Veģetatīvo distoniju mēdz dēvēt par vienu no mūsdienu modernajiem traucējumiem, kas arvien biežāk piemeklē arī gados jaunus cilvēkus. Lai gan daļa ārstu šādu stāvokli nemaz neuzskata par saslimšanu, veģetatīvā distonija var krietni ietekmēt cilvēka ikdienu, darbspējas un savstarpējās attiecības, turklāt – šķietami neredzamu cēloņu pēc.
30 gadu vecās Maijas stāsts sākās pēkšņi: „Vakarā grasījos iet gulēt, bet sajutos dīvaini. Iedūra krūtīs, šķita, ka nevaru līdz galam ieelpot, sareiba galva, sāka strauji sisties sirds. Izbijos ne pa jokam. Vīrs piedāvāja izsaukt ātro palīdzību, arī pašai prātā iešāvās doma: „Ja nu man apstājas sirds, varbūt tomēr jābrauc uz slimnīcu…" Tomēr pēc brīža pati nomierinājos, un „sliktums" pārgāja, bet vēl ilgi nevarēju iemigt. Pēc tam domas pie šī „sliktuma" atgriezās, sāku prātā sacerēt visbriesmīgākos scenārijus. Varbūt man ir trombs sirdī? Varbūt man ir vēzis galvā? Ja nu es nomirstu? Veicu visus iespējamos izmeklējumus. Katru reizi, saņemot izmeklējumu rezultātus un redzot, ka tie ir normāli, nodomāju, ka noteikti ir vēl kāds cits izmeklējums, kas parādīs, kas ar mani notiek. Dīvainās sajūtas un panikas lēkmes kļuva biežākas. Vērsos pie ģimenes ārsta, kas man izrakstīja nomierinošus līdzekļus, bet brīdināja, ka tos drīkst lietot tikai dažas nedēļas. Tāpēc mudināja mani aiziet uz konsultāciju pie psihiatra vai psihoterapeita. Sākumā pretojos. Uzskatīju, ka aizejot pie psihiatra parādīšu savu sakāvi un vājumu, uzlikšu sev „zīmogu" uz mūžu. Psihiatrs man uzstādīja šī gadsimta modernāko diagnozi – somatoforma veģetatīva disfunkcija. Jau vizītes laikā nomierinājos un priecājos, ka ārsts man piedāvāja izvēlēties, kā vēlētos ārstēties, nevis autoritatīvi nolika zāļu receptes uz galda. Tā kā jutos tik slikti, piekritu lietot antidepresantus. Sajutos krietni mierīgāka jau pēc pāris nedēļām. Sāku apmeklēt arī psihoterapeitu. Mācos nedramatizēt un nepadarīt par katastrofu jebkuru dzīves notikumu. Mācos nepārstrādāties un atrast laiku sev. Mācos izteikt savas izjūtas vārdos. Cenšos baudīt dzīvi šodien un šeit."
Madonietis Māris arī atzīst, ka iepriekš nekas par veselības problēmām nav liecinājis: „Kādu vakaru neizskaidrojami strauji sāka sisties sirds, bija grūtības elpot, sāka trīcēt rokas, un nāca virsū panikas lēkme. Šķita, ka nosmakšu vai apstāsies sirds. Tiku apskatīts, izmeklēts, bet cēloņus šādiem simptomiem neatrada – skaitījos vesels. Līdzīgas situācijas atkārtojās un, kā novēroju, tieši brīžos, kad ķermenim un organismam it kā vajadzētu būt atslābinātam, piemēram, neilgi pirms gulētiešanas, dodoties pārbraucienā ar transportu un tamlīdzīgi. Palasot pieejamo informāciju, esmu atradis veidu, kā šo iekšējo trauksmi mazināt, lai tā nenovestu pie kārtējās panikas lēkmes. Man ļoti palīdz fiziskas aktivitātes, atrašanās svaigā gaisā."
Kas tas par „zvēru"?
MFD Veselības grupa skaidro, ka veģetatīvā sistēma ir cilvēka nervu sistēmas daļa, kas inervē un iespaido visu organismu, darbojoties neatkarīgi no cilvēka apzinātas kontroles. Galvenā veģetatīvās nervu sistēmas funkcija – pielāgot iekšējo orgānu darbu ārējiem apstākļiem. Piemēram, kad kuņģī nonāk barība, tās pārstrādē piedalās dažādas gremošanas sistēmas daļas, bet šo daļu sadarbību koordinē veģetatīvā nervu sistēma. Veģetatīvās distonijas gadījumā šī veģetatīvā sistēma ir bijusi saspringusi. Galvas smadzeņu šūnu pārslodze automātiski pāriet uz muguras smadzeņu struktūrām, bet no turienes – pa veģetatīvajiem nerviem uz veģetatīvajiem mezgliem. Veģetatīvo nervu mezgli ir nervu šūnu sakopojumi, kas izvietoti gar mugurkaulu. Veģetatīvo mezglu pārmērīga uzbudināšanās var izraisīt to darbības traucējumus. Spēcīga stresa situāciju katrs cilvēks raksturo dažādi: vienam tā ir paātrināta sirdsdarbība, otram tas izpaužas kā kamols kaklā, citam – „sažņaudzas vēders". Tas nozīmē, ka organismā novājināti tie mezgli, kas atbild par atbilstošā orgāna vai apvidus darbību.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 17.10.2014.
Autoe: LAURA KOVTUNA