16. decembrī dzejniekam Leonam Briedim svinēsim 65. dzimšanas dienu. Arī mūsu novada cilvēki dosies uz Rīgu, lai klātienē noklausītos dzejniekam veltīto koncertu "Atziedi, dvēsele", kas 16. decembrī notiks koncertzālē "Rīga".
Ar Leonu Briedi īsi pirms lielā notikuma tikāmies sarunā, un tajā mēs skatu vērsām vispirms jau uz viņa bērnību un dzimto pusi.
– Galvenais, ka esmu pamanīts, ka esmu jūsējais – mūsējais, – sasveicinoties smaidīja Leons Briedis. – Paradoksāli sanāk – kamēr tu nesataisi troksni, neviens it kā par tevi neliekas ne zinis. Tomēr labāk, lai pa priekšu iet mani darbi, nekā es pats.
– Viss līdzšinējais mūžs bijusi skaista dzīvošana idejai – poēzijai, tulkošanas darbam, izdevniecībai.
– Visam darītajam apakšā ir dziļāka jēga – neko negūt par labu sev pašam. Tad arī sirds nesavtīgums agri vai vēlu nāk atpakaļ. Nāk atpakaļ divkārt, desmitkārt, daudzkārt. No ilūzijām sen esmu atsvabinājies, jo ilūzijas ir ceļš, kas nekur neved. Ja nu vienīgi pie iekšējās garīgās erozijas vai pašiznīcināšanās. Ideāli savukārt ir tie, ko vajag saudzēt un atbalstīt. Ideāli ir savveida avoti – daba, cilvēki, dzīve, mīlestība, sapņi. Šoruden – 15. septembrī – notika atgriešanās pie viena no maniem lielākajiem ideāliem – manas bērnības, dzimtās puses, kas neapšaubāmi ir visbūtiskākais cilvēka dzīves avots. Un ir ļoti svarīgi, lai tas nekad neaizsērētu.
– Kādas ir atmiņas no bērnības un Mētrienas laika?
– Mētrienā nodzīvoju pirmos četrus, piecus dzīves gadus. Kā man tika stāstīts, tēvs skolotāja darbu uzsāka Lubānā, pēc tam strādāja Sāvienā, tad nokļuva Mētrienā. Tur viņš iepazinās ar manu māti, kas uz Mētrienu pārcēlās no Rīgas. Tā kā viņi nekad nav bijuši partijas biedri, vecāki nevarēja uzkalpoties ne par mācību pārzini, ne direktoru, kaut piedāvāts tas viņiem tika.
Ar Mētrienu man pašam saistās ārkārtīgi daudz skaistu atmiņu. Atceros laiku ap trim, četriem gadiem. Atminos meiteni vārdā Rudīti, kura dzīvoja uz Lejas skolas pusi. Rudīte man bija kā auklīte, manās acīs viņa izskatījās jau kā dāma, iespējams, biju viņā drusku samīlējies. Vecāki kā lauku skolotāji bija ļoti aizņemti –
darbs profesijā, plus pienākumi lauku saimniecībā. Mums bija zeme, gotiņa, cūciņa, vistas, aitas, lieli sakņu dārzi – viss kā nākas. Tā bija tipiska pēckara lauku skolotāju dzīve, un vajadzēja kādu, kas pieskata arī mani. Vispirms to darīja tēva māsa Karlīne, vēlāk – apmēram desmit gadu vecā meitene Rudīte. Vecāki pukojās, ka par viņu vien runāju, Rudīte manās acīs bija liela autoritāte, un ar vienu aci viņā patiesi biju samīlējies.
Ģimenes draugs bija arī Augusta onkulis. Viņam patika tēlot lugās, bija lauku pašdarbības teātra aktieris. Tolaik jau tādu nodarbju, kur cilvēks laukos varēja sevi garīgi izpaust, bija ļoti maz. Pat kino rādīja reti, varbūt reizi mēnesī parādīja kādu trofeju filmu vai padomju ideoloģizētu kinolenti. Atceros, ka reiz skatījāmies teātri, pašdarbības trupa uzveda Blaumaņa lugu "No saldenās pudeles". Augusta onkulis kāpa uz skatuves un tēloja piedzērušos. Tad es rāvos augšā un izjaucu visu izrādi – uzkāpu uz skatuves un protestēju, ka tā nav tiesa, ko te rāda, viss ir vieni vienīgi meli. Dzīvē Augusts nemaz nedzer, viņš arī nepīpē un ir normāls, labs cilvēks. Kamēr aktieri attapās, zālē visi smējās, vecāki mani centās no skatuves nodabūt, tracis bija liels, un pasākums bija izjaukts.
– Mētriena atmiņā palikusi ne tikai caur cilvēkiem, bet arī ar tās izteikto dabas skaistumu.
– Visizcilākās bērnības atmiņas ir šādas. Tai dienā pamodos ļoti agri. (Starp citu, piedzimis arī esmu agri no rīta – 1949. gada 16. decembrī, piektdienas rītā pulksten astoņos. Un nevis Madonā, bet "Grantiņu" mājās. Kamēr esot skrējuši pēc vienīgās apkārtnē esošās vecmātes, es jau bez palīdzēšanas biju ieradies pasaulē.)
Atceros skaisto rītu, kad pamodos, izlēcu no gultas un skrēju. Skrējiens likās ļoti ilgs un tāls, līdz piepeši lejā pie purviņa ieraudzīju avotiņu. Par to kaut ko jau nojautu un zināju iepriekš, un galamērķis bija nonākt pie šī brīnišķīgā avota. Ieskrēju pļavā, un tur arī bija baltais, brīnumskaistais avots. Nekad iepriekš neko tik baltu un cildenu nebiju redzējis. Pienācu klāt, lai ar viņu apsveicinātos, bet viņš nez kāpēc iespēra man pa labās kājas ceļgalu. Rēta ir saglabājusies uz visu mūžu, un tas, protams, bija zirgs –
balts zirgs. Man nesāpēja, nebija citu izjūtu, kā tikai neparasts, neviltots pārsteigums – kā tā – es taču pie tevis no visas sirds, un tu man šitā… Mājās es esot pārradies viscaur asiņains, bet rēta ir saglabājusies vēl šobaltdien.
– Gandrīz simbolisks mirklis – spēriens no paša Pegaza!
– Tā varētu būt, un lūgtumis piedodiet, ja tas izklausās pārāk poētiski.
Otra epizode, kas man palikusi prātā, – no lauku ļaudīm biju dzirdējis, ka no akas dibena gaišā dienas laikā var redzēt zvaigznes. Pie Lejas skolas veči tīrīja vai raka aku. Man ļoti gribējās dienas vidū paskatīties uz zvaigznēm, un, kamēr veči grozījās un pagāja nost paēst savas pusdienas, es ierāpos akā. Tā nebija dziļa, vien pāris metru, kaut man toreiz likās, ka tā ir milzīga. Ierāpos, sēdēju akas dibenā un pūlējos saskatīt zvaigznes. Visi apkārt uztraucās, nervozēja un mani meklēja, bet es klusēju, ne vārda neteicu, jo pirmo reizi mūžā jutos patiesi laimīgs – es taču redzēju zvaigznes! Es noticēju tam, kas bija jāredz, jo kā gan varētu kaut kam tik daiļam neticēt.
Tikai tad, kad racēji atgriezās pie darba, viņi mani atklāja. Un tad gan no vecākiem dabūju pamatīgu pērienu. Visi jukuši prātā, mani meklēdami, bet es sapņaini klusējis.
Šādu stāstu ir daudz, jo man vienmēr paticis ceļš, kustība, un ziņkārība ir mana mūža moto.
Netālu no Mētrienas uz Odzienas pusi bija ezers, un reiz es ierāpos kādā laivā, kas atradās ezera krastā. Laiva atrisa, un es iepeldēju līdz ar laivu ezera vidū. Tēvs un māte, vēl citi cilvēki bija izmisuši, domāja, kā mani izdabūt no ezera, bet es jutos brīnišķīgi un nemaz negribēju pie viņiem atpakaļ. Pēriens tam, protams, sekoja.
Trešais pēriens bija par čūskām. Man ļoti patīk viss dzīvais, nez kādēļ man patīk abinieki, rāpuļi – čūskas un ķirzakas. (Ne velti vienai no manām dzejas grāmatām dots nosaukums "Liepas koks, zalkša asins".) Mētrienā ir vieni vienīgi purvi, tur galvenokārt atceros odzes. Kad tēvs gāja pļaut, viņš līdzi ņēma pamatīgu bomi. Laiku pa laikam viņš nometa izkapti, nolamājās, paņēma bomi un sita odzes. Lai kas slikts nenotiktu ar mani (tiku ņemts līdzi pieskatīšanai), tiku uzsēdināts uz liela akmens. Pelēkās odzītes tad līda pa kājām, es esot ar tām rotaļājies, kāda līdusi arī pār krūtīm – kā jau bērns, es smaržoju pēc piena. Kad tēvs to visu pamanīja, viņš nosirmoja un viņu teju vai ķēra trieka. Uz pļaušanu es līdzi vairs netiku ņemts.
Vēl skaista epizode, ko atceros, ir mana sastapšanās ar vilku. Pēckara gados vilku tai pusē bija daudz. Par vilka ādu varēja dabūt miltu vai cukura maisu – tā bija vērtība. Tas, ko netālu no "Grantiņu" mājām sastapu es, bija nožēlojams un izkāmējis vilks. Es jau mūždien kur staigāju, klīņoju, mani brāļi tādā ziņā bija daudz paredzamāki. Tā uzgāju vilku. Man likās – suns, novājējis, izkāmējis suns. Drusku rūca, zobos ņirdza; bail no viņa gan nebija. Pastāvējām metra pusotra attālumā, tuvāk tam negāju, un viņš arī ne. Vilks likās noplucis, bez tādas iekšējas pašcieņas, ne tikai žēlojams, bet arī nožēlojams. Parūca, parūca, parādīja zobus, iežmiedza asti kājstarpē un aizmanījās uz mežu. Kad mana tante Karlīne to ieraudzīja, viņa izsaucās: "Ak, dēliņ, vēl vienu tādu skatu, un ar mani vairs nebūs labi!"
Jā, es biju tāds dīvains, dīvains bērns. Acīs palicis vēl viens redzējums no Mētrienas laika. Tante Karlīne bija nedaudz zāļu veča, viņa vāca dažādas zālītes. Nekāda vārdotāja viņa nebija, bet dzīvesgudra sieviete – gan. Laikam jau bija pienācis baldriānu vākšanas laiks. Tēvs viņai piepalīdzēja, pār plecu nesa milzu zāļu saišķi. Saišķis nokarājās līdz pat zemei, un tam apkārt tinās kādi piecdesmit kaķi. Tie ņaudēja, pinās pa kājām, un tā bija īsta kaķu ekstāze – koncerts pa pilnu klapi.
– Spilgtas atmiņas, kas noteikti ienākušas arī dzejoļos.
– Neapšaubāmi, jo visa dzeja man ir kā atgriešanās bērnībā. Tie nav poētiski vārdi, jo dzīve prasa vēl daudz ko citu – lai tu mācētu pļaut sienu, mācētu iedzīt naglu, mācētu ko salabot. Poēzija ir tad, kad esi savrupībā, klusumā, mierā. Tad no tavas bērnības sāk plūst avotiņš, kas ir mūžīgs sapnis, dzeja, mūžīga mīlestība.
OĻĢERTA SKUJAS foto