūļu un līdzekļu bērnu un jauniešu attīstībā, vai nav sarūgtinājuma, ka kāds jaunietis ar talantu un potenciālu uz augsta līmeņa sportiskajiem sasniegumiem sevi vēlāk nerealizē sportā?
– Vienu cilvēku uzreiz varu minēt, kur Latvija ir zaudējusi ļoti perspektīvu sportistu. Tas ir Rinalds Kostjukovs. Savulaik viņu un Arvi Liepiņu Roberts Raimo no mums pārmānīja uz Rīgas slēpošanas skolu. Rinalds Eiropas jaunatnes olimpiādē visu lielo slēpošanas grandu konkurencē ieņēma trešo vietu. Delegācijas vadītājs bija saderējis, ka gadījumā, ja kāds no mūsējiem tiks pie medaļām, viņš nodzīs matus. Dabūja nodzīt. Vēl kādu gadu pēc tam Rinalds patrenējās, bet, pabeidzis mācības, izvēlējās militārista karjeru, ko vairs nevarēja apvienot ar slēpošanu. Kā valsts un Latvijas Slēpošanas savienība varēja nepamanīt, ka mums ir tik talantīgs sportists? Diemžēl tāds liktenis ir daudziem individuālo sporta veidu pārstāvjiem. Sporta spēļu sportisti vēl atrod veidus, kā nodarboties ar savu sporta disciplīnu, jo basketbolā, futbolā un florbolā komandu ir daudz un arī līgu, kurās spēlēt, netrūkst. Labākie tiek pamanīti, un viņi var spēlēt augstākā līmenī. Individuālo sporta veidu pārstāvji pēc skolas beigšanas diemžēl nevienam nav vajadzīgi, ja vēlies izsisties, viss balstās uz paša vai arī pašvaldības iespējām nodrošināt finansējumu. Klubu sistēma individuālajos sporta veidos Latvijā nav attīstīta, un arī sponsoru šiem klubiem nav.
– Tuvojas tradicionālais novada pasākums „Sporta laureāts". Ar ko Madonas novads šogad var palepoties sportā?
– Aptauja vēl turpinās. Pirmā daļa internetbalsojumā ir noslēgusies, kurā tika atsijāti trīs labākie sportisti. Lai saglabātu intrigu, to vārdus vēl nenosaukšu. BJSS nosacījums laureātiem ir viens – republikas čempions. Sporta spēļu komandām ir jābūt labāko trijniekā vai arī atsevišķiem sportistiem jāiekļūst izlases sastāvā. Katru gadu pasākumā ir bijis aptuveni 100 laureātu, kas ir labs rādītājs. Šogad būs ievērojams kritums. Šis pasākums ir vienīgā reize, kad varam pateikties par ieguldīto darbu un sasniegtajiem panākumiem labākajiem novada sportistiem. Pirmajos gados pasākums mērogos bija pieticīgs, taču gadu gaitā tas ir izaudzis par ļoti labu, kvalitatīvu sarīkojumu.
– Paša dzīvē līdzās sportam visai nozīmīgu vietu ieņem arī medības.
– Manu aizraušanos ar medībām, šķiet, visi būs pamanījuši. Medības varu saukt par savu hobiju. Agrāk to pašu varēja teikt arī par makšķerēšanu, taču makšķeri neesmu turējis rokās gadus septiņus, tādēļ par hobiju to saukt būtu grūti. Makšķerējot labākās trofejas man ir bijušas 8,5 kg smaga līdaka un vēl skolas gados Rēzeknes upē izmakšķerētas 7 kg smagas karpas. Ar medību trofejām gan palepoties nevaru, taču neuztveru to kā medību galveno nozīmi. Medības uz gaidi, kad tu vairākas stundas sēdi mežā un ieklausies klusumā, ir brīži, kad varu atslēgties un atpūsties no ikdienas burzmas. Godīgi sakot, esmu cilvēks, kurš labāk jūtas vienatnē, nevis barā, tādēļ pats esmu nedaudz pārsteigts, ka dzīve iegrozījusies tā, ka esmu tur, kur ir cilvēku kustība un viss mutuļo un vārās. Tomēr sirdī noteikti esmu vienpatis, un, ja man nebūtu šī hobija, noteikti jau kādu laiku iepriekš būtu nojūdzies un izdedzis. Viens brīdis, kad tam biju ļoti tuvu, saistās ar sporta bāzes „Smeceres sils" attīstīšanu. Pamats bāzes izveidei tika ielikts jau padomju laikos, taču, kad uzsāku strādāt, sils bija visai nolaists. Tad sākās bāzes atdzimšana – ar ēku būvniecību, zemes transformāciju, jaunu trašu izveidi u. c. darbiem. Tolaik mans darba režīms saistījās ar trim vietām – sporta centrs, BJSS un Smeceres sils, un, kā visai trāpīgi sava raksta virsrakstā žurnālā „Sports" minēja Dainis Caune, biju „treju kalpu direktors". Tobrīd ar 24 stundām diennaktī bija par maz. Ja vēl ilgāk tā būtu strādājis, noteikti izdegtu. Pats no sila negribēju aiziet, jo uztvēru un joprojām uztveru to kā savu bērnu, taču labi, ka man to „atņēma", jo ilgāk tā turpināt strādāt būtu bijis grūti. Veselība tomēr ir viena no svarīgākajām lietām cilvēka dzīvē.
AGRA VECKALNIŅA foto