Madonā KRISTAPS VILDE jūtas laimīgs, te var nomest visas sociālās maskas un būt tāds, kāds ir. Sporta krekliņā un šortos var apskriet visas mīļās vietas, pakavēties atmiņās par ielu vingrošanas aizsākumiem Madonā, mācoties Madonas pilsētas 1. vidusskolā, apciemot vecvecākus un tad ar krietnu pozitīvās enerģijas devu doties atpakaļ uz Rīgu.
Skaistumkonkursa "Mis un Misters Latvija" uzvarētājs Kristaps Vilde (21) nesen apmeklēja savu dzimto pilsētu Madonu un, protams, iegriezās arī laikraksta "Stars" redakcijā. Jauns, smaidīgs, priecīgs "Misters Latvija 2014", kam šis jau ir otrais tituls. Viņš ir arī nominācijas "Misters Ogre 2014" ieguvējs.
Runājot par tituliem, ceļā uz konkursu uzvara nav bijis pašmērķis, bet gan iespēja pilnveidot sevi. Kā atzina Kristaps, viņam līdz šim titulam ir palīdzējusi nokļūt arī ielu vingrošana. Mūsu saruna – gan par skaistumkonkursu, gan par dzīvi un atkarību no sporta, no ielu vingrošanas.
– Ar kādām emocijām un iecerēm esi ieradies Madonā pēc veiksmīgās piedalīšanās konkursā?
– Savu titulu "Misters Latvija 2014" vēlos izmantot arī savtīgā nolūkā – lai vairāk ko varētu palīdzēt savai dzimtajai pilsētai Madonai. Manas intereses saistās ar sportu, ar ielu vingrošanu, ar veselīgu dzīvesveidu. Vēlos, lai to visu Madonā varētu ieviest vēl vairāk. Noteikti ar Madonas pilsētas 1. vidusskolas direktoru Romānu Ližbovski runāšu, kā ielu vingrošanā varētu iesaistīt savu bijušo skolu. Ir doma sadarboties ar jauniešu centriem, lai arvien vairāk jaunu cilvēku vēlētos aktīvāk iekļauties sportā, arī ielu vingrošanā. Domāju, ka Madonas jaunieši ir iekustināmi. Galvenais ir sākt un darīt, tāpēc man Rīgā ir salasījusies 40 cilvēku grupa ielu vingrotāju treniņos. Arī Madonā varētu iesaistīties kādos pasākumos, to organizēšanā, vadīšanā. Ikdienā vadu arī seminārus un lekcijas. Agrāk tie bija par veselīgu dzīvesveidu, tagad vadu seminārus par iekšējo un ārējo motivāciju, par ko rakstu bakalaura darbu. Septembrī ir nodoms apciemot Rīgas skolas, pāris semināru labprāt vadītu arī Madonā. Varbūt kādam tas arī nepatiks, bet, kā atzīst brālis, "nīdēji padara tevi slavenu".
– Ko pašam ir devusi ielu vingrošana?
– Ne jau tikai muskuļus, kaut arī tam ir nozīme fiziskajā veidolā. Ielu vingrošana ir mans dzīvesveids. "Limitless" – tas ir manas komandas nosaukums. Negribas slavināt pašam sevi un savus puišus, bet uzskatu, ka drīzumā mēs šo sporta veidu pacelsim jaunos kalngalos. Esmu vadījis ļoti daudzus pasākumus, nespēju vairs visiem izsekot līdzi. Lielākoties tie ir jauniešu pasākumi. Ar mani kopā parasti darbojas Latvijas ielu vingrošanas sporta biedrības komanda un dažkārt arī dažas Latvijā pazīstamas personības. Vadīt kādu pasākumu Madonā, ja šāds piedāvājums izskanētu, neatteiktos. Tas būtu vēl viens iemesls, kādēļ atgriezties savās mājās. Šovasar pabiju arī pasaules čempionātā ielu vingrošanā Maskavā – ne kā dalībnieks, bet kā šī pasākuma galvenais vadītājs. Pasākums Maskavā bija jāvada divās valodās – krievu un angļu. Angļu valoda bija man primārā, krievu valodā runāja otrs vadītājs –
pasaules ielu vingrošanas un kalistēnikas federācijas prezidents Māris Šlēziņš. Bija jāpiesaka dalībnieki, jāvada konkursi, jākomentē norises – viss, kas jādara pasākuma vadītājam.
– Kā vērtē savu piedalīšanos skaistumkonkursā?
– Agrāk pret tādiem konkursiem biju skeptisks, tagad novērtēju, ka piedaloties var gūt lielu, noderīgu pieredzi. Sevī jūtu diezgan lielu izaugsmi. Arī, piemēram, paša brālis sacīja, ka iepriekš esmu runājis samērā prastā valodā, bet tagad esot jūtams, ka pārdomāju katru vārdu, ko teikšu. Gatavojoties konkursam, daudz mācīja etiķeti, dikciju, strādāja arī pie gaitas, stājas, ģērbšanās, sevis pasniegšanas – sniedza visu to, kas vien ir vajadzīgs katram jaunietim. Tādu pieredzi 21 gada vecumā nekur nevarētu gūt. Droši vien katrs no skaistumkonkursa dalībniekiem cerēja iekļūt finālā. Pirms tam mums bija jāiztur atlase, intervijas, un nebija tā, ka Kristaps visur bija priekšā. Konkursā piedalījos kā madonietis, kaut Madonā nekādu atbalstu nemeklēju. Tituls uzliek pienākumus, un Korejā man būs jāpiedalās konkursā "Mister International 2014", kur pārstāvēšu Latviju, bet nākamgad man Latvija būs jāpārstāv konkursā "Mister World". Gatavojoties pasaules konkursiem, mēdz arī būt gana grūti, kad apjaut to, ka tagad būs jāsacenšas ar pasaulē labākajiem, ne tikai Latvijas mērogā.
– Kā apvienosi mistera pienākumus ar studijām, ar darbu, ar ielu vingrošanu?
– Esmu cilvēks, kurš ir pieradis pie strādāšanas pat diennakti, par ko man ģimenē vienmēr ir pārmetuši, ka tādā režīmā taču sirds var apstāties. Ja arī tuvinieki teic, ka esot par daudz uzņēmies, man tomēr liekas, ka daru par maz. Nav neviena rīta, kad ceļos, vai vakara, kad eju gulēt, kad šķistu – visu esmu izdarījis. Vienmēr atceros, ko vēl vajadzēja paveikt. Arī ielu vingrošanā trenējos katru dienu, apvienojot šos treniņus arī ar treniņiem svaru zālē. Kā treneris jau kādu laiku vairs nestrādāju, jo tagad lielāko uzsvaru lieku pats uz saviem rezultātiem.
– Kas ir paša dzinējspēks?
– Agrāk biju vienkārši pelēkā pele, kas ne ar ko neizcēlās. Pat mani klasesbiedri neslēpj izbrīnu, uzzinot, ka esmu kļuvis "Misters Latvija". Tātad esmu cilvēks, kam patīk lauzt stereotipus. Bija motivācija meklēt ko labāku sevī, augt attīstībā, pilnveidoties. Motivācija man ir bijusi īsu brīdi, bet apsēstība – domājams, visai dzīvei. Tagad esmu apsēsts ar to, lai nestu arī citiem kādu labumu. Pēc gadiem, kad pašam būs sava ģimene, droši vien uz to visu raudzīšos citādāk. Patlaban līdztekus visiem konkursiem normālas attiecības nav iespējams veidot.
– Pastāsti par sevi, saviem plāniem – varbūt atgriezīsies Madonā?
– Man vēl Rīgā jāmācās. Rīgas Stradiņa universitātē beidzamajā kursā studēju rehabilitāciju. Aizgāju mācīties vairāk zināšanu dēļ, jo mums māca gan medicīnu, gan sociālās un tiesību zinības. Ikdienā palīdzu cilvēkiem, divus gadus biju treneris, aizraujos ar ielu vingrošanu. Strādāju arī kazino. Tur sāku strādāt, lai uzlabotu angļu valodas zināšanas un saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Kazino sauc "Eurolive Technologies", un tur visa saziņa notiek angļu valodā. Jo ilgāk dzīvoju Rīgā, jo vairāk madoniešu satieku. Atbraucis uz Madonu, te arvien mazāk redzu jauniešus. Pati par sevi Madona ir ļoti skaista pilsēta, īpaši vasarā. Vēlos biežāk iesaistīties pasākumos savā dzimtajā pilsētā un likt tai uzziedēt vēl vairāk. Vecvecākus, kas dzīvo Madonā, nesanāk vairs satikt tik bieži, kā agrāk, jo ir jāpiedalās daudzos pasākumos, tas nozīmē braukāšanu apkārt, bet laiku vienmēr atrodu. Vecvecāki man ir paši tuvākie cilvēki šajā pasaulē, līdz ar to meklēju katru ieganstu savā ikdienā, lai tikai aizbrauktu un viņus apciemotu, kaut vai paliktu uz vienu nakti.
– Tagad, kad esi titulēts "Misters Latvija 2014", vai nebaidies noķert zvaigžņu slimības vīrusu?
– Par zvaigžņu slimību neesmu aizdomājies. Man ir pašam savs uzņēmums, kas darbojas izklaides industrijā, veido šovus. Līdz ar to pagūstu būt uz visām lielajām skatuvēm, piedalīties festivālos, arī uz "Tallink". Ar zvaigžņu slimību vienmēr ir tā, ka to pamana citi. Ja man jautā, kādēļ sāku nodarboties ar ielu vingrošanu, atbilde ir ļoti elementāra – vēlējos savā dzīvē kaut ko jaunu un nebijušu. Iedzimtais entuziasms tikai un vienīgi palīdz cīnīties pašam ar sevi, nekad nepadoties un sasniegt maksimālo savā dzīvē. Vēlos arī citiem palīdzēt sevi pilnveidot gan fiziski, gan garīgi, kā arī vēlos redzēt jauniešus progresējam. Nekas nedara skolotāju lepnāku, kā acīmredzamais, ka viņa mācekļi sāk augt un attīstīties. Mana metode ir ielu vingrošana. Ja sporto, vīrusi atkāpjas.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto