Desmit gadu IEVA GALIŅA mācījās un strādāja Rīgā jeb, kā pati saka, ar vienu kāju bija Rīgā, ar otru mājās – Bērzaunes pagastā. Nu jau pagājuši vairāki gadi, kopš viņa ir atgriezusies no Rīgas pavisam un kopā ar dzīvesbiedru Jāni Vītolu audzina dēlu Kārli Augustu, meitu Evu Maiju un saimnieko laukos – Bērzaunes pagasta piemājas saimniecībā "Lejas Vāveres" (atrodas pavisam tuvu mammas Maijas Galiņas bioloģiskajai saimniecībai "Jānīši"). Ieva, kas kādreiz pēc augstskolas strādāja Rīgā, arī Ekonomikas ministrijā par valsts sekretāra palīdzi, tagad pārcēlusies uz laukiem, un, kopš ir izveidota šķirnes lopu saimniecība ar ‘Aberdinangus' gaļas lopu ganāmpulku, viņai līdzās ģimenes rūpēm ir jaunas intereses. Mūsu saruna – par saimniekošanu laukos.
– Pastāsti par savu saimniecību, kāpēc par pamatnozari ir izvēlēta gaļas lopkopība?
– Ganāmpulks vēl nav liels. Saimniecībā ir 17 mammas, bullis, saukts "Timotiņš", un 11 bērni. Pēc gadiem redzēs, kas, kur un kā. Man šie lopiņi jau sen patika. Taču tas nebija galvenais, kāpēc tagad ir lopi. Cik ilgi tad tos laukus un platības smalcinās? Nebija domāts, ka būs daudz dzīvās radības, taču pamazām kaut kā ar visu apaugam, nu gluži kā manai mammai ir arī pīles, tītari, truši, aitas un kaza, trīs suņi…
– Vai tas ir lauku dzīvesveida gēns, kas tomēr ir ļoti dzīvotspējīgs?
– Esmu cēlusies no laukiem, četrus gadus mācījos Mārcienas pamatskolā, pēc tam pārcēlāmies dzīvot uz "Jānīšiem", sāku mācīties Madonas pilsētas ģimnāzijā, ko absolvēju 2001. gadā. Pēc tam studēju vadību un ekonomiku Latvijas Universitātē, kur līdz maģistrantūrai mācījos sešus gadus. Darbojos studentu korporācijā, vēl šobrīd tajā esmu, vien retāk sanāk piedalīties. 10 gadu pa Rīgu nodzīvoju. No 2006. gada strādāju Ekonomikas ministrijā (toreiz valsts sekretārs bija Kapars Gerhards), sākumā – par valsts sekretāra palīdzi, pēc tam strādāju ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, nozaru asociācijām Tautsaimniecības padomē, nodrošināju saikni starp uzņēmējiem un ministriju, uzklausīju uzņēmēju viedokļus un redzēju, cik tomēr grūti ir ko ietekmēt. Tiesa, izcīnījām mikrouzņēmumu nodokli (9%), ko gan atkal palielinās.
– Kas ietekmēja lēmumu pārnākt no Rīgas atpakaļ uz laukiem, uz savu dzimto pusi?
– Tā īsti uz Rīgu nekad arī nebiju pārcēlusies un no laukiem prom aizgājusi. Kad vēl studēju, katru sestdienu un svētdienu centos braukt uz mājām – vai ar vilcienu, vai stopējot, jo bija gan jāpalīdz vecākiem, gan arī pati jutu tādu nepieciešamību. Pa nedēļu daudzajos notikumos, sapulcēs, pasākumos biju aktīvi nodzīvojusi, jutos izsmelta, tāpēc vilka no Rīgas ārā. Pēc būtības esmu dabas bērns, man vajag regulāru saikni ar dabu, lai varētu Rīgā nodzīvot. Latvija ir tik maza, ka pāris stundu – hops! –
un esi jau citā vietā. Protams, ietekmēja arī ģimenes apstākļi, un, pēc maniem ieskatiem, laukos augt bērniem tomēr ir daudz labāk, un man ir arī svarīgi, ko bērni ēd. Laukos varam daudz ko no ģimenei vajadzīgā paši izaudzēt, kaut ne visu. Piemēram, šogad bija sēņu un ābolu gads, esmu pielikusi pilnu pagrabu. Pārsvarā cenšamies uzturā lietot visu pašaudzēto, palīdz arī mamma, lielveikalā ļoti skatos, ko pērku. Mums piens ir, olas ir, gaļa ir, vēl neesmu maizes cepšanu apguvusi. Pēc dēla piedzimšanas vēl strādāju attālināti, bet, kopš piedzima meita, lēmums pilnībā tapa par labu laukiem. Mums ļoti daudz palīdzēja pieskatīt bērnus vecāki, un novērtējam, ka mazie var ciemoties te pie vienas omes, te pie otras. Rīgā ir jāmeklē aukles, bērnudārzi, tuvumā nav nevienas omes. Madona nav tālu, visi dārziņi tik forši.
– Prieks par katru jaunu ģimeni, kas atgriežas dzīvot un saimniekot laukos. Kā jūties kā lauku māju saimniece?
– Grūti jau iztēloties, kā te izskatījās pirms sakopšanas un atjaunošanas – kā jau vidēji laukos. Zeme bija aizaugusi, akmeņi, dzeloņdrātis mētājās. Bija rokas jāpieliek. Vēsturiski te ir "Kalna Vāveres", dzīvojam "Lejas Vāverēs" (esot arī "Vidus Vāveres"). Māju būvējām uz vecajiem pamatiem. Veco māju negribējām aiztikt, bet tā sabruka. Te, laukos, mums aizritējuši jau seši gadi, bet pirms tam ar dzīvesbiedru dzīvojām Madonā. Laukos visu gribam sakārtot tā, lai ir prieks strādāt, kaut visam nav spēka. Piemājas saimniecība ir ar 30 ha pie mājas, un, kā mamma saka, "zeme vienmēr pabaros". Taču, ja laukos gribi dzīvot, ir tomēr jāstrādā, un galvenais, lai tas, ko dari, arī patiktu. Arī ar lopiem ņemties ir jāpatīk, jo, ja nepatiks, nekas nesanāks. Nav tā, ka tikai izved lopus pļavā un visi tur ganās. Rudenī arī Angusiem patīk zem jumta ēst sagatavoto barību, un, jo aukstāks, jo labāk jābaro. Līdz ar šķirnes gaļas lopiem mums ir arī kaziņa, dažas aitas, ko pirkām katru gadu pavasarī, lai palīdz nokopt zāli nogāzē. Sākumā bija ‘Latvijas tumšgalves', bet tagad esam iegādājušies arī ‘Merino', ‘Romanovu' šķirnes aitas, lai būtu gaļai. Piena lopus negribēju, jo man kādreiz vajadzēja ganīt mammas septiņas govis, kas arī jāslauc, un tas piesien pie mājas. Esam pakopuši krūmus, un lielais bullis Timotiņš arī ir labs krūmgrauzis. Iegādājāmies arī kautuvi ar nosaukumu "Maigumiņš", ko lēnā garā ceram sakārtot darbam, kaut tā nav mūsu prioritāte. Ja būs iespēja piesaistīt ES naudu ar projektiem, iespējams, izmantosim to. Atbalsts ir subsīdijas, taču ražošanā vairāk vajadzētu orientēties uz rentabilitāti. Taču, saņemot zemāko cenu, lielākā daļa lauksaimnieku dzīvo no subsīdijām. Tagad atbalsts par gaļas lopu, lai turētu nobarošanai, ir 100 eiro, jo tirgus ir sakropļots, nav izdevīgi turēt un nobarot.
Atrodu laiku, lai internetā sekotu līdzi tirgus tendencēm, lai sazinātos ar draugiem, kolēģiem. Esmu priecīga, ka varu izrauties un aizbraukt uz Rīgu, bet man jau ar divām dienām ir gana, gribas atpakaļ. Laukos ir miljons lietu, ko darīt, tikai vajadzīga ideja. Ja nezinu, ko un kā darīt, konsultējos. Esmu sapratusi, ka lietas nepieciešams dažādot, jo ar vienu "var iebraukt auzās". Ja seko kāda krīze, kā tagad piena lopkopībā, tad ir labi, ka ir kāda stute – otra nozare. Arī pašiem ir interesantāk. Jā, mums pieder arī gabaliņš no kādreizējā "Iedzēnu" ābeļdārza, kas ir nolaists, bet selekcijai domātās ābeles ir jāizkopj. Šoruden ir ābolu jūra, nezini, kur likt. Uzskatu, ka arī mājražotājiem ir iespējas, ir tikai jāreklamē sava prece, jāmāk tirgot. Laukos nekad nav tā, ka nav, ko darīt. Lasu ziņas, rakstus, skatos sociālajos tīklos visu, kas interesē lauksaimniecībā. Bērnus divreiz nedēļā vedu uz dejām Sauleskalna tautas namā, pašai sev atliek mazāk laika. Var apmeklēt kultūras pasākumus, teātrus Madonas kultūras namā.
– Kā vērtē, vai pietiek izvēlētajām lauksaimniecības nozarēm nepieciešamo zināšanu?
– Zināšanu nekad nevar būt par daudz, tāpēc mācos uzņēmējdarbību lauksaimniecībā neklātienē Malnavas koledžā. Tā kā jau esmu ar augstāko izglītību, "ātrajos soļos" apgūstu sešus specializētos priekšmetus. Ja viss labi izdosies, decembrī jau saņemšu diplomu. Daudz mācos arī pašmācības ceļā, tomēr, ja gribi piedalīties projektos jaunajiem lauksaimniekiem, dokumentu par lauksaimniecisko izglītību prasa. Kaut visu dzīvi esmu strādājusi laukos, uzzinu daudz jauna, jo tehnika un tehnoloģijas attīstās, lai mazāk paliktu roku darba. Arī gaļas lopu audzēšanā ir daudz jāmācās, lai nepieļautu kļūdas. Kad aizbraucu uz kādu semināru, var nošpikot kādu labu ideju vai uzklausīt padomu. Sadarbojos ar gaļas audzētāju kooperatīvo sabiedrību "ABC projekts", kas kārto ciltsdarba dokumentus, organizē mācības. Baltijas valstīs bija Šveices-Baltijas kopprojekts „Baltic Grassland-Beef", piedāvājot Baltijas gaļas liellopu audzētājiem audzēt liellopus kvalitatīvas gaļas eksportam uz Šveici. Par lopiem kautsvarā piedāvā maksāt par 15% vairāk, nekā ir vidējā tirgus cena. Maijā pie mums atbrauca 15 Šveices pārstāvji, lai redzētu, kā Baltijas valstīs lopi aug, ka tie nav iespundēti kūtīs, ka tos nebaro ar soju un kukurūzu, lai pārliecinātos, ka Latvijā iegūst labāko gaļu. Šveiciešiem te patika, un Latvijā ir arī zemākās gaļas iepirkuma cenas visā Eiropā. Esmu teikusi – "Jā!", bet ganāmpulks vēl nav tik liels, ir tikai 11 bērniņi. Izpētīju, ka ir izdevīgi realizēt arī caur izsoļu namu, bet visam ir jāseko līdzi. Tirgus ir šaurs, Latvijā liellopu gaļu maz lieto, kaut gaļa ir ļoti vērtīga un veselīga.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto