Pirms nepilna gada, 21. decembrī, teju visu Latviju pāršalca ziņa par to, cik cietsirdīgi kāds bija izlēmis atbrīvoties no trim kucēniem Ļaudonā, nometot tos no tilta. Viņiem veicās nenoslīkt, bet gan tikt sadzirdētiem un izglābtiem. Rūpes par mazuļu izaudzināšanu uzņēmās VUGD Madonas daļas ugunsdzēsējs glābējs IVARS SLOKA, kas arī bija piedalījies kucēnu glābšanā. Pateicībā par viņa sirdsdarbu šoruden Ivaram pasniegta Madonas novada domes Pateicība.
Kā Ivars Sloka secina, cilvēku viedokļi ir dažādi un par šo gadījumu arī pārmests – „ko tik daudz var ar suņiem ņemties". Taču dzīvē viņš vadās pēc pārliecības – ja vien ir viņa spēkos palīdzēt, garām nedrīkst paiet nevienam, tas atspoguļojas arī Ivara darba kultūrā. Tā nupat, par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 96. gadadienai, Ivars Sloka saņēma arī VUGD Pateicību par priekšzīmīgu dienesta uzdevumu izpildi.
– Pats uzskatu, ka neesmu pasauli glābis, tāpēc nav, par ko lielīt. Labāk, lai izdaru klusītiņām savu darbu, bez liekas reklamēšanās, – uzrunāts sarunai laikrakstā, Ivars Sloka noteic.
– Bet, redz, par izglābtajiem kucēniem uzzināja visa Latvija.
– Jā, ar sunīšiem tā sanāca; 21. decembrī viņi svinēs savu trīskāršo dzimšanas dienu, jo pirmo reizi viņiem dzīvību deva mamma, otrreiz piedzima, kad izvilkām no upes, trešo reizi – kad izdevās izķepuroties un izaugt lieliem. Divas kucītes, Lakija un Laine, dzīvo mūsu ģimenē, vasarā tika sterilizētas. Šķūņa galā iztīrīju un iekārtoju viņām nožogotu voljēru. Ejam arī pastaigās izskrieties, tā kā kucītes ir mednieku suņu tipa, tas viņām ļoti patīk. Ikdienā brīvā vaļā vienas pašas nevar laist, jo sāk interesēt, kas ir tālāk par savu teritoriju. Tāpēc esmu sarunājis, lai viņas apmāca Jaunkalsnavā dzīvojošais Valdis Reinbergs ar 24 gadu pieredzi kinoloģijā. Arī pats šo to internetā paskatos un pa šo laiku esmu audzinājis paklausībā. Uzskatu, ja jau bērnus laižam skolā, arī suņi ir jāmāca un jāizglīto elementārā paklausībā.
– Arī tiešos darba pienākumus pildāt ar lielu atbildību; pastāstiet, kā nonācāt VUGD?
– Godīgi sakot, ielēcu pēdējā vilcienā. Man 21. jūlijā ir dzimšanas diena, 16. jūnijā, vēl 39 gadu vecumā, aizgāju pieteikties, jo no 40 gadiem dienestā vairs neuzņem. Nokārtoju fiziskās un medicīniskās pārbaudes, izgāju apmācības un 10. jūlijā tiku pieņemts darbā. Iepriekš biju strādājis autotirdzniecībā, „Auto VHV", bet tad no dzīves aizgāja mans draugs un skolotājs, ar ko kopā esam gājuši no bērna kājas, Raivo Vilciņš. Ar viņu kopā braucām ar mocīšiem, jau no bērnības nodarbojāmies ar motosportu. Tas bija tāds kā lūzuma punkts, tāpēc no šī darba aizgāju. Vienu brīdi pastrādāju arī apbedīšanas birojā „Krustaceles", līdz izlēmu painteresēties par darbu VUGD. Aizejot uz VUGD, no motosporta vajadzēja atteikties. Jau iepriekš esmu vairākas reizes operēts, bijuši lūzumi, traumas. Ja pa divām reizēm gadā ietu uz slimības lapas, ne es tur varētu pastrādāt, ne būtu tur vajadzīgs. Tiku lieliskā maiņā kopā ar vīriem, uz kuriem tiešām var 100% paļauties jebkurā situācijā, un ir tāda saliedētība, ka strādājot jau zinām, ko kurš darīs.
Godīgi sakot, pat mazliet tā kā žēl, ka neaizgāju strādāt uz VUGD agrāk. Tas, ka brīvajās dienās gaidu savu maiņu, jo tiešām uz darbu eju ar prieku, manuprāt, ir augsts rādītājs dzīvē. Saprotu, katrs izsaukums ir kāda cilvēka nelaime. Tāpēc, protams, par šo momentu darbā nepriecājos. Bet nelaimes dzīvē ir neizbēgamas. Tas, par ko priecājos, ir, ka šādos nelaimes brīžos cilvēkiem varu palīdzēt.
Es negribu karjeras kāpnes, negribu būt priekšnieks. Man pat piedāvāja vecākā šofera vietu, kas sēž kabinetā un raksta dokumentus, bet biju ar visām četrām pret. Es nevaru nosēdēt, man vajag būt iekšā aktīvā darbībā. Esmu nokārtojis visu nepieciešamo, lai varētu strādāt gan kā VUGD mašīnas šoferis, gan kā ugunsdzēsējs glābējs, vadīt glābšanas laivu, Hanzas dēli, vest ugunsdzēsēju trepes. Bet mana īstā stihija ir ugunsdzēsēja glābēja darbs, nevis stāvēšana pie mašīnas un krānu grozīšana. Cilvēki no malas to vispār nesaprot, pēc tam apkārt runā: „ugunsdzēsējs stāv pie mašīnas un neko nedara". Viņi vienkārši nezina, ka to mums pieprasa likums, ka šoferis VUGD mašīnu nedrīkst pamest, jo ir jāregulē spiediens, jāpadod ūdens.
Tāpat dzēšot ugunsgrēkus, cilvēki mūsu darba specifiku neizprot, bet runā. Ugunsdzēsības mašīnā ir 2,5 tonnas ūdens. Ja iedod pilnu jaudu, 10 atmosfēras, tie ir 40 litru ūdens sekundē. Cik ilgam laikam pietiek? 5-6 minūtēm. Malā stāvošie to filmē, safotografē un komentē: „atbrauca ar pustukšu mucu".
– Ugunsdzēsēja darbs savā ziņā arī nozīmē nemitīgu lēkšanu briesmās.
– It kā izsaucu to nelaimi uz sevi, bet nekas neņem. Tā mēs jokojam, jo bez jokiem mūsu darbā nevar. Man baiļu slieksnis ir ļoti zems. Ja vien zināšu, ka varu cilvēkam palīdzēt, daudz nedomāšu, bet metīšos iekšā. Protams, ir gadījies visādi – ir krists cauri izdegušiem griestiem, meklējot cilvēku, pats esmu iestidzis dūkslājā tā, ka jau ūdens smeļas mutē. Lielu traumu nav bijis, vien izmežģījumi, apdegumi. Tas nav šķērslis. Cita lieta ir psiholoģiskais aspekts, jo svarīgākais ir tās nelaimes neielaist sevī. Tikpat kā neiespējami to izdarīt situācijās, kad gājis bojā bērns – tas ļoti ilgi sēž iekšā. Tad raud arī stiprie vīri, un, pat ja pārsāp, aizmirstas, tas nekur nepazūd.
Kādā avārijā bija apgāzies auto, invalīds bija braucis ar rokas vadāmību, nesavaldījis auto, tas apgāzies. Šoferis un blakussēdētājs jau padzīvojuši cilvēki, līdzi paņēmuši deviņgadīgu kaimiņu meitenīti, un viņa palikusi iespiesta zem šīs automašīnas. Bija sarunāti spilveni, lai, auto ceļot, tas negāžas, ceļā devies arī pagasta traktors ar trosēm. Tās 10 minūtes, gaidot, kamēr atbrauks palīgi, vilkās kā pusgads. Medmāsiņas pat neriskēja līst pie mašīnas pārbaudīt pulsu, jo tā šūpojās. Daudz nedomādams, palīdu apakšā, pulss ik pa brīdim mazliet uzsita, jutu, ka bērns vēl silts. Kad atbrauca traktors, cik vien ātri varējām, pacēlām, izvilkām no mašīnas apakšas. Darbu sāka mediķi. Kad pateica, ka neizdosies, neticēju un vairākas reizes uzstāju, lai mēģina vēl. Bērns, 9 gadi, actiņas vaļā un skatās uz tevi… Tas ilgi neaizmirstas, ka, lai vai kā centies, nespēji palīdzēt…
Tāpēc katru reizi, kad ieskanas signāls uz izsaukumu, klusībā lūdzam Dievu, lai tikai nebūtu avārija, cietuši cilvēki, sevišķi bērni; labāk tad, lai tās ir mantas, šķūnītis. Bet arī nodedzis malkas šķūnītis ir liela nelaime tantiņai ziemā. Nelaimes brīdī to var ļoti labi redzēt, ka cilvēks satraucas par materiālām lietām, aizmirstot par savu drošību, – vēl skrien teju vai liesmās, lai izglābtu savu velosipēdu. Vai arī: „pagaidi, man te vēl pudele palika". Kāda pudele, kāds velosipēds – tas ir jāatstāj malā. Cilvēka dzīvību neatgūt, tāpēc tā vienmēr būs svarīgāka par visām mantām. Jo, ja pa to laiku, kamēr meklēja pudeli, būtu uzkāpis uz otro stāvu, kamēr vēl kāpnes nedega, būtu izglābis savus kaimiņus, vecīšus. Tāds gadījums reiz bija, ka apakšējie augšējos tā arī nokurināja…
– Vai neuznāk dusmas, ka daudzas nelaimes izceļas cilvēku pašu muļķības, neuzmanības, nereti – arī lietotā alkohola dēļ?
– Man ir pilnīgi vienalga, kas tas ir par cilvēku – varbūt dzērājs, narkomāns. Viņš ir cilvēks, kuram jādod iespēja dzīvot. Tas, vai viņš tālāk dzīvos, ir Dieva ziņā. Bieži vien pilsētā noskatos, ka cilvēki iet garām ceļmalā gulošiem cilvēkiem. Vienmēr apstājos, pajautāju, vai slikti palicis. Pat, ja ir dzēris, izsaucu „ātros". Lai vai kāds dzērājs, narkomāns – cilvēks vien viņš ir. Kādu kurš savu ceļu izvēlējies, kuram vairāk, kuram mazāk dzīvē veicies, tā ir tikai apstākļu sakritība. Jāpalīdz ir nešķirojot. Kaut vai Zigis – bija gudrs cilvēks, pabeidzis vairākas augstskolas, pat pārāk daudzas, no kā arī prātiņš, visticamāk, aizgāja. Atceros, ka mamma viņu vienmēr ieaicināja, pacienāja ar tēju.
Tāpat dzīvnieks. Arī tiem es nevaru paiet garām. Sakodīs, nesakodīs, vismaz piestāju papaijāt, aprunāties. Visu pasauli neizglābsi, tas saprotams. Bet kaut vai aizej, izdari savu mazumiņu, parunājies. Arī tas dod mierinājumu, ka viņš kādam ir vajadzīgs, ka viņš nav nulle.
– Jebkuram tomēr nepieciešama relaksācija – kā tu atgūsties?
– Man tā ir bērnu Kristas un Ralfa audzināšana, rūpes par mājām Sarkaņu pagastā, tagad – arī par kucītēm Lakiju un Laini. Ar bērniem mēdzam visādas ekstrēmas lietas izdomāt, pašļūkt trosē aiz mocīša vai pamācīties braukt ar mašīnu pa pļavu. Es jau bērnībā biju traks un jūtu, ka tas iedzimis arī manam puikam.
Autore: LAURA KOVTUNA
AGRA VECKALNIŅA foto