MAIJU ANČUPĀNI Madonā pazīst daudzi. Daļa viņu atceras vēl no statistikas laikiem, savukārt citi to vairāk pazīst kā vienu no aktīvākajiem māju vecākajiem Madonas pilsētā.
Maiju raksturo aktīva dzīves pozīcija. Pirms vairākiem gadiem, kad izšķīrās Madonas slimnīcas liktenis, viņa aktīvi iesaistījās Jeuženijas Adamovičas vadītās Madonas pilsētas iedzīvotāju aizstāvības biedrības rīkotajā parakstu vākšanā, lai protestētu pret iespējamo Madonas slimnīcas slēgšanu. Par to, ka Maijai piemīt labas organizatora spējas, nupat varējām pārliecināties vēlreiz, kad pēc SIA „Madonas siltums" uzteikuma par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līguma laušanu šo māju vecākajiem tika sarīkota tikšanās ar vairākiem potenciālajiem namu apsaimniekotājiem. Pavisam drīz – 22. decembrī – paliks pieci gadi, kopš viņai tika uzticēti mājas vecākās pienākumi Madonā, Saules ielā 41b. Taču mājas apsaimniekošanā viņa iesaistījusies vēl agrāk.
– Būs jau gadi septiņi vai astoņi, kopš pievērsos šai nodarbei, kad mājas vecākais mums bija Marģeris Smudzis, bet es – viņa vietniece. Viņš bija tas, kurš iedzīvotāju sapulcē 2009. gada 22. decembrī ierosināja par mājas vecāko ievēlēt mani. Šis priekšlikums tika atbalstīts, visi cēla rokas augšā, jo neviens jau šo „goda pienākumu" jeb smago un nepateicīgo mājas vecākā nastu negrib uzņemties.
Tolaik mūsu māju vēl apsaimniekoja SIA „Madonas namsaimnieks". Lielākais konflikts, kas mums izveidojās ar apsaimniekotāju, bija pierakstījumi veikto remontdarbu rēķinos. Es to pat negribu atcerēties, man nervi neturēja, lai pierādītu savu taisnību. Daudzi, iespējams, to nezina un domā, ka esmu strādājusi tikai statistikas pārvaldē, bet man ir arī divu gadu pieredze Ulda Siliņa vadītajā SPMK. Tas nozīmē, ka man ir diezgan liela izpratne arī par būvdarbiem, remontdarbu tāmēm, materiālu izlietojumu utt., līdz ar to es varu izvērtēt rēķinu atbilstību reālajai dzīvei.
– Kā par apsaimniekotāju izvēlējāties SIA „Madonas siltums"?
– Mums to ieteica Skaidrīte Kalniņa, kas toreiz strādāja uzņēmumā par ekonomisti un ar ko biju labi pazīstama vēl no agrākiem laikiem. Viņa pastāstīja, ka „Madonas siltums" apsaimnieko arī mājas, un aicināja: nāc pie mums!
Es veicu aptauju iedzīvotāju vidū, un vairākums atbalstīja apsaimniekotāja maiņu. Arī SIA „Madonas siltums" piekrita pārņemt mūsu māju apsaimniekošanā. Kad man pēc tam jautāja, kāda sadarbība izveidojusies ar „Madonas siltumu", es teicu, ka tā ir puslīdz normāla, viņiem gan nav, kas darbus dara, toties tad, kad izdara, vismaz lieku rēķinos nepieraksta.
Lai izlemtu kādu jautājumu, es bieži veicu šādas aptaujas, tas ir daudz efektīvāk nekā organizēt sapulces, jo vieni uz tām atnāk, bet citi ne. Turpretī, ja ir jāpieņem būtiski lēmumi, kas vispirms plašāk jāizskaidro, tad gan bez sapulces nevar iztikt. Un tad iedzīvotāji parasti arī ierodas. Piemēram, šonedēļ saaicināju visus kopā, lai plašāk informētu par iespējām izvēlēties citu apsaimniekotāju. Uz sapulci no 30 dzīvokļu īpašniekiem ieradās 21.
– Vai SIA „Madonas siltums" lēmums atteikties no mājas apsaimniekošanas jums nāca kā pārsteigums? Cik zinu, esat viena no tiem, kas uzskata, ka siltumapgādes uzņēmums šo pakalpojumu varētu sniegt arī turpmāk.
– Mūsu māja uzteikumu par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līguma laušanu saņēma viena no pēdējām. To parakstot, es teicu, ka uzņēmums ir pieļāvis divas kļūdas. Pirmā ir tā, ka visi ar māju apsaimniekošanu saistītie jautājumi bija jārisina un jākoordinē cilvēkam bez pieredzes būvniecībā. Otrs, kas raisa neizpratni, ir tas, ka uzņēmumā trūka strādnieku, kuri veiktu remontu apsaimniekotajās mājās un kuri netiktu nosūtīti strādāt citos objektos.
Lai uzņēmums mājas varētu apsaimniekot arī turpmāk, pilnīgi pietiktu, ja šim nolūkam tiktu algots santehniķis un celtnieks, un tad tā lieta aizietu. Strādniekiem pietiktu darba, mājās tiktu veikts nepieciešamais remonts, un iedzīvotājiem tagad nebūtu jālauza galva par to, kam uzticēt mājas apsaimniekošanu un arī naudas uzkrājumu.
Bet tā esam nonākuši grūtas izvēles priekšā. Pagaidām lēmumu neesam pieņēmuši. Veikšu aptauju, lai noskaidrotu, kurš no trim pretendentiem – SIA „Madonas namsaimnieks", biedrība „Raiņi" vai SIA „Skandibus" – saņems dzīvokļu īpašnieku lielāko atbalstu, un to pārstāvi tad varētu uzaicināt uz iedzīvotāju sapulci.
– Jūs esat madoniete?
– Esmu beigusi Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumu (tagadējo Banku koledžu), pēc profesijas esmu ekonomiste. Uz Madonu strādāt atnācu 1965. gadā, tātad nākamgad būs jau 50 gadu, kopš šeit dzīvoju. Pirms tam nekad Madonā nebiju bijusi, kaut gan dzimtā puse ir tepat netālu – Gulbenes novada Jaungulbenes pagasta Elstē.
Kad pēc tehnikuma beigšanas Rīgā saņēmu norīkojumu, kursabiedri šausminājās par manu izvēli, jo man piedāvāja darbu arī Ventspilī. Tā sagadījās, ka tieši togad Madonā bija noticis kaut kas neiedomājams, kas satrauca visu Latviju, – tika arestēta valsts bankas pārvaldniece par naudas līdzekļu izšķērdēšanu. Mani centās atrunāt, sakot – Maija, uz kurieni tu ej – kā tu varēsi strādāt bankā, kur izsaimniekota nauda? Taču es paliku pie sava. Madona tomēr bija daudz tuvāk vecāku mājām, nekā Ventspils, un no negodprātīgiem darbiniekiem neviena pilsēta vai ciems taču nav pasargāts.
Dodoties uz Madonu, man nebija ne jausmas, kur atrodas mana nākamā darbavieta un kāda izskatās pati pilsēta, tāpēc, pirmoreiz atbraucot uz Madonu, mani autoostā sagaidīja Alma Čehova, kas savukārt Madonā visu labi zināja un man parādīja, kur atrodas banka. Tur sastapu arī Jeuženiju Adamoviču, ar ko kopā mācījāmies tehnikumā, tikai katra savā kursā, un viņa Madonā sāka strādāt nedaudz agrāk par mani.
Sākumā visgrūtākie bija sadzīves apstākļi – nebija pat, kur dzīvot, un pirmajos mēnešos nakšņoju darba kabinetā. Pēc tam apprecējos, piedzima meita Elita, un tad radās iespēja pāriet darbā uz statistikas pārvaldi, kur tomēr varēja nedaudz vairāk nopelnīt nekā bankā un arī pats darbs, kā vēlāk par to pārliecinājos, bija interesants. Ne velti es šajā nozarē nostrādāju vairāk nekā trīsdesmit gadu, līdz 2002. gadā šo iestādi reorganizēja.
Sākumā mēs bijām neliels kolektīvs, tikai kādas četras piecas, bet tad, kad Madonā tika uzcelta jauna ēka, kur tagad atrodas VID, statistiķi tika apvienoti ar skaitļotājiem. Tad jau mūsu kolektīvu, kurā darbinieku skaits pārsniedza simtu, par mazu vairs saukt nevarēja. Jaunās ēkas 1. stāvā strādāja skaitļotāji, bet mums, statistiķiem, atvēlēja 2. stāvu. Tie bija jauki darba gadi. Vēl tagad atceros, ka mēs bijām kā viena draudzīga, liela ģimene. Mēs pat mājās nerunājām par tādām lietām, kuras varējām ar kolēģiem apspriest savā starpā. Bijām spējīgi cits citu aizvietot, ja kas atgadījās, un strādāt tik ilgi, kamēr darbs tika padarīts. Tāds kolektīvs, kāds mums bija, reti kur vēl pastāvēja.
– Kas noteica jūsu izvēli, kāpēc izvēlējāties ekonomistes profesiju?
– Precīzi atbildēt uz šo jautājumu tagad, pēc tik daudziem gadiem, ir grūti. Atceros, skolas gados man labāk patika valodas, un skolotāji domāja, ka kļūšu par valodnieci, bet visu dzīvi saistīt ar to es tomēr negribēju. Iespējams, manu izvēli noteica iespēja pēc tehnikuma beigšanas strādāt bankā, kas tolaik, neraugoties uz mazo atalgojumu, skaitījās ļoti prestiža darbavieta. Un savu izvēli neesmu nožēlojusi. Pretējā gadījumā diez vai visu mūžu šajā jomā būtu nostrādājusi, bet vislabāk man patika darbs statistikas pārvaldē. Darbs ar cilvēkiem, būtībā visām organizācijām, iestādēm, kolhoziem, sovhoziem, kas darbojās visā bijušā Madonas rajona teritorijā, bija ļoti interesants.
Katram no darbiniekiem tika uzticēta sava nozare. Man tā bija lauksaimniecība (augkopība, lopkopība un viss pārējais), līdzīgi tika saņemtas arī atskaites no tirdzniecības organizācijām, bet attiecībā uz iedzīvotājiem man bija jāapkopo visi dati par dzimšanu, miršanu, laulību reģistrāciju, šķiršanās reģistrāciju. Pamatojoties uz datiem, varējām veikt dažādas interesantas analīzes. Esmu ļoti apmierināta, ka tur strādāju, bet ir tā, kā jau dzīvē notiek – iestādi reorganizē vai likvidē, pienāk pensijas gadi un jāsāk domāt, ko citu darīt.
– Kam vēl atliek laika? Vai ir kāds vaļasprieks?
– Pārsvarā es audzēju puķes, to manā dārziņā ir daudz – kā sāk ziedēt pavasarī, tā zied visu vasaru līdz pašam vēlam rudenim. Brīvajā zemē arī pa kādam burkānam, kartupelim, sarkanajai bietītei un šo to citu audzēju. Ir arī siltumnīca, bet es pārāk nesaspringstu – priecājos par to, kas izaug, bet, ja kādu gadu kas nepadodas vai ir maza raža, nesatraucos par to. Turpat dārzā ir arī neliela mājiņa, kur varu atpūsties un pēc tam atkal parušināties dārzā un nedaudz pastrādāt.
Kamēr spēka pietiks, no visa audzēšu pa druskai, bet tad vienā brīdī ņemšu un iesēšu zālienu, un audzēšu tikai savas puķes un zemenes.
Nezinu, cik ilgi spēšu pildīt arī mājas vecākā pienākumus. Tas nav viegli, bet, no otras puses, tas paver iespēju būt cilvēkos, prāts ir nodarbināts ar dažādu jautājumu kārtošanu un nav laika par savām vainām domāt.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto