Skolā IVETA PEILĀNE ir kopš 1983. gada. Lubānas vidusskolas skolotāja, direktores vietniece audzināšanas darbā, klases audzinātāja, trenere, bet šajā mācību gadā viņa ir kļuvusi par mācību iestādes direktori. Aicinot lubānieti uz sarunu, vispirms ierunājāmies par profesijas izvēli, jo būt skolotājai Ivetai ir apzināts aicinājums, apzināta izvēle.
– 1982. gadā beidzu Lubānas vidusskolu, un mums bija tik brīnišķīga klase, ka likās – aizejot no skolas, dzīve apstāsies, – atcerējās skolas absolvente, šobrīd – direktore Iveta Peilāne. – Pēc izlaiduma devos uz Liepāju un iesniedzu dokumentus studijām augstskolā. Liepāja toreiz likās tik pelēka un drūma, ka nobijos un dokumentus izņēmu. Atgriezos Lubānā, lai pēc gada dotos uz Liepāju vēlreiz (biju sapratusi, ka savu dzīvi tomēr vēlos saistīt ar skolu) un iestātos Liepājas Pedagoģijas institūta neklātienes nodaļā. Rudenī mani uzrunāja Lubānas vidusskolas toreizējā direktore un aicināja strādāt par 1. klases audzinātāju. Tā nu kopš 1983. gada rudens mana darbavieta ir Lubānas vidusskola. Paralēli pabeidzu augstskolu, apprecējos, piedzima dēls, es pati līdz pat šai dienai esmu kļuvusi par Lubānas vidusskolas patrioti.
– Kas īsti piesaista darbam skolā, kur meklējams skolotāja profesijas skaistums?
– Mani piesaista nemitīgā maiņa, visu laiku ir kas jauns, citādāks. Piemēram, mācot latviešu valodu: tās pašas likumības vien jāiemāca, bet katra klase ir savādāka, katrā klasē tas notiek citādi. Ir jābūt nedaudz pat aktierim, un tas mani aizrauj. No 1991. gada 1.-4. klasē, no 2005. gada – visā skolā uzsāku strādāt par direktora vietnieci audzināšanas darbā. Arī šie pienākumi man ļoti patika. Direktores postenī esmu vien divus mēnešus, un radošuma, ko iepazinu līdzšinējā darbā, jau sāk pat nedaudz pietrūkt.
– Vai šobrīd strādājat tikai administratīvo darbu?
– Tā nevarētu teikt, jo vadu arī pulciņu. Pēc izglītības esmu sākumskolas skolotāja. Mācoties vidusskolā, nodarbojos ar basketbolu – Lubānas vidusskola kādreiz bija slavena ar basketbola novirzienu. Pēc tam pārkvalificējos uz volejbolu un nu jau labu laiku volejbolā trenēju 5.-8. klases un 9.-12. klases meitenes. Regulāri piedalāmies sacensībās bijušā Madonas rajona robežās, braucam arī uz Rīgu, vasarā sacensībās "TIO volejs" manas audzēknes ieguva 3. vietu. Apzinos, ka treniņa darbu vadu amatiera līmenī, bet mans vīrs ir sporta skolotājs, tā ka saņemu profesionāļa atbalstu.
– Izrādās – esat skolotāju ģimene!
– Tāpēc jau mani mājās saprot un piedod, ja ģimene kādreiz tiek atstāta otrajā plānā. Prioritāte mums vienmēr bijusi skola, un, iespējams, tāpēc ģimenē ir tikai viens bērns, ka pārējie mīluļi ir skolā.
– Skatot skolotāja darba ciklu, kuri brīži liekas tuvākie?
– Viennozīmīgi tas ir 1. septembris. Tā kā lielāko mūža daļu strādāju ar 1.-4. klasi, izlaidumu laiks man parasti gāja secen. Tikai pagājušajā mācību gadā līdz skolas izlaidumam aizvadīju klasi, ko uzskatu par savu otro ģimeni. Šos skolēnus audzināju divpadsmit gadu. Man bija 14 bērnu, kas pēc skolas absolvēšanas iestājās Latvijas Universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Vidzemes Augstskolā, Rēzeknes Augstskolā, arī profesionālajās skolās. Tikai divi jaunieši izvēlējās doties darbā uz ārzemēm – viņus pārliecināt, ka jāmācās tālāk, nespēju. Ceru, ka tiks sapelnīti līdzekļi un pēc gada abi mācības tomēr turpinās.
– Vai skolotāja darbs jauniešu acīs ir prestižs?
– Diemžēl nav. Par skolotāju izvēlējās kļūt tikai viena manas klases meitene. Nav jau noslēpums, ka skolotājs Latvijā nav atalgotākā profesija. Attiecībā uz samaksu vēl jāpiebilst, ka lielo pilsētu pedagogiem alga ir lielāka, laukos daļai skolotāju nesanāk pat slodze, līdz ar to darba atalgojums ir zemāks. Šogad Lubānas vidusskolā no 24 klašu komplektiem, kas bija kādreiz, palikuši 11. Pirmo reizi Lubānas vidusskolā nav 10. klases. Pirms gadiem 7-8 teicu, ka skola ir vieta, kur darbs būs vienmēr. Tolaik Lubānas vidusskolā mācījās ap 400-500 audzēkņu, šogad ir tikai 185. Skolēnu skaits gadā samazinās par 9 procentiem. Lubānas novada pašvaldībā ir divas skolas, jācer, ka pašvaldība būs ieinteresēta vidusskolu saglabāt.
– Arī jūs esat novada domes deputāte.
– Lubānas novada deputāte esmu otro sasaukumu. Pirmo reizi šajā sasaukumā esmu domes priekšsēdētāja vietniece. Vadu sociālo, izglītības, kultūras un sporta jautājumu komiteju. Katru mēnesi tiekamies sanāksmēs, darba novadā ir daudz, redzējums nenoliedzami ir kļuvis plašāks. Par skolu varu teikt, ka Lubānas vidusskola sagatavo labus, tālāk augstskolās konkurētspējīgus jauniešus. Arī šogad daudzi absolventi iestājās budžeta grupās.
– Kā jūsu skolā tiek svinēta Skolotāju diena?
– Tie ir īpaši svētki. Skolotāju diena pieder pie tiem skaistajiem mirkļiem, kuru dēļ ir vērts strādāt skolā un audzināt mūsu jauno paaudzi. Skolotāju dienu parasti organizē 12. klase, šogad skolā to svinēsim 3. oktobrī. Pērn manas audzināmās klases jaunieši uzņēma filmu "Baltā ķieģeļu nama noslēpums", kas stāstīja par skolas pedagogiem. Citu gadu skolotājiem tiek piešķirtas nominācijas. Esam piedalījušies "Oskara ceremonijā", gājuši pa sarkano paklāju. Katrā ziņā izdomas netrūkst, jāgaida, ko šoreiz jaunieši būs saplānojuši.
Vēl Skolotāju dienas noskaņās Lubānas vidusskolas pedagogu kolektīvs kopā ar skolas tehniskajiem darbiniekiem dodas ekskursijā. Šogad brauksim uz Salacgrīvas pusi, apskatīsim Vidzemes jūrmalu, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, nēģu tačus.
– Izbraukumi kolektīvu saliedē.
– Noteikti. Skolotāju kolektīva saliedēšanai 1. septembrī organizējām pasākumu savā lauku mājā, kas atrodas Indrānu pagastā. Tur bija dažādas sporta sacensības, uz ugunskura vārītas zupas degustēšana un relaksēšanās svaigā gaisā.
– Vai skola līdz ar novadu pašvaldību izveidošanu sadarbojas arī ar bijušā Madonas rajona skolām?
– Reģionam esam klāt mācību darbā. Skolotāji piedalās metodiskajās apvienībās, skolēni brauc uz Madonu pārstāvēt skolu mācību olimpiādēs. Tikai savā starpā konkurēt skolēniem uz vietas nav saistoši, svarīga ir sadarbība un sacensība reģiona līmenī.
Mazāka sadarbība, nekā tas bija kādreiz, šobrīd ir interešu izglītībā un ārpusstundu pasākumos. Šo plašo darbu savulaik rajonā koordinēja Madonas bērnu un jauniešu centrs, tagad esam palikuši vien savās aktivitātēs. Neteikšu, ka līdz ar to ir sliktāk. Nereti pārstāvam skolu Vidzemes reģiona konkursos, jo rajona laikā konkurence bija sīvāka un uz Vidzemi izvirzīti netikām.
Ļoti spēcīgi skolā ir tautisko deju kolektīvi. Mums ir pieci deju kolektīvi, kas visi tiks virzīti uz XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Pagājušajā mācību gadā Lubānas vidusskolas deju kolektīvi skatēs ieguva augstākās pakāpes. Mums ir arī 5.-9. klašu koris. Pagājušajā mācību gadā pie sevis uzņēmām starpnovadu Dziesmu dienas dalībniekus, tikāmies ar Cesvaines, Madonas, Varakļānu un mūsu novada koristiem. Dziedāšana Lubānas skolēnu vidū tomēr nav tik populāra kā dejošana. Nez kāpēc dziedāšanu korī skolēni atvirza otrā plāksnē. Pagājušajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos Lubānas vidusskolas koris nepiedalījās – šo iespēju skatē neizcīnījām. Jācer, ka šajā mācību gadā skates rezultāti būs labāki.
Kad savulaik skolas korī dziedāju pati, mums bija 60 koristu, un tas bija jauktais koris. Tagad skolā ir meiteņu koris, un tas ir neliels – kolektīvā dzied tikai 30 dalībnieces. Skolā gan ir arī vokālie ansambļi, interešu izglītības pulciņu ziņā mums ir plašs klāsts, ko atbalsta novada pašvaldība.
– Dziedāšana, šķiet, saglabājies arī kā jūsu vaļasprieks.
– Dziedu vokālajā ansamblī "Naktsputni", kolektīvā aizvadīti vairāk nekā divdesmit gadu. Kad tuvojas koncerts, mēģinām katru vakaru līdz pat vēlai nakts stundai. Šobrīd esam uzsākuši gatavoties 18. novembra koncertam, top arī jauna koncertprogramma. Ar ansambli "Naktsputni" ir būts Vācijā, Dānijā, neskaitāmos koncertos Latvijā.
Arī ar ģimeni un draugiem katru vasaru atrodam laiku braucienam pa Latviju vai Baltiju. Vēl bija posms, kad lubāniešiem organizēju ekskursijas uz ārzemēm – Čehiju, Ungāriju, Itāliju, Norvēģiju, Franciju. Turklāt esmu no tiem cilvēkiem, kas pati devusies laimi meklēt jeb strādāt ārzemēs. Četras vasaras braucu uz Norvēģiju lasīt zemenes. Nelikās ne pazemojoši, ne grūti, izvēdināju galvu un paspēju arī atpūsties. Kompānijā smējāmies, ka tur bija Latvijas skolotāju, studentu un bērnudārznieku vasaras darba nometne.
Autore: INESE ELSIŅA
DĀVJA VECKALNIŅA foto